Mūziķe Andrejeva svin tagadni, šoreiz ar simfonisko orķestri
No Alpu ciematiņa uz Tallinas ielas kvartāla skatuves
Pēdējoreiz tik pārpildīta kultūrtelpas “Tu jau zini kur” zāle bija redzēta Chris Noah solokoncertā, tomēr šoreiz situācija bija citāda - lai gan uz prezentācijas koncertu tika pārdotas arī biļetes, lielākā daļa sanākušo bija Aijas Andrejevas radi, draugi, paziņas un citi lūgtie viesi, kuru saraksts bija izdrukāts uz piecām vai pat vairāk A4 formāta lapām. Līdz ar to arī koncerta norises koncepts bija citāds - vairāk paldiesošanās, bučošanās un Aijas “stand up” izrādes, mazāk mūzikas, jo šajā vakarā dziedātāja vēlējās atrādīt tikai un vienīgi jaunajā albumā iekļauto skaņu materiālu. “Es jau saprotu, ka jūs vairāk vēlētos dzirdēt vecos šlāgerīšus kā, piemēram, “Blēņas” vai “Tu un es”, tāpēc īpašs paldies visiem, kas gatavi klausīties jaunās dziesmas,” jokoja Aija.
Iepriekšējais, pēc skaita septītais Aijas studijas albums “Es iešu tālāk” tika izdots 2020. gada jūnijā, taču tobrīd nevienam pat prātā nenāca, ka viņas “iešana tālāk” rezumēsies šādā simfoniskā risinājumā. “Pirms trīs gadiem sākām rakstīt šo albumu un kopā ar Kasparu Ansonu un Tomu Mikālu bijām [radošajā nometnē] kādā mazā Alpu ciematiņā Francijā - tur tapa šī albuma pamats. Mēs toreiz nespējām iztēloties, kur tas viss aizvedīs, un pilnīgi noteikti nespējām pat iedomāties, ka tas notiks kopā ar simfonisko orķestri. Taču, ja īstajā vietā un īstajā laikā satiekas īstie cilvēki, kuriem deg acis, tad var izdarīt patiešām lielas lietas,” skaidro Aija.
Jauna pieredze pat pieredzējušajam Kasparam Ansonam
Aijas muzikālajos darbos un nedarbos liela nozīme vienmēr bijusi Kasparam Ansonam, kurš ir arī “Tagadnes” dziesmu līdzautors un producents. Arī viņam šī bijusi jauna pieredze, jo atšķirībā no līdzšinējo ierakstu procesa šī albuma tapšanā veikti simfoniskā orķestra un dzīvo instrumentu ieraksti.
“Lai ierakstītu Aijas jauno albumu, tika izmantoti ļoti lieli cilvēku resursi, kas prasīja arī milzīgu savstarpēju uzticēšanos, jo īpaši manā un orķestra vadītāja Jāņa Ivuškāna starpā,” atzīmēja Kaspars. “Mūsdienās, kad datori uzbrūk mākslai, dzīvo instrumentu ieraksti ir liela vērtība, kas padara visu procesu interesantu, atšķirīgu un nebijušu - gan man, gan Aijai. Kopumā albuma radīšanas process ir bijis garš un daudzas domas par saturu ir pieslīpējušās, laikam ejot.”
“Pusgadu pēc albuma rakstīšanas aizsākuma aizsaulē aizgāja mans tētis, un es teicu Kasparam un Tomam, ka mums ir jāturpina mana tēva aizsāktais ceļš un jāraksta roka albums - jārada tas, kas arī man pašai vislabāk piestāv,” atminas Aija. “Kaspars manas vēlmes ņēma vērā, un, ja arī šo albumu gluži nevar nosaukt par roka albumu, tas tomēr ir krietni smagāks nekā mūsu līdzšinējie kopdarbi.”
Pērkons pārgājis, jauni krasti atrasti
Jāatzīst gan, ka diezgan grūti saprast, kur Aija & Co šajā materiālā atrod kaut ko “krietni smagāku nekā mūsu līdzšinējos kopdarbos”, turklāt te pie vainas nav simfoniskā orķestra skanējums… Šķiet, paši pavelkošākie gabali tomēr bija, ir un būs divi radiostacijās jau skanējušie - himniski monumentālā “Pērkons pāries” un kopdarbs ar reperi ansi dziesmā “Jūk”. Starp citu, Aijai vajadzētu ar likumu aizliegt sadarboties ar reperiem, jo acīmredzot tieši no šī žanra pārstāvjiem viņa ir “sasūkusies” kaitinošo un albuma prezentācijas koncertā nebeidzami bieži atkārtoto frāzi “uztaisām troksni!”… Vēl tituldziesma “Tagadne” (tā gan albumā nobāzta ar astoto kārtas numuru), kura būtībā vienīgā attaisno simfoniskā orķestra piesaisti šim albumam.
Jau pērn jūnijā izdotais singls “Pērkons pāries” ir personīgs stāsts par notikumiem mūziķes dzīvē pēdējā pusotra gada laikā. “Laiks kopš 2021. gada 27. decembra (tad mūžībā aizgāja Aijas tēvs, grupas “Opus Pro” vokālists Alex - aut.) manā pasaulē ir bijusi viena liela turbulence - te augšā, te lejā, sēras, prieks, atkal depresija un liela tumsa. Jēga un bezjēga, “draivs” un bezspēks. Tāpēc jo īpaši esmu pateicīga cilvēkiem man apkārt, kuri stutēja, atbalstīja, bēdājās un priecājās ar mani kopā. Kad kārtējo reizi uz līdzenas vietas izrādījās bedre, man kāds draugs teica - radi! Kopš tā brīža ir pagājis ilgs laiks, un beidzot varu teikt - tagad ir mans īstais laiks un īstā sajūta. Pērkons ir pārgājis, un upes jaunus krastus atradušas.”
Starp citu, šī dziesma tomēr neesot tapusi kā pati pirmā no jaunās programmas - vēl pirms tam radusies “Ragana”, kuru piesakot kāds bērns zālē ļoti skaļi un neticīgi saviem vecākiem pārvaicāja: “Kā, kā? Ragana?” Jā, “Ragana”.
Albumam vajadzētu pievienot stāstu krājumu
Albuma prezentācijas koncertā Aijai bija savs stāsts praktiski par jebkuru no dziesmām, un tos visus derētu pievienot šim darbam. Pretējā gadījumā albumu noslēdzošā “Kāzu dziesma” šķiet vienkārši neveiksmīgs gabals mūziklu stilā, taču kopā ar stāstu tas kļūst interesantāks. Izrādās, ka to Aijai un Jānim Aišpuram kāzās - abi sarakstījušies dzimtsarakstu birojā, kovida laikā noteikto ierobežojumu dēļ ar maskām uz sejas un tikai divu liecinieku klātbūtnē - uzdāvinājis komponists Kārlis Lācis, un dāvana atskaņota “zoom” vidē mobilajos telefonos. Arī dziesmas ieraksts bijis ar piedzīvojumiem, proti, sākotnēji bijis domāts to iedziedāt tikai pašai Aijai, tomēr beigās producentam Gatim Zaķim nosūtītajos demoierakstos viltīgi uzrādies arī Aišpura vokāls, un tā nu tas studijā samontēts kopā. Lūk, kāds stāsts!
Līdzīgi par dziesmu “Fobijas” - Aija ar mazliet baltiem cimdiem stāstīja, ka pēdējos gados viņai un arī komandai piedzīvotas dažādas mentālās problēmas, arī tuvu cilvēku zaudējumi, pēc kuriem rezumējums ir tāds, ka jādzīvo šodienai un tagadnei, jo rītdiena nevienam nav apsolīta. “Ja šis ir pa īstam, tad nevajag bīties / Jo tas, kas ir īsts, noteikti piepildīsies” - tā dziesmā “Pa īstam” dzied Aija.
Rudenī tiks atzīmēta lielā divdesmitgade
Aijas vokāls joprojām skan tā, ka jau šķita, ka tas uzšķērdīs daudz pieredzējušā “Tu jau zini kur” angāra jumtu kā konservu bundžu, turklāt arī viņas pavadošais sastāvs ir varens: dievīgais ģitāristu tandēms Kaspars Ansons - Jānis Kalniņš, meistarīgais taustiņnieks Toms Mikāls, basists Toms Veismanis, “pienvedējs” un Aišpura kolēģis grupas “The Sound Poets” rindās Pēteris Lunde pie bungām, kā arī apburoši spēcīgās (un arī otrādi) Anna Zankovska jeb Katō un Santa Šillere kā atbalsta vokāls. Nu, un “Baltic Groove Orchestra” Jāņa Ivuškāna vadībā - tas jau ir atsevišķs stāsts.
No Aijas teiktā varēja noprast, ka Ivuškāns pats piedāvājis sadarbību ar simfonisko orķestri, tātad jaunās dziesmas sākotnēji nemaz nav bijušas domātas šādam sastāvam. Diezgan neierasts gājiens, jo parasti ar orķestra skanējumu tiek bagātinātas programmas ar jau zināmiem un iemīlētiem hitiem, bet te - publikai pagaidām vēl nezināmas dziesmas. Tiesa, tām būs laiks iedzīvoties klausītāju galvās: pašā koncerta noslēgumā Aija it kā cita starpā informēja, ka šogad viņai atzīmējami 20 gadi uz skatuves, kas tiks nosvinēti ar lielkoncertu Liepājā 19. oktobrī. “20 gadi uz skatuves nav joka lieta, tie ir jāsvin un jāsvin grandiozi - ar simfonisko orķestri un Liepājā, jo tieši tur manā karjerā notikuši vairāki nozīmīgi pavērsieni. Liepāju es varu dēvēt par savām otrajām mājām, šī pilsēta mani ievelk trakos, priecīgos un drosmīgos notikumos, vienlaikus izvelkot arī ārpus komforta zonas. Tieši tā notiks arī rudenī - koncerts ar simfonisko orķestri ir jauns solis manā karjerā. Mēs nezinām, kur mūs rietumu vēji aizpūtīs tālāk, tāpēc aicinu visus pievienoties mūsu ceļojumam Liepājas Olimpiskajā centrā!”
Tā ka - mācieties nu “Tagadnes” dziesmas un tekstus, lai oktobrī var kopā ar Aiju uzdziedāt!
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
