Džeza gardēžiem dziedātāja Jūlija Zakirova sarūpējusi pārsteigumu
Ierakstos - labi, “dzīvajā” - vēl labāk
“Golden Hour” it kā ir Jūlijas Zakirovas debijas albums, tomēr roka neceļas pieredzējušo dziedātāju ieskaitīt debitantu kategorijā, tāpēc laikam labāk to saukt vienkārši par viņas pirmo albumu. Dziedātāja steidza skaidrot, ka tā nosaukums nav domāts kā “es te baigais “stārs”, kam pienākusi zelta stunda” - tas radies kādā saulrieta vakarā, lūkojoties uz dabas skaistumu un aizdomājoties par to, ka šis mirklis ir tik skaists, ka ir kā īsta zelta stunda jeb “golden hour”, kurā gribas padalīties ar pārējiem - gluži kā ar šajā albumā iekļautajiem skaņdarbiem. To te kopskaitā ir desmit, visi tapuši sadarbībā ar profesionāliem mūziķiem ar pieredzējušo Andri Buiķi priekšgalā.
Lai gan prezentācijas koncertā Jūlija taisnojās, ka “negribēju uztraukties, bet tomēr sanāca to izdarīt”, uz skatuves tas nebija jūtams: dziedātāja izstaroja milzu pārliecību un enerģiju, darbojoties ļoti profesionāli, taču tajā pašā laikā tik viegli, atbrīvoti un ar smaidu, ka neviļus lika smaidīt arī visiem atnākušajiem. Klausoties albumu straumēšanas servisā “Spotify” (tas pieejams arī CD un pat vinila plates formātos), šis darbs lika domāt, ka tas varētu labi skanēt “dzīvajā”, bet Jūlijas priekšnesums apstiprināja, ka to ne tikai varētu, bet pat vajadzētu klausīties “dzīvajā” - koncertā “Golden Hour” dziesmām tomēr ir krietni lielāks spēks.
No Rīgas uz Maskavu un Dublinu un atpakaļ uz Rīgu
Jūlija Zakirova jāatzīmē kā viena no oriģinālākajām Latvijas džeza dziedātājām, kura uz skatuves ir jau no 16 gadu vecuma. Vokālo mākslu viņa apguvusi gan Mūsdienu mākslas akadēmijā Maskavā, gan Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā, par ko ir diezgan interesants stāsts. Proti, 19 gadu vecumā Jūliju ceļi aizveduši uz Maskavu, kur jau skolojusies kāda viņas draudzene. Iestājusies popa un džeza mūzikas nodaļā, bet… “Es biju cerējusi, ka tur būs daudz vairāk džeza,” atzina Jūlija. “Taču nekā, turklāt mums pasniedzēja vispār izrādījās roka dziedātāja. Visu šo laiku biju ciešā kontaktā ar [džeza vokālo pedagoģi] Ingu Bērziņu, un viņa aicināja mani atpakaļ - Jūlija, nu ko tu tur, nāc taču mācīties pie mums! Tā nonācu Doma kora skolā.”
Vēlēdamās paplašināt savas muzikālās zināšanas, pēc Rīgas dziedātāja turpinājusi mācības “New Park Music School” Dublinā, tomēr, gribēdama muzicēt un koncertēt dzimtenē, Jūlija atkal atgriezās Rīgā un 2020. gadā absolvēja Latvijas Mūzikas akadēmiju, kā arī uzsāka ceļu pedagoģijā. Par labu šādam solim Jūlija izšķīrās arī tāpēc, ka viņai piedzima dēls.
Ja par muzikālajiem sasniegumiem, tad Jūlija ieguvusi “Grand Prix” prestižajā konkursā “Sony Jazz Stage” (2006. gadā), piedalījusies dažādos džeza festivālos un sadarbojusies ar virkni pazīstamu mūziķu, tostarp “Very Cool People”, Madaru Kalniņu, Māri Briežkalnu, Jāni Stībeli, Denisu Paškeviču, Intaru Busuli u.c. Neskatoties uz visu minēto, viņa nav tradicionālā džeza dziedātāja, bet gan tāda, kurai patīk šo stilu miksēt ar citiem žanriem.
Mūsējā ar saknēm Tatarstānā
Jūlijai Zakirovai ir īpašs balss tembrs, bet savā mūzikā viņa iedvesmojas no džeza, fanka un “r’n’b”, kā arī no dažādām etniskajām kultūrām, īpaši no tatāru tautas mūzikas, jo Rīgā dzimušajā Jūlijā rit karstasinīgās tatāru asinis. Arī ar to saistās īpašs stāsts. Arī dziedātājas tēvs ir mūziķis, kurš dzīvojis Baškortostānā (Jūlijai joprojām daļa radinieku dzīvo tur, daļa - Tatarstānā, bet daļa tepat, Latvijā), un kāds viņa draugs savulaik uzaicinājis uz Rīgu kopā pamuzicēt. Te arī Jūlijas tēvs iepazinies ar viņas mammu. Iespējams, tieši šīs “karstasinīgās asinis” gādā par Jūlijas priekšnesumiem uz skatuves, kur viņa nudien ir īsta uguns - starp citu, gluži tāpat kā Dināra Rudāne, kurai arī ir saistība ar tatāru tautu.
Paturpinot šo tēmu, pārsteigums klausītājiem būs albumā iekļautā balāde “Roots” (saknes - tulk.) tatāru valodā, kurai mūziku sakomponējis mūsu džeza pianists Madars Kalniņš, bet vārdus tai tatāru valodā sarakstījusi dzejniece Gulfija Šakirova no Tatarstānas. Kāds Jūlijas radinieks (“Viņu sauc Ildars, tāpat kā manu dēlu!”) Kazaņā strādājot popindustrijā un palīdzējis dziedātājai atrast kādu, kas varētu to izdarīt. “Onkulis man iedeva kontaktus, es viņai piezvanīju - izmantoju arī savas tatāru valodas zināšanas -, izstāstīju par Madara Kalniņa sakomponēto melodiju, ar ko man tā saistās, un viņa praktiski ar pirmo reizi sacerēja tai vārdus!” priecājas Jūlija. “Šis skaņdarbs klausītājiem iepatikās jau no “Sony Jazz Stage” laikiem - tās ir manas tatāru saknes, man gribējās parādīt arī tās. Man šķiet, ka klausītājiem tas patiks.”
Iekšējās pasaules izmaiņas Andra Buiķa redzējumā
Džeza aprindās Jūlija ir pazīstama jau sen. Koncertējot kopā ar saviem muzikālajiem domubiedriem, radusies ideja par sadarbību ar bundzinieku Andri Buiķi, kurš arī producējis un aranžējis dziedātājas albumu. Starp citu, Buiķis pēdējā laikā ir ļoti ražīgs dziesmu autors - pērn decembrī nāca klajā viņa, Aijas Vītoliņas un Latvijas Radio bigbenda albums “Cik labi”.
“Ar Jūliju esam pazīstami jau ļoti sen, kopš [viņas] uzvaras “Sony Jazz Stage”. Mani “uzrunāja” viņas uzstāšanās - tas bija kaut kas jauns, svaigs, nedzirdēts,” par sadarbības aizsākšanos atminas Andris Buiķis. “Pēc ilgāka laika mēs atkal satikāmies. Es biju izlaidis savu pirmo albumu, un Jūlija mani uzrunāja, vai es gribētu piedalīties viņas albuma radīšanā. Ar prieku piekritu. Man patīk Jūlija, viņa ir tāda, kāda viņa ir - patiesa, radoša. Ļoti atbildīga pret darbu. Albuma tapšanas laiks bija diezgan spraigs, gandrīz divi gadi, jo tas iekrita tieši Covid-19 pandēmijas epicentrā. Neskatoties uz to, darbs kopā gāja viegli uz priekšu. Mūzika ir svaiga un harmoniski bagāta, piepildīta ar dažādām noskaņām.”
“Ja gribi redzēt pasauli citā gaismā - sāc ar sevi un savas iekšējas pasaules izmaiņām. Andra Buiķa sakomponētie skaņdarbi krietni atšķīrās no manas ierastās stilistikas, bet tas likās interesanti, jo nācās izmēģināt jaunus vokālos paņēmienus un kārtīgi sagatavoties,” atzīst dziedātāja.
Cerams, redzēsim “Rīgas ritmos”
Albums pēc sava skanējuma un noskaņas ir krāsains un daudzšķautņains - apskatniekam īpaši ausīs iekrita skaņdarbi “Ferries Wheel Fairytale” un “December”. Lai gan sākotnēji tam esot bijis paredzēts skanēt daudz “etniskāk”, radošā procesa gaitā “stils arvien vairāk mainījās un ieguva 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma skanējumu, ar sava veida fanka, džeza un “cinematic” simbiozi, kā arī nedaudz “fusion” un disko mūzikas piegaršu,” tā to raksturo dziedātāja. Viņa piebilst, ka labprāt nākotnē piedalītos tieši šāda “grūvīgāka”, pasaulē populārā “cinematic” žanra darba izveidē.
Taču pagaidām tiek plānots popularizēt “Golden Hour” programmu. “Esam uzrakstījuši mūziku, esam uzrakstījuši vārdus, esam izdevuši albumu un tagad strādājam, lai tas viss pie tā neapstātos,” prāto Jūlija. Padomā ir dalība kādos festivālos, ar lielāku vai mazāku sastāvu, un te uzreiz nāk prātā “Rīgas ritmi”: ja jau Jūlija nāk no Māra Briežkalna lolotā “Sony Jazz Stage” apcirkņiem, tad viņai vajadzētu būt atvērtām durvīm arī uz šo festivālu. Jūlija apstiprināja, ka jau praktiski panākta vienošanās par viņas dalību “Rīgas ritmos”, tikai vēl nepieciešams precizēt detaļas. Jebkurā gadījumā - šovasar mēs viņu un viņas “Zelta stundu” uz skatuves noteikti redzēsim!
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
