Aizpute – simtgadīgās koka arhitektūras dārgakmens
Braucot uz Aizputi, kura atrodas gandrīz tieši pa vidu starp Kuldīgu un Liepāju, man tikpat kā nebija nekādu ekspektāciju. No sagaidāmo iespaidu viedokļa tas ir labi, jo iepriekšējas gaidas bieži vien nospēlē sliktu lomu. Cilvēks, saklausījies slavas dziesmas, par daudz saceras un... aizbrauc, paskatās, pagroza galvu... nuja, nav jau slikti, un ar nelielu vilšanās sajūtu dodas prom. Daudz pozitīvāks efekts ir, ja neko negaidi un pēkšņi atklāj, ka esi netīšām uzgājis apslēpto dārgakmeni.
Ar mani bija tieši tā. No Aizputes nekādus brīnumus negaidīju. Kas gan interesants var būt šādā dziļas nomales pilsētiņā? Lai gan, ja būsim pilnīgi godīgi, mazliet mānos. Vikipēdijā izlasīju, ka Aizputes vēsturiskais centrs esot iekļauts Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Tātad zināmas cerības ieraudzīt kaut ko vairāk par trim četrām glīti sakoptām mājām bija.
Tie, kas daudz ceļo, lieliski zina - cik nav gadījies būt dažādu kultūras mantojuma sarakstu objektos, kur īsti redzēt nav ko. Tūrisma ceļvežos šie objekti ir iekļauti, cilvēki ar mašīnām piebrauc, apskatās, iedomātais ķeksītis, ka objektā bijuši, tiek ievilkts, un viss. Kā piemēru no tās pašas Aizputes var minēt Livonijas ordeņa pils drupas ar bruņinieka parodijai līdzīgo skulptūru pie cietokšņa mūra. Īsti redzēt tur nav ko.
Aizputes kā tūrisma objekta galvenā vērtība ir nevis tās senās pilsdrupas un pat ne majestātiskā baznīca kalna galā, bet gan tās vecā un joprojām autentiski saglabātā koka arhitektūra. Pilsēta ir samērā liela (mazpilsētu kategorijā), un tā bija salīdzinoši liela arī agrāk. 1881. gadā Aizputē dzīvoja 3600 iedzīvotāju. Tagad pilsētā dzīvo nedaudz vairāk par 4000 cilvēku, kas pasaules mērogā, protams, ir ārkārtīgi niecīgs iedzīvotāju skaits, bet salīdzinājumā ar citām Dienvidkurzemes mazpilsētām - Durbi, Priekuli, Vaiņodi, Skrundu, Grobiņu - gandrīz vai daudz.
Uzreiz precizēsim, lai nerastos pārpratumi. Tiem, kuri meklē aktivitātes, dinamiku, modernitāti, Aizputē īsti nav ko darīt. Tā ir klusa, mierīga, pat snauduļojoša un gandrīz vai visu aizmirsta pilsēta. Taču tieši tas piešķir tai īpašu šarmu. Pilsēta ir gandrīz kā viens liels brīvdabas muzejs. Ja vēl pa ielām nebraukātu mūsdienu mašīnas, tad varētu šķist, ka ar laika mašīnu esi nonācis simt gadu senā pagātnē. Jaunu, mūsdienās būvētu ēku pilsētā ir diezgan maz. Toties ir blīva vienlaidus koka mazstāvu apbūve visai plašā teritorijā. Tik homogēnu 19. gs. - 20. gs. pirmās puses koka arhitektūru nekur citur Latvijā neesmu manījis. Aizputi droši var saukt par Latvijas apslēpto dārgakmeni.
Paši Aizputes iedzīvotāji stāsta, ka pilsēta pēdējo divdesmit gadu laikā ir kļuvusi ievērojami sakoptāka. Iespējams, tas noticis, lielā mērā pateicoties tam, ka Aizpute pēc ilgas atrašanās padomju laikos Liepājas rajona sastāvā atkal kļuva par novada centru. Tagad jaunās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Aizpute atkal kļuvusi par novada nomali, jo jaunais Dienvidkurzemes novada centrs noteikts Liepājai blakus esošajā Grobiņā.
Aizputes atrašanās gandrīz tieši pa vidu starp Kuldīgu un Liepāju ir gan tās pluss, gan mīnuss. No vienas puses, Aizpute neatrodas kaut kur nomaļus no starppilsētu lielo ceļu tīkla kā, piemēram, Priekule vai Vaiņode. Pilsētai daudzi brauc cauri un tur apstājas, lai iepirktos, paēstu, izkustinātu kājas.
Aizputē ir arī ko redzēt. Bez jau pieminētās senatnīga šarma apdvestās koka arhitektūras pilsētā otrpus Tebras upes ir plašs parks, ir pastaigu taka gar upi un dzirnavu dīķi. Aizpute pagaidām vēl nav īpaši populārs tūrisma galamērķis, bet tai ir potenciāls tādai kļūt. Savā ziņā līdzīgi kā Rīgai somu tūristu acīs - Tallina jau apnikusi, jāaizbrauc drusku tālāk. Tā arī Aizpute rīdzinieku acīs varētu pildīt šo lomu - Kuldīga jau apnikusi, jāaizbrauc drusku tālāk.
Tiesa, ar Aizputes pārslavēšanu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo, jāsaka godīgi, mana pirmreizējā sajūsma par šo pilsētu lielā mērā balstījās uz pārsteiguma efektu.
Ja uz Aizputi paskatās bezkaislīgāk, kad emocijas nosēdušās, tad jāatzīst, ka, lai arī ir visas iespējas no Aizputes uztaisīt “konfekti”, līdz tam vēl daudz darba jāiegulda. Runājot par “konfekti”, jābūt īpaši uzmanīgiem, lai ar to, ierobežoto finanšu resursu dēļ, nesaprastu bēdīgi slaveno “eiroremontu” stilu, kad senās koka mājas apšuj ar dēļu imitācijām, tām saliek vienas rūts plastmasas logus un metāla dakstiņus.
Liela pilsētas problēma ir tā, ka caur pilsētas centru, kur arī ir tās arhitektūras šarms, iet visa transporta tranzīta kustība. Ielas ir asfaltētas, putekļainas, un mašīnu ir vairāk nekā cilvēku. Pilsētas plānos ir Kuldīgas ielai atjaunot vēsturisko segumu - bruģi. Ja šie plāni realizētos, tad tas varētu būt pirmais solis ceļā uz minēto “konfekti”. Arī citās centrālajās ielās būtu vēlams uzklāt ja ne granīta bruģakmens bruģi, tad vismaz parasto betona bruģīti pēc Ventspils parauga. Šāds bruģītis pilsētā izskatītos daudz labāk nekā ar simtgadīgajām koka ēkām nesaderīgais asfalts.
Pasaules pieredze un jaunāko laiku pilsētvides zinātne liecina, ka cilvēki vēlas dzīvot un uzturēties vidē, kur viņiem ir patīkami pārvietoties kājām. Pat ja viņiem garāžā stāv vairākas automašīnas. Tieši no šī, kājāmgājēju aspekta jāveido pilsētvides attīstības projekti, ja ir vēlēšanās noturēt cilvēkus uz vietas.
Aizputē biju, vēl pirms kokiem lapas saplaukušas un zaļā zālīte no pērnās kūlas apakšas izspraukusies. Nav ne mazāko šaubu, ka vasarā šī jaukā un pagaidām nepelnīti piemirstā Latvijas pilsēta izskatīsies vēl krāšņāka un simpātiskāka.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
