Kā “izkalt” metāla albumu – pamāca "Garu pagrabs"
Ja kaut ko ļoti vēlas, tad agri vai vēlu tas izdosies
Spilgts piemērs tam, ja kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tad beigu galā tas izdosies - fanātiskā “hard & heavy” apvienība “Garu pagrabs” izdevusi jau otro albumu, taču, atšķirībā no tā priekšteča “Tā dzīvo cilvēks” (2022), šim jau ir pavisam cita mēroga atbalsts. Ir pat Latvijas Rokmūzikas asociācijas prezidenta Jāņa Bukuma ceļavārdi: “Grupai “Garu pagrabs” acis deg kā īstiem rokenrola velniem! Dedzība, ar kādu viņi muzicē, neviļus mani atgriež pagātnē, kad roks mūziķiem bija ne tikai mūzika, bet visa viņu dzīve.” Bukums piebilda, ka cauri asociācijas kūrētajiem radio raidījumiem izgājis desmitiem un varbūt pat simtiem grupu, bet lielākoties visām stāsts ir vienāds - izveidojāmies tad, esam tie un tie, ierakstījām to, paldies, ka uzaicinājāt! Viss. Savukārt “GP” esot bijis pavisam cits, daudz novatoriskāks piegājiens.
Šķiet, šis atzinums nozīmē, ka “Garu pagrabam” vieta Roka dziesmu svētkos Džūkstē 29. jūnijā jau ir garantēta, taču līdz tam vēl daudz darāmā, tostarp tika nosvinēta jaunā albuma iznākšana, turklāt nevis kaut kādā patrepē, bet cienījamā iestādē - Latvijas 1. rokkafejnīcā.
Padomājuši arī par sīkumiem un niansēm
Apskatniekam “Garu pagrabs” savulaik “sakrita uz nerviem” ar savu pārmērīgo bāšanos visās iespējamajās vietās un pārcentīgajiem faniem (tie Metālmūzikas gada balvā balsoja par “gariem” kā labākajiem pat 2020. gadā un 2021. gadā, kad grupa vēl nebija pat izveidojusies...), bet nu laikam pieauguši ir visi - gan mūziķi, gan viņu piekritēji.
Jāatzīst, ka dzīvajā “GP” skan nesalīdzināmi labāk nekā mūzikas “konservos” - koncertam atvēlētā stunda aizlidoja vēja spārniem! Arī pie pasākuma scenārija “gari” bija labi piestrādājuši, sākot jau ar individuālo sagaidīšanu uz “roķenes” kāpnēm (katram ienācējam mūziķu kvintets paspieda roku vai “sita pieci”) un nelielu cienasta galdu (sīkums, bet patīkami), līdz “merchandise” piedāvājumam, glītai fotoizstādei un piestrādāšanas pie koncertšova elementiem (spinings un makšķernieka tērps, baltie krekli, bāka uz skatuves utt.). Prieks par rokkafejnīcas skaņu un gaismām un pie viena apbēdinājums, ka šajos komerciālajos laikos “roķenes” skatuve kārtīgiem rokkoncertiem tiek atvēlēta reti. Taču var jau saprast, ārzemju vecpuišu ballīšu dalībniekiem mūsu rokmūzika diez vai ir interesanta...
Kad “acis deg kā īstiem rokenrola velniem”
Īsumā par “Garu pagrabu”: trīs ģitāras + bass + kārtīgas bungas = kārtīgs “zāģis”. Ieteikums nākamajiem koncertiem - grupas “frontmens” Aksels varētu ierobežot sevi savos tīkojumos uz skatuves nepārtraukti mainīt ģitāras, jo tas tikai rada nevajadzīgas pauzes, turklāt no skanējuma viedokļa nemaz tik lielu pienesumu nedod.
Koncerts tika iesākts ar dziesmu “Maniaks” - tā esot radusies, iedvesmojoties no Andra Grūtupa grāmatas par slepkavnieku Staņislavu Rogaļovu, bet šo tēmu aktualizējusi “Rusiņa sāga” - lūk, kādi dzīvespriecīgi jaunieši! Programmā tika iekļauti visi “Bara gūstā” esošie gabali, un, ja par pārējiem, tad koncertskanējumā īpaši padevusies bija dziesma “Es tak latviets”. Nav brīnums, ka fani to pieprasīja atkārtot, tomēr apskatnieks priekšroku dotu dziesmai “Pilna bāka” - tiesa, ir aizdomas, ka “gariem” ar to varētu klāties līdzīgi kā “The Factor” ar “Ļauj man dzert”, kuru viņiem pieprasa spēlēt visos koncertos, lai gan sen ir mainījies gan “faktoru” sastāvs, gan lielā mērā arī saturiskā koncepcija.
Par to, ka, citējot Bukumu, “grupai acis deg kā īstiem rokenrola velniem”, nav šaubu - viņi bija redzēti darbībā arī iepriekš, tikai līdz šim “Garu pagrabam” gribēšana stipri apsteidza varēšanu, tāpēc viņu skanējums bija, kā delikātāk izteikties, “dziļi lauki”. Nu ir krietni, krietni labāk, tomēr sajūsmā lauzt krēslus un rīkot stāvovācijas joprojām ir pāragri. Galvenā bēda - “GP” ar visu savu būtību cenšas demonstrēt, cik viņi ir sūri rokeri, bet rezultāts ir diezgan bērnišķīgs. Ģitāras un jauda gan viņiem ir līmenī, tāpēc “dzīvajā” (un pēc pāris aliņiem) skan pavisam labi.
Apvienojot tradicionālas latviešu tēmas un vērtību atklāsmes
Albuma tapšanas laikā “Garu pagrabs” “ir paplašinājis savus radošos horizontus, uzņemot grupā jaunu vokālistu un basģitāristu, nostabilizējot sastāvu”, ziņo viņu PR speciālisti, un tas priecē, jo šīs pozīcijas tiešām vajadzēja mainīt.
Pašreizējais sastāvs: Aksels Broks (vokāls, ģitāra), Dāvis Bērziņš (solo ģitāra), Artis Broks (ģitāra), Roberts Ēriks Sniedze (basģitāra) un Kaspars Lucis (bungas). “Albums iezīmē jaunu muzikālo virzienu un joprojām saglabā “Garu pagrabam” raksturīgo - apvieno tradicionālas latviešu tēmas, vērtību atklāsmes, dzīves atziņas un modernās pasaules problemātiku, atšifrējot to enerģiskā metāla mūzikas ietvarā,” tas atkal no viņu komandas sacerētā. “Šis albums ir par čaulu personībām, kuras guļ zem sabiedrības spiediena gluži kā zem hidrauliskās preses. Albumu caurvij vēstījums-aicinājums izrauties no šī tvēriena!” Vērtējiet paši, cik šie cēlie vārdi atbilst albuma saturam, taču par centību noteikti pienākas uzslavas.
Kas ir mūzikā galvenais? Dabūt labi apmaksātu darbu!
Ak, jā - gandrīz piemirsās par sākumā pieminēto rokasgrāmatu “Kā taisīt metāla albumu”! Tā bija uzrakstīta uz tāfeles, sanākušajiem ļaujot to papildināt arī ar saviem padomiem. Taču jau pašu “GP” mūziķu padomi bija vērā ņemami, piemēram, pirmais punkts skanēja “nokomplektē sastāvu” un tikai ceturtais “iemācies spēlēt”. Joks? It kā, taču, šķiet, liela daļa latvju rokgrupu darbojusies tieši pēc šādiem principiem... Pēc reģistrēšanās AKKA/LAA un LaIPA tiek ieteikts pasludināt “sauso likumu”, pēc albuma ierakstīšanas, izplatīšanas un popularizēšanas kā nākamais punkts tiek ieteikts “kritizē savu un citu darbu”, bet noslēgumā pats galvenais padoms ir “dabū labi apmaksātu darbu!” Viss pareizi, kurš gan varētu šiem padomiem iebilst?! Izskatās, ka “Garu pagraba” puiši tomēr būs lietaskoki.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
