“Artdocfest” dokumentālā kino festivālā rādītas filmas par Baltkrieviju. “Kontekst.lv” tās ir noskatījies visas
Britu kinorežisori Maiks Lerners un Martins Herings vairāk nekā trīs gadus gandrīz nepārtraukti bija blakus Svetlanai Tihanovskai, lai savā filmā parādītu viņas ceļu no "vienkāršas mājsaimnieces" līdz pasaulē ietekmīgākajai baltkrievietei.
2020. gadā blogeris Sergejs Tihanovskis nolēma kandidēt uz Baltkrievijas prezidenta amatu, taču varas iestādes, baidoties, ka viņš varētu izrādīties veiksmīgs kandidāts un nomainīt Lukašenko, vienā no mītiņiem sarīkoja provokāciju un viņu arestēja. Tad blogera sieva Svetlana Tihanovska nolēma stāties vīra vietā un turpināt viņa darbu. Galu galā tas varēja beigties ar taisnīgu Tihanovskas uzvaru, taču... vēlēšanas Baltkrievijā tika viltotas, Lukašenko palika pie varas, bet Svetlana Tihanovska ap sevi apvienoja režīma pretiniekus un, pat spiesta bēgt no valsts, turpināja savu cīņu.
Kadrs no filmas “Gadījuma prezidents”
Filmā parādīts, kā tika veidota Tihanovskas komanda, kāda loma ir viņas padomniekam Franakam Vjačorkam, kā varas iestādes apspieda protestus Baltkrievijā, kā Svetlana Tihanovska no sievietes, kura nebija pārliecināta par saviem spēkiem un īpaši nesaprata, kur viņa iesaistās, kļūst par spēcīgu un ietekmīgu Baltkrievijas pārstāvi starptautiskā arēnā. Patiesībā viņa ir kļuvusi par Baltkrievijas prezidenti trimdā.
Režisors Martins Herings / Preses foto
"Mēs gribējām parādīt ceļu, ko paveica bijusī skolotāja un mājsaimniece no provinces, kādus lēmumus viņa pieņēma un kādu cenu par tiem samaksāja. Un kā viņa virzās uz priekšu kopā ar Franaku - cilvēku, kas ir iesaistīts politikā kopš 10 gadu vecuma. Es ierosinu uz to raudzīties kā uz ceļojumu no mājsaimnieces līdz prezidentei. Tas ir ļoti vecs Holivudas stāsts: ir sliktais puisis, ir varone, un viņa izglābs pasauli," intervijā “kontekst.lv” pastāstīja režisors Martins Herings.
Lai noskatītos filmu, Rīgā bija ieradies arī Franaks Vjačorka - Svetlanas Tihanovskas padomnieks un viens no viņas štāba vadītājiem Lietuvā.
Franaks Vjačorka, Svetlanas Tihanovskas padomnieks / Nasta Zahareviča
"Filmā ir parādīta pēdējo četru gadu vēsture - tas, ko baltkrievi ir piedzīvojuši un piedzīvo, un baltkrievu jautājums atkal tiek izvirzīts dienaskārtībā. Viss tiek aizmirsts, pasaulē ir jaunas krīzes, Krievijas un Ukrainas karš. Baltkrievija ir aizgājusi uz piekto vai septīto plānu, un šī filma nedaudz atjauno hronoloģiju un pasaka, ka, iespējams, ja 2020. gada revolūcija Baltkrievijā būtu uzvarējusi, nebūtu kara Ukrainā, Lukašenko režīma un politieslodzīto. Tas savā ziņā ir vēsturiskais taisnīgums, un tas liek saprast, ka visas šīs problēmas, ar kurām pasaule saskaras tagad, ir savstarpēji saistītas un ka Baltkrievija bija viens no pirmajiem trauksmes zvaniem, uz ko pasaule varēja reaģēt spēcīgāk un skaļāk, bet tā to nedarīja, kā rezultātā tas izvērsās par to, ko mēs tagad redzam," sacīja Franaks Vjačorka “kontekst.lv”.
Aleksandra Mihalkoviča un Annas Badzjakas filma “Dzimtene” (“Motherland”, Zviedrija, Ukraina, Norvēģija, 2023)
Pusotru stundu garā dokumentālā filma stāsta par “ģedovščinu” Baltkrievijas armijā un par tās saistību ar to, kā tiesībsargājošās iestādes spīdzināja un pat nogalināja protestētājus 2020. gada nemieru laikā Baltkrievijā. Filmā krustojas vairākas sižeta līnijas - mātes, kuru dēli gājuši bojā armijā, cenšas panākt sodu savu bērnu mocītājiem; puisis dienē armijā laikā, kad viņa tuvinieki iesaistās 2020. gada ielu protestos...
Šie stāsti parāda, kā vardarbība armijā, pret kuru sistēma nevēršas, pārvēršas par sistēmisku valsts vardarbību pret cilvēku. Kā vīrieši, kuri ir pieraduši nesodīti pazemot savus dienesta biedrus, līdz nesamaņai piekauj neapbruņotus protestētājus ielās. Un kā karavīri, kuri vēl nesen cietuši no “ģedu” ņirgāšanās, paši kļūst tikpat nežēlīgi, kad viņiem rodas tāda iespēja.
Viena no filmas sižeta līnijām ir balstīta uz vēstulēm, ko režisors Aleksandrs Mihalkovičs savulaik rakstīja savai mātei, kad dienēja armijā. Sākotnēji filmas veidotājiem nebija ieceres parādīt, ka šis varonis pats kļūst nežēlīgs pret saviem dienesta biedriem, taču, kad Anna Badziaka vēstulēs ieraudzīja šādu sižeta līniju, viņa saprata, ka tai jābūt arī filmā. "Tieši to mēs parādām filmā - kā šī sistēma ievelk un pārveido cilvēku."
"Darbu pie filmas sākām 2018. gada beigās," “kontekst.lv” stāsta Anna Badziaka. "Un toreiz mēs varējām rēķināties gan ar baltkrievu, gan ārvalstu skatītājiem. Tagad Baltkrievijā viss ir daudz sarežģītāk. Tur praktiski nav iespējams izrādīt filmas. Mēs vēlējāmies pētīt vardarbības saknes un to, kā vardarbība, kas pastāv armijā, izplatās uz sabiedrību kopumā. Protams, mēs nevarējām iedomāties, ka būs tāds mērogs kā 2020. gadā. Bet tas, kas notika toreiz, tikai apstiprināja mūsu domu, ka tad, kad gandrīz pusei iedzīvotāju ir pienākums iziet cauri šai armijas vardarbības sistēmai - un viņi paši tai ir pakļauti un to praktizē -, tas nevar neienest to pēc tam arī sabiedrībā. Un galu galā šī sistēma lielā mērā nosaka, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam."
Kadrs no filmas “Dzimtene” / Preses foto
Jautāta, kas viņu visvairāk pārsteidza filmā, viņa nešauboties atbild, ka tas ir sabiedrības iecietības līmenis pret vardarbību: "Man nebija nekādu ilūziju par to, un es zināju, ka cilvēki, kas ir izgājuši cauri sistēmai, mēdz to attaisnot un bieži vien tajā nesaskata neko sliktu, bet tas mani joprojām šokē. Taču labā nozīmē mani pārsteidza (bojā gājušo karavīru - red. piezīme) mātes, kuras pārstāja klusēt un spēja kaut ko šai sistēmai uzrādīt. Tas dod zināmas cerības uz pārmaiņām. Deva cerības..."
Aļonas Čerņavskas filma “Gribu doties karā” (“I want to go to war”, Polija, Baltkrievija, 2023)
Šajā īsfilmā parādīti par Ukrainu karojošo Baltkrievijas brīvprātīgo trīs kara posmi. Kā viņi gatavojas, kā viņi karo un kā viņi dzīvo pēc tam, ja, protams, paliek dzīvi. Filmā nav nekādas romantizācijas un mākslīgas dramaturģijas, viss ir ļoti godīgi: ir karš, šie cilvēki to uzskata arī par savu karu, viņi dodas tajā, lai aizstāvētu Ukrainu, un cer, ka nākotnē tas palīdzēs atbrīvot no diktatoriskā režīma arī Baltkrieviju. Šajā karā viņi nogalina Krievijas karavīrus un tie nogalina viņus. Kāds zaudē locekļus, kāds nonāk psihiatriskajā klīnikā, kāds pēc tam nespēj pielāgoties mierīgai dzīvei un vēlas atgriezties karā, jo tur viss ir saprotamāks.
Kadrs no filmas “Gribu doties karā” / Preses foto
“Mana iecere bija, ka filmas noslēguma vēstījumam jābūt - karš - tas ir slikti, neejiet uz karu," stāsta Aļona. "Es gaidīju, ka atgriezušies brīvprātīgie teiks tieši šos vārdus, ka viņi sapratīs, ka tā bija kļūda, šausmas un asinis, tāpēc izvairīsimies no kariem. Taču pārsteigums bija tāds, viņi to neteica. Kopējais vēstījums "karš ir briesmīgs" palika, taču atgriezušies brīvprātīgie negaidīti teica, ka viņi atkal vēlas doties karā. Ka viņi karā jutās labāk, ka cilvēki tur bija patiesi, karā viss bija saprotamāks, ne tik sarežģīts. Ir skaidrs, kur ir ienaidnieks, kur savējais, ko darīt, kāda ir tavas dzīves jēga. Mierīgā dzīvē viss ir daudz sarežģītāk - šeit mums ir brīvība, un tas var būt ļoti sarežģīti.
Tas, ka ikdienā esam uz robežas, ietekmē mūsu fizioloģiju. Kad tu atgriezies pie mierīgas dzīves, tā var šķist vienmuļa un neinteresanta. Visas šīs psiholoģiskās un fizioloģiskās pārmaiņas man bija pārsteigums. Brīvprātīgajiem ir ļoti grūti mierīgā dzīvē, viņiem ir jāatgūstas gadiem ilgi, un ne visiem tas izdodas."
Kastusja Kaļinovska pulks ir lielākais baltkrievu militārais formējums Ukrainā. Sākotnēji, 2022. gada februārī, tas tika izveidots kā bataljons kā tūlītēja atbilde uz Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Precīzs karojošo un bojāgājušo skaits nav zināms. Daudzu baltkrievu brīvprātīgo vārdi netiek atklāti pat pēc viņu nāves viņu radinieku, kuri atrodas Baltkrievijā, drošības labad.
***
Iepriekš par Baltkrievijas problēmām runājām “kontekst.lv” studijā. Savu viedokli par pašreizējo situāciju pauda Baltkrievijas opozīcijas līdere trimdā Svetlana Tihanovska, kā arī žurnālisti Nasta Zahareviča un Jevgēņijs Erlihs.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
