Kur Vjetnamā karstumā un lietū atrast pērles

Pho zupiņu ēd arī brokastīs

Mēs ielidojām Hošiminā. Tā ir lielākā Vjetnamas pilsēta, un līdz 1975. gadam to pazina kā Saigonu, pēc tam to pārdēvēja vadoņa Ho Ši Mina vārdā. Komunistiem patīk pārsaukt pilsētas vadoņu vārdos, un, tā kā valsts iekārta joprojām ir sociālistiska, Saigonas nosaukums ir palicis tikai vēstures lappusēs un vecāko pilsoņu atmiņās.

Hošimina ir sutīga, skaļa un haotiska, un miers neiestājas līdz pat vēlai nakts stundai. Devāmies vakariņās uz Hošiminas “tusiņu” ielu. Tas bija kā nonākt elles priekškambarī - klubs blakus klubam, vājprātīga mūzikas dārdoņa, visur cenšas ievilkt iekšā pa ielu klīstošos tūristus. Izvēlējāmies ēstuvi blakus šai ielai. Nevarētu apgalvot, ka ēstuves izvēle bija veiksmīga, jo kalmārs vairāk atgādināja pazoli.

Iebaudījām rīta pho zupiņa un varējām doties divu dienu tūrē uz Mekongas deltu. Pho zupa Vjetnamā ir brokastu ēdiens, nevis kā mēs esam raduši ar zupu mieloties pusdienās vai vakariņās. Autobusā kāda vjetnamiešu meitene (viņa izskatījās pēc jaunas meitenes, lai gan tikpat labi viņai varētu būt arī 40, vjetnamiešu vecums nav nosakāms) ļoti aizrautīgi stāstīja par Vjetnamas vēsturi un ģeogrāfiju.

Pa ceļam piestājām pie kāda budistu tempļa. Vjetnamieši nav reliģiozākie cilvēki pasaulē. Citās Dienvidaustrumāzijas valstīs mani šortos nelaistu templim pat tuvumā. Visiem bija vienalga, un galvenais foto objekts bija templī laiski guļošais kaķis.

Bet ne jau pa tempļiem staigāt bija šodienas mērķis. Mekonga, izlīkumojot pa visu Dienvidaustrumāziju, Vjetnamas teritorijā sadalās trīs daļās, un mūsu galapunkts bija viena no Mekongas deltas attekām un tajā esošā kokosriekstu sala. Nosaucu to tā, jo uz šīs salas gatavo kokosriekstu piena konfektes. Tādas klasiskas īrisenes, taču ne tik saldas, bet salīp starp zobiem tieši tāpat kā mūsu platuma grādos pieejamās.

Mūs izvizināja laiviņā pa salas kanāliem, kur pār krastiem liecās palmu zari, apkārt skanēja dažādas džungļu skaņas, paēdināja, un bija jādodas tālāk. Man pietrūka upes nesteidzīgās baudas un vieglās brīzes, jo karstums spieda pie zemes, un pilsēta šādā karstumā nebija labākā vieta, kur atrasties, toties Mekongas deltas salas ēnainie upes koridori bija ideāli šādas temperatūras baudīšanai.

Tirgus kā muzejs, mēs kā eksponāti

Rīts nebija agrs. Rīts bija nepieklājīgi agrs. Gaisma vēl nebija uzaususi, kad mēs jau sēdējām laivā, lai dotos uz peldošo tirgu. Agrāk šādu peldošo tirgu uz Mekongas bija daudz, taču arī Vjetnamas sadzīvē ielaužas civilizācija, un peldošo tirgu ir ļoti maz.

Un šajā Kantoi pilsētā viens tāds arī bija. Peldošais tirgus bija viena no lietām, ko ļoti gaidīju šajā Vjetnamas piedzīvojumā, taču dievi noteikti nebija manā pusē: lietus sākās jau naktī un nedomāja pārstāt. Un lietus laikā peldošais tirgus ir tikai bariņš nodriskātu laivu. Tirgus, kam jābūt dzīvīgam un krāsu pilnam, tajā brīdī izskatījās pēc vietas, kur dzimst visas pasaules depresija.

Augļu un dārzeņu pilnu laivu vietā uz upes bija dažas laivas ar dažādu nodriskātības pakāpju aizkariem, zem kuriem sēdēja īgni pārdevēji.

Vienīgais, kurš ar šo situāciju bija nu ļoti apmierināts, bija kafijas pārdevējs, jo ar viņu neviens nekaulējās par cenu: malks silta dzēriena bija vienīgais, kas varēja kādu ieinteresēt.

Kļuva drusku žēl mūsu gides, jo nabadzīte centās cik spēja situāciju labot, uzburot ainiņas par to, cik te ir jauki saulainā laikā, un ātri izdomājot papildu ekskursiju uz nūdeļu darbnīcu. Mūsu burkšķošie vēderi situāciju neuzlaboja. Toties uzjautrināja kādas kafejnīcas personāls, kas, ieraugot mūsu baru, manāmi nosirmoja.

Viņi sāka histēriski skraidīt, mēģinot saskaitīt, cik vajag brokastu pho zupas un cik olas ir jāizcep…

Pilsētā uzgājām parasto tirgu. Tur bija viss! Sākot ar augļiem un dārzeņiem un beidzot ar krupjiem un jūras mošķiem. Klīdām pa šo tirgu kā pa izstādi, lai gan vairāk šķita, ka eksponāti esam mēs: izskatījās, ka baltie tūristi tur ieklīst reti. Es nevarēju paiet garām veselam notīrītam ananasam, kas bija tik salds un sulīgs, ka šķita mērcēts cukurā.

Pūķa tilts un astoņkāji

Danangā ieradāmies vēlā pēcpusdienā. Pirmais, kas pārsteidza šajā pilsētā, bija klusums! Pēc Hošiminas ārprāta šķita, ka uz ielas vispār nav ne cilvēku, ne mašīnu, ne skūteru tūkstoši. Tukšums un klusums. Ilgi nevarēju pie tā pierast, vienkārši sēdēju pie viesnīcas terasē un baudīju klusumu.

Grupas vadītājs Kārlis lūdza, lai visi savācamies. Un tad viņš parādījās ar “Rīgas Melnā balzama” pudeli. Uzcienājām ar balzamu arī viesnīcas meitenes, viņas pagaršoja un smaidīdamas teica, ka esot gards.

Mums bija jātiek līdz krastmalai un skaistajam pūķa tiltam. Sestdienu un svētdienu vakaros tur savācas puse pilsētas, lai skatītos vakara šovu. Tilts pār upi bija veidots kā pūķis, un no tā mutes šāvās ārā gan liesmas, gan ūdens. Varēja just, ka Dananga ir tūristu pilsēta. Ielas un mājas bija izgaismotas, upē šovu skatīties bija sabraukuši neskaitāmi lampiņām izraibināti kuģīši, un promenāde gar upi bija kafejnīcu un veikalu pilna. Cilvēki baudīja silto vakaru, un kopējā noskaņa bija patiešām jauka. Turpat blakus arī bija izvietojies nakts tirdziņš un neskaitāmi ēdienu stendi. Visi kaut ko tirgoja, un - kā par brīnumu - viss izskatījās ēdams. Un galvenajā lomā bija dažādas jūras veltes.

Paņēmu divus grilētus astoņkāja taustekļus. Atceroties iepriekšējās dienas piedzīvojumus, zināju, ka pamatīgi riskēju. Taču mans vēders uz jūras veltēm kā par brīnumu nereaģēja. Laikam zināja, cik ļoti es pēc tām biju noilgojusies, tāpēc uzvedās godam!

Skūteri un haoss

Šodienas piedzīvojums bija tāds, ka trīcēja rokas un sirds sitās kā negudra: bija paredzēts pārvietoties ar skūteriem. Dananga bija pilsēta ar krietni mazāku satiksmi, taču tā joprojām bija trakā Vjetnamas satiksme ar tās dīvainajiem noteikumiem un pīpināšanu. Pēdējoreiz ar skūteri braucu pa Laosas lauku ceļiem, bet šis piedzīvojums mazliet uzdzina šausmas.

Satiksmē bija jāiekļaujas, un kreisie pagriezieni tomēr bija jāizbrauc. Turklāt pamatīgi sāka līt lietus. Bet Āzijas lietus nav Latvijas lietus, kas līst stundām. Atlikušo ceļa daļu nobraucām ar saulīti.

Par Vjetnamas satiksmi varu teikt: tāds pašorganizējies haoss. Skūteri ir satiksmes valdnieki, un šķiet, ka viss ir pakārtots tiem, un mašīnas arī ar to rēķinās. Krustojumi un apļi vispār ir viena vienīga jautrība. Nav tādu krustojumu, kur būtu aizliegts kreisais pagrieziens. Ja izdodas veikt savu (teorētiski) aizliegto manevru, īsti nevienam netraucējot, lūdzu! Krustojumā visi vienkārši sabrauc iekšā un tad lēnām cenšas izspraukties sev vēlamajā virzienā. Joslas? Trajektorija? Kas tas tāds?!

Un tad pienāk tas brīdis, kad ir jāšķērso iela kājām. Pilsētās luksoforu nav daudz, tie ir tikai uz lielajām ielām, tāpēc uz tiem paļauties nevar. Un pat ja arī tas luksofors būtu, to ievēro tikai tūristi. Ir vienkārši jāsaņem drosme un jāšķērso tā iela. Ir vienkārši jāiet. Nedrīkst skriet, nedrīkst bailēs sastingt, nedrīkst veikt nekādus asus un pēkšņus manevrus. Ir vienkārši lēnām, bet pārliecinoši jāiet uz priekšu. Viņi patiešām tevi apbrauks, ja nu vienīgi pati neskriesi mašīnai zem riteņiem.

Mēģinot iejusties visā šajā haosā, mēs tomēr sveiki un veseli nonācām galamērķī. Es biju patiešām laimīga nokāpt no tā skūtera un atkal sajust stabilu zemi zem kājām.

Saulei karsējot, mēs izstaigājām “My Son” tempļa drupas. Tās ir no 4. līdz 13. gadsimtam celta Čampas civilizācijas hinduistu tempļa drupas. Sarkanie ķieģeli skaisti kontrastēja uz zaļā fona.

Aizgājām nopeldēties. Kaut arī diena bija apmākusies, pludmale bija pilna cilvēku. Pelde gan bija tāda mazliet dīvaina, jo, kā zināms, Āzijas iedzīvotāji nav diži peldētāji. Peldēšanās bija norobežota līdz tādam neliela baseina izmēram: ūdens līmenis ir līdz nabai. Situāciju glāba lielie viļņi, par kuriem priecājāmies kā mazi bērni. Apziņa, ka ir taču novembris, sildīja sirdi.

Masāža un “tautu tēvs”

Nākamās dienas rīts atnāca pamatīgi lietains. Un mēs, trīs meitenes, nobalsojām par labu ērtībām, nevis piedzīvojumiem - mēs izvēlējāmies mašīnu ar šoferi. Pirmais pieturas punkts bija armijas muzejs. Tipiska vīriešu izvēle. Un puišiem tiešām bija interesanti aplūkot visus tos vecos armijas metāllūžņus, kas bija saglabājušies no Vjetnamas kara laikiem, taču nemanīju meitenes sajūsmā spiedzam.

Muzeja iekštelpu ekspozīcija bija iekārtota labākajās padomju muzeju tradīcijās - skulptūras “uz darbaļaužu gaišo nākotni” tradīcijās, lērums bilžu ar saturu “cik slikti ir amerikāņu imperiālisti un kā mēs uzvarējām Amerikas impēriju”. Tā bija propagandas paraugstunda.

Devāmies uz Hojanu. Tā ir maza, skaista un sena pilsēta, un tās vēsturiskais centrs ir UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Pilsēta bija ievērojama Vjetnamas osta no 5. līdz 19. gadsimtam. Viens no pazīstamākajiem pilsētas simboliem ir tā dēvētais Japāņu tilts. Pilsētas vecā arhitektūra ir īpatnējs vietējo tautu, kā arī ārvalstu (japāņu, ķīniešu un eiropiešu) celtniecības tradīciju sakausējums, atkarībā no tiem, kas tajā brīdī pilsētu bija iekarojuši.

Pilsētas vēsturiskais centrs ir mazu ieliņu un kanālu caurausts. Pilns ar dažādiem suvenīru veikaliņiem, kafejnīcām un kokos sakārtiem krāsainiem lukturiem.

Mums bija pietiekami daudz laika, lai apskatītu “Marble Mountains”. Tā ir piecu marmora un kaļķakmens kalnu kopa, kas atrodas netālu no Danangas pilsētas. Pieci kalni ir nosaukti piecu elementu vārdā: Kim (metāls), Thủy (ūdens), Mộc (koks), Hỏa (uguns) un Thổ (zeme).

Lielākajā no tiem bija apskatāmi neskaitāmi tempļi un pagodas. Tie bija gan uzcelti ainaviskā vietā kādā kalnu korē, gan ierīkoti kalnā esošajās alās. Visu kalnu caurvija taku tīkls, un es, protams, veiksmīgi atradu taciņu, kas veda uz visaugstāko skatu punktu. Diemžēl bija sācis krēslot, un tumsa šeit iestājas ļoti ātri, tāpēc bija jāsteidzas uz mašīnu.

Ja esat Āzijā, nedrīkst palaist garām masāžu. Tā bija jauka, taču lielāko jautrību pēc tās sagādāja salona administratore. Uzzinājusi, ka mūsu nākamais mērķis ir Hanoja, viņa sāka aizgrābti stāstīt par “savu tēvu”. Sākumā nesapratām, kāpēc mums Hanojā būtu jāapciemo viņas tēvs, līdz brīdim, kad viņa parādīja “tēva” bildi. Tas bija Ho Ši Mins. Ar kādu patosu un mīlestību viņa stāstīja, kā tautu tēvs Ho Ši Mins ir izglābis Vjetnamas tautu no amerikāņu imperiālistiem, apvienojis to un ievedis to gaišajā komunistiskajā nākotnē (mana interpretācija), tas tikai parādīja to propagandas intensitāti, kas joprojām tur valdīja.

Meitenēm patīk pērles

Pamodāmies vētrā. Lietus un vējš bija visu nakti plosījies gar mūsu viesnīcas logiem. Ceļā devāmies ar auto. Sarunājot pirmo tikšanās vietu kalnu pārejas pašā augšā. Varu iedomāties, cik skaists ir šis Hoi Van Pass ceļš saulainā laikā, jo brīžos, kad pierima lietus un starp mākoņiem izspraucās kāds nomaldījies saules stars, varēja uz brīdi ieraudzīt fantastiskos skatus lejā - kalnu ieskautos jūras līcīšus un pludmales, pret kurām baltās putās sitās viļņi.

Mūsu pirmā tikšanās vieta bija pārejas augstākais punkts. Agrāk šī vieta bija robeža starp Dienvidu un Ziemeļu Vjetnamu. Tagad šeit bija suvenīru veikaliņi un kafejnīcas. Laikapstākļi bija šaušalīgi: brīžiem mākonis bija tik blīvs, ka neko nevarēja redzēt pat 10 metru attālumā.

Nobraucot kalna otrā pusē, laiks diži labāks nebija, bet toties bija pērles. Lielākā Vjetnamas pērļu audzētava. Un ja meitenēm uzprasa, vai viņas negrib ieiet pērļu fabrikas veikalā, tad ir tikai viena iespējamā atbilde. Un meitenēm patika! Un meitenes iepirkās! Un meitenes vairs tik ļoti neuztraucās, ka joprojām līst.

Ceļš no Danangas līdz Hue pilsētai ir aptuveni 80 kilometru. Galvenais iemesls apciemot šo pilsētu ir Hue Citadele jeb Imperatora rezidence. To sāka celt 19. gadsimta sākumā. Šajā kompleksā ietilpst pilis, ko apdzīvoja imperatora ģimene, tempļi, dārzi un apkalpojošā personāla mitekļi. Franču okupācijas laikā komplekss saglabāja tikai ceremoniālas funkcijas līdz monarhijas atcelšanai 1945. gadā. Šobrīd komplekss ir iekļauts UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā. Kara laikā tas pamatīgi cieta, taču šobrīd tiek atjaunots. Viss komplekss ir ļoti liels - platība aptuveni deviņi hektāri.

Šovakar mēs lidojām uz Vjetnamas galvaspilsētu Hanoju. Hanoja gan mūs īpaši viesmīlīgi nesagaidīja. Iznākot no lidostas, šķita, ka esam atgriezušies ziemā. Ārā bija tikai +19 grādu. Pēc Hošiminas un Danangas +30 grādiem šis tiešām likās auksti, un es jau domās meklēju savu ziemas “pufaiciņu”.

Halongas līcis ar tūkstošiem tūristu

Mūs gaidīja Halongas līcis. Ja jūs braucat uz Vjetnamu, Halongas līcis ir obligāto apmeklējumu sarakstā. Tajā ir tūkstošiem kaļķakmens karsta veidojumu un dažādas formas un izmēra salu. Tā kopējā platība sasniedz 1553 kvadrātkilometrus. 1994. gadā tas tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, savukārt 2011. gada novembrī tas tika iekļauts septiņu jauno dabas brīnumu sarakstā. Kuģīšu osta bija jau tepat aiz stūra, un drīz mūs sasēdināja kuģītī, un mēs varējām sākt ekskursiju.

Vienas dienas ekskursija pa Halongas līci sastāv no vairākiem pieturpunktiem: mēs iebraucām mazā, slēgtā līcītī, lai pabarotu ar lieko svaru sirgstošus pērtiķus, kāpām lejā lielā alā. Pie pēdējās salas piestājām uz stundu, jo tur bija iespēja atpūsties un nopeldēties. Un tu to dari kopā ar tūkstošiem citu tūristu, kuri brauc tieši tajā pašā maršrutā un kuri visā šajā nenormālajā ļaužu pūlī cenšas atrast to, ko visi esam redzējuši skatu kartītēs. Cilvēki bija visur, visi spiedās virsū, tiem bija vienalga, tu meklē labāko rakursu bildei vai vienkārši stāvi. Katrā otrajā bildē bija kāds pakausis.

Ja man būtu iespēja šo dienu saplānot vēlreiz, es noteikti ņemtu divu dienu tūri pa Halongas līci, jo tad vismaz ir lielāka iespēja izbaudīt kluso līča skaistumu. Halongas līcis ir viena no skaistākajām vietām, ko esmu redzējusi, un es apzinos, ka redzēju tikai mikroskopisku daļu no tā.

Vilcienu iela bez vilciena

Šorīt mums bija paredzēta ekskursija pa Hanoju gida pavadībā. Hanoja no visām Vjetnamas pilsētām man patika visvairāk, tāpēc liku lielas cerības uz šo pasākumu, jo patiešām gribējās uzzināt ko vairāk. Taču gids tik ilgi un aizrautīgi stāstīja neko neizsakošus sīkumus par katru stūri, ka brīžiem jau tas kļuva smieklīgi. Tāpēc mēs pa vienam nosvīdām no bariņa un devāmies paši savās gaitās.

Un devāmies mēs uz tirgus pusi, pa ceļam pagaršojot slaveno olu kafiju. Tā nu būs lieta, kuras man Latvijā noteikti pietrūks! Tas ir gogelmogelis ar kafiju - apakšā rūgta kafija un tai pa virsu milzīga saputota olu dzeltenuma un iebiezinātā piena cepure. Šo kafiju mēs dabūjām tikai Hanojā, jo Vjetnamas dienvidos - Hošiminā - to neatradām.

Tirgū nogaršojām dažādus žāvētos našķus. Viņiem patīk visu žāvēt - sākot ar liellopu gaļu (tādas mazliet pikantas basturmas izskatā) un beidzot ar jūras veltēm. Žāvētas mazās garnelītes bija perfektākā alus uzkoda.

Vēl viena no Hanojas “must see” vietām bija slavenā vilcienu iela. Tā ir iela, pa kuru mašīnu vietā brauc vilciens, bet tūristi sēž ielas malā un gaida, kad tas pabrauks garām. Vilciens pabrauc garām gar pašu degungalu. Mums gar degunu aizgāja viss šis pasākums jau pašā saknē, jo atkal iedarbojās mūsu laikapstākļu neveiksme: iepriekšējo lietaino dienu dēļ kalnos bija noticis kaut kāds negadījums, un visi pēcpusdienas vilciena reisi bija atcelti…

Šajā vakarā devāmies uz kalnu ieskauto Sapu ar nakts guļamautobusu. Tajā katram pasažierim bija sava istabiņa, gandrīz kā kapsulu hotelī. Ērti, komfortabli, un arī garums bija pietiekams, lai izstieptu kājas. Un šādā autobusā iemigt ir tikpat vienkārši kā vilciena kupejā, ja nu vienīgi izņemot tos brīžu, kad autobuss sāk pārvietoties pa kalnu serpentīniem un tevi sāk mētāt no vienas malas uz otru, un ir bail nolidot no otrā stāva uz grīdas.

Partija iesaka divus bērnus

Sapā iebraucām četros no rīta, taču galapunktā autobuss stāvēja vēl pāris stundas, ļaujot mums izgulēties. Labi, ka Hanojā bijām iepirkuši siltākus apģērbus, jo ar siltiem laikapstākļiem Vjetnama mūs nelutināja. Pēc Hošiminas +32 grādiem Hanojas vakara +19 grādi šķita jau kārtīga ziemas temperatūra. Agri no rīta Sapā bija +12 grādi, un tā jau šķita Antarktīdas cienīga temperatūra. Agrajā rītā, ejot cauri pilsētai uz mūsu hoteli, varēja aplūkot pilsētu, kas atgādināja jauku Alpu pilsētu, kam klāt bija piešautas Āzijas garšvielas. Apkārt esošie kalni tikai pastiprināja šo sajūtu.

Klāt bija mūsu gide - tradicionālajā apģērbā ģērbta maza meitenīte, augumā man līdz padusei un izskatā uz 18 gadiem. Vēlāk gan izrādījās, ka viņai ir 24 gadi, viņa ir precējusies un viņai ir divi bērni.

Sievietes tur apprecas ļoti agri, uzreiz pilngadību sasniedzot. Reizi gadā vietējiem vīriešiem ir iespēja savas potenciālās līgavas nolaupīt. Pamanot mūsu sejās šausmu izteiksmi, viņa gan precizēja, ka nolaupītajai meitenei tomēr ir visas tiesības pārdomāt un pēc pāris dienu ciemošanās līgavaiņa mājās viņa var doties prom. Ģimenēs lielākoties ir divi bērni, jo tā iesakot partija, taču gadās izņēmumi, ja pirmie divi bērni ir meitenes, jo pāri vienmēr vēlas puiku. Mūsu gidei bija zēns un meitene, tāpēc partijas uzdevums bija veiksmīgi izpildīts un vairāk par bērniem uztraukties nevajadzēja.

Busiņš mūs aizveda uz takas sākumu kalnu ieskautā ielejā netālu no pilsētas. Kalnu nogāzes bija izrobotas ar rīsu terasēm. Rīsi jau bija novākti, bet tas nemazināja skaistumu visapkārt. Saule spoži spīdēja, un diena kļuva ar katru brīdi siltāka. Mēs to patiešām bijām pelnījuši!

Pa skaisto ieleju negājām mēs vieni. Jau izkāpjot no busiņa, mūs sagaidīja bariņš vietējo sieviņu tradicionālajos hmongu cilts apģērbos. 19. gadsimtā, bēgot no Ķīnas izvērstā genocīda pret hmongu ciltīm, notika lielā hmongu cilšu migrācija, un šobrīd lielākā daļa šīs cilts pārstāvju ir sastopami tieši Dienvidaustrumāzijā - Vjetnamā, Laosā, Taizemē un Mjanmā.

Kādai sieviņai uz muguras bija piesiets bēbis, kāda nesa grozu. Un viņām visām bija apbrīnojami laba angļu valoda, labāka nekā lielākajai daļai Hošiminas restorānu apkalpojošā personāla. Izskatījās, ka ikviena nolūkoja kādu no mums un gāja kopā visu ceļu, draudzīgi pļāpājot.

Bija skaidrs, ka šī draudzība nebūs gluži altruistiska, bet es nolēmu, ka jebkas, ko nāksies par to samaksāt, būs mans ieguldījums viņu dzīvē, un man nebūs žēl. Šajā reģionā rīsu ražu novāc tikai vienreiz gadā, un tāpēc, kad lauku darbi ir beigušies, vietējie pievēršas tūristiem, lai turpinātu nodrošināt ģimeni.

Ceļš cauri ielejai bija patiešām skaists - cauri maziem ciematiņiem, pa aizaugušām taciņām un kalnu strautu izskalotiem ceļiem. Saulē jau brīžiem bija vēlme novilkt jaciņu. Vienā no mazajiem ciematiem paēdām pusdienas, un es pat nemanīju, ka bijām jau nogājuši 10 kilometrus.

Taču līdz ar rietošo sauli pazuda arī viss tās dotais siltums, un iestājās ziema. Termometra stabiņš rādīja +12 grādus. Ar klabošiem zobiem atradām nolūkoto vakariņu vietu, un es priecājos, ka tai ir durvis. Šķiet, ka pat vietējie nebija gatavi tādam aukstumam, jo daudzām iestādēm nebija durvju vispār. Pat masāžas saloniem. Nu kā gan var izbaudīt masāžu, ja tev virsū pūš ledains vējš?!

Ceļojums beidzas Hošiminā

Mūs gaidīja pārgājiens pa kārtējo ieleju. Sapas apkārtne ir kā radīta dažādas grūtības un ilguma haikinga maršrutiem. Pilsētā bija kaudzēm veikalu, kas pārdeva tam visu nepieciešamo, un neskaitāmās tūrisma firmas piedāvāja gida pakalpojumus jebkurai vēlmei.

Mūsu busiņš atkal mūs aizveda uz kādu ceļa galu. Šoreiz gan gājām vieni paši, bez vietējām pavadonēm. Šajā ielejā blakus rīsu terasēm bija arī tējas terases, ūdenskritumi un vietējo cilvēku ikdiena, kuru šādā lēnā pastaigā varējām vērot ļoti cieši: mazi puikas, kuri ceļmalā spēlējās, staigādami uz koka kājām, večiņa, kura pie mājas saulītē sēdēja un izšuva kārtējo tūristiem domāto somiņu.

Tas viss bija īsts, neuzspēlēts un patiess. Saule sildīja dienu, un mēs to baudījām ik uz soļa, saprotot, cik milzīga vērtība ir redzēt to visu. Un uz tortes kā odziņa bija brauciens līdz pilsētai ar moto takšiem, sēžot vietējam džigitam aizmugurē uz moča.

Netālu no Sapas bija izveidots stikla tilts. Kalnā, 2300 metru augstumā, bija izveidota atrakciju vieta gan ar stikla tiltu, gan ar dažādiem trosēs iekārtiem tiltiem un skatu platformām. Taču saule jau rietēja, līdzi paņemot arī visu dienas siltumu.

Ceļojumu pabeidzām Hošiminā. Vismaz beidzot varējām sasildīties, jo atgriezāmies atkal tveicīgajos +32 grādos. Pēdējās pastaigas pa pilsētu, pēdējās, nepieklājīgi lielās jūra velšu porcijas un pēdējā vasaras kleitiņa tuvākā pusgada laikā. Vjetnama ir fantastiski skaista. Saprotu, ka ļoti daudz kas palika neapskatīts, bet tā ir valsts, kas noteikti ir jāredz un jāizbauda. Varbūt labi vien ir, ka aizbraucu ar mazuma sajūtu. Aizbraucu ar sajūtu, ka gribu vēl, un tā ir lieliska motivācija nākamajam braucienam, nākamajiem sapņiem un nākamajiem piedzīvojumiem. Paliec sveika, Vjetnama, uz drīzu redzēšanos atkal, Āzija!

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā