Kāpēc esam nabagi?

Kāpēc budžetam pietrūkst ieņēmumu? Tāpēc, ka nodokļu izpilde ir maza, tāpēc, ka ar nodokļiem apliekamā bāze ir maza, tāpēc, ka valstī, kurai nacionālā bagātība uz vienu iedzīvotāju ir starp zemākām par ES vidējo, izaugsmes tempi ir nepieļaujami mazi.

02.11.2021. IPIgors Pimenovs, 13. Saeimas “Saskaņas” frakcijas deputāts Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas

©Publicitātes foto

Lai Latvijas valsts dubultotu savus ienākumus 10 gadu laikā un sasniegtu attīstības līmeni, kāds raksturīgs Eiropas vecajām demokrātijām, ir jānodrošina nepārtraukta izaugsme - vidēji 7% gadā.

2008. gada Pasaules Bankas izaugsmes pētījumā par noturīgas izaugsmes un iekļaujošās attīstības stratēģiju secināts: lai valsts dubultotu savus ienākumus 10 gadu laikā un sasniegtu attīstības līmeni, kāds raksturīgs Eiropas vecajām demokrātijām, ir jānodrošina nepārtraukta izaugsme - vidēji 7% gadā. Viena no svarīgākajām ziņojuma atziņām ir, ka šāds izaugsmes ātrums ir panākams, ja kopējais investīciju apjoms valstī ik gadu sasniedz 25% no IKP, skaitot kopā privātās un valsts investīcijas un investējot vēl 7% klāt no IKP izglītībā un veselības aprūpē. Tātad kopā - 32% no IKP.

Tikmēr investīciju kopapjoma īpatsvars Latvijā, ieskaitot izglītību un veselības aprūpi, 2022. gadā būs 24%. Tātad nevis 32%, bet 24% no IKP. Starpība starp Pasaules Bankas rekomendāciju un faktisko investīciju apjomu Latvijā ir 8 procentpunkti. Tātad Latvijai ir vajadzīgas vēl 2 miljardu 720 miljonu eiro lielas investīcijas, lai ekonomika varētu ieskrieties un pieaugt līdz 7% gadā.

Līdzšinējā ekonomikas attīstības politika pamatojās uz privāto investīciju piesaisti, cerot, ka privātpersonu nauda ienāks reālajā ekonomikā. Tomēr redzam, ka, pat ja tas notiek, šis process ir īslaicīgs un privāto investīciju pieaugumam seko to kritums. Šādos apstākļos investīciju politikas prioritātei ir jābūt publisko investīciju palielināšanai. Un tam ir divi cēloņi.

Publiskās investīcijas ir nepieciešamas, lai palielinātu iekšzemes pieprasījumu un motivētu privātās investīcijas. Otrkārt, valsts finansējums ir nozaru investīciju drošuma rādītājs, tāpēc privātās investīcijas vienmēr labprāt seko publiskajām.

Valstij, nevis finanšu tirgiem ir jāizdara grūdiens ekonomikas attīstībai. Ekonomikas izaugsmei ir nepieciešams dzinējs. Par tādu dzinēju varētu kļūt valsts dibināta attīstības banka valsts atbalsta mērķprogrammu nodrošināšanai.

Bankas statuss ļaus efektīvāk izmantot iestādes kapitālu. Saskaņā ar banku darbības uzraudzības standartiem banka var izsniegt kredītus vai sniegt garantijas atbilstoši kapitāla pietiekamības prasībām. Tas nozīmē, ka uz katru miljonu eiro kapitālā attīstības banka var izsniegt 8-10 miljonu eiro garantijas vai kredītus.

Valstij piederošai attīstības bankai, kura darbojas atbilstoši starptautiskajiem banku uzraudzības standartiem, ir iespējas aizņemties finanšu resursus kapitāla tirgū ne tikai ar valsts garantijām, bet arī bez tām. Šī nauda tiks piešķirta jaunu aktīvu izveidošanai, tātad tā neradīs inflāciju un neveicinās importa pieaugumu. Valsts attīstības bankas investīcijas motivē arī privātās investīcijas, jo mazina privāto investoru šaubas par projektiem, kurus valsts banka jau kreditē. Savukārt “Attīstības finanšu institūcija “Altum”” garantētu komercbanku kredītus, tādējādi arvien vairāk veicinot komercbanku kredītu izsniegšanu.

Kas traucē veikt publiskās investīcijas? Neoliberāla ticība, ka sabalansēts budžets cels kredītreitingu un piesaistīs investorus, un izturēšanās pret aktīvo fiskālo politiku kā pret izšķērdēšanu. Desmit gadus pēc kārtas Eiropas valstu premjeri atkārtoja atkal un atkal iemācītās Eiropas Komisijas neoliberālās mantras: “ir jādzīvo atbilstoši saviem līdzekļiem”, “nedrīkst dzīvot uz nākamo paaudžu rēķina”. Un tika tiešām noklusēts un nodots aizmiršanai, ka dzīvošana uz parāda ir brīvā tirgus ekonomikas attīstības ābece, ka nākamās paaudzes bez parādiem iemanto arī jaunu bagātību, kura tiek radīta, investējot aizņemto naudu. Vēsturiski tieši aktīva fiskālā politika ir bijusi visu Rietumu ekonomiku viens no galvenajiem attīstības līdzekļiem. SASKAŅA uzstājās pret aktīvas fiskālās politikas nicināšanu kopš 2012. gada, kad tika parakstīts starpvaldību līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā un izdarīti grozījumi Stabilitātes un izaugsmes paktā.

SASKAŅA uzstājās pret, jo šis līgums kļuva par stingras taupības politikas tiesisko pamatu, izraisīja nabadzības paplašināšanos visās ES dalībvalstīs, tajā skaitā arī Latvijā. Savukārt Latvijā tika pieņemts līgumam atbilstošs Fiskālās disciplīnas likums, kurš noteica valstij saistošu politiku un pret kuru SASKAŅA kategoriski iebilda.

Kļūdu labošanai par labu kalpoja Covid-19 izraisītā krīze. Sen jau pamanīts, ka krīzes laikā galu galā stājas spēkā viss, kas ir nobriedis pirms krīzes, un izlaiž garu viss, kam jau sen vajadzēja aiziet.

Eiropas Komisija aktivizēja izņēmuma atrunu Stabilitātes un izaugsmes paktā un atcēla stingrus ierobežojumus budžeta deficīta veidošanai, “lai atbalstītu dalībvalstis to pilsoņu aizsardzībā”. Rodas jautājums, ja tā, kāpēc pēc pandēmijas ir jāpārtrauc iedzīvotāju aizsardzība? Tikmēr ir atvērts logs aktīvai fiskālajai politikai, un, kamēr šis logs ir atvērts, tas ir jāizmanto.

Cits attīstības līdzeklis ir darba nodokļu samazinājums. Tomēr, lai nodrošinātu darba nodokļu izpildi, algas nodokļu samazinājumi lielam algotu darbinieku skaitam, kam algas ir tuvas valstī vidējai algai, rada nepieciešamību celt iedzīvotāju ienākuma nodokļu likmes tām algu daļām, kas ir ievērojami lielākas, vairākas reizes lielākas par vidējām.

Šāda progresivitātes principa īstenošana Latvijas nodokļu sistēmā jau sen nobriedusi. Par to mums 2016. gadā un 2017. gadā norādīja arī Pasaules Bankas darba grupa, kura pēc valsts pasūtījuma analizēja Latvijas nodokļu sistēmu un sniedza valdībai savus secinājumus.

Patlaban īstenojamā progresivitāte algu aplikšanā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir bāla kopija tai progresivitātei, kuru jau sen gaida Latvijas ekonomika.

Mēģinājumos pielāgoties tās vajadzībām Latvijā ir izveidota nodokļu sistēma, kas izskatās pēc segas, kura sašūta no dažādu drānu gabaliem. Tas ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kurš ir dekorēts ar mīkstu un biklu progresivitāti, bažās neapbižot valsts amatpersonas, valstij piederīgo uzņēmumu vadītājus un lielo algu saņēmējus. Tie ir arī progresivitātes aizstājēji - solidaritātes nodoklis un regresīvais diferencētais iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamais minimums.

Visa šī konstrukcija ir jānomaina ar vienu nodokli, kurš atbilst OECD jeb ESAO valstu labākajai praksei aplikšanā ar progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli, proti, likmju lielumiem, ienākumu sliekšņiem, kurus sasniedzot likmes mainās, un likmju skaitam. Turklāt progresīvā nodokļa piemērošana Latvijā ir nekonsekventa. Ja uzņēmuma ienākumi ir sadalīti dividendēs, tās ir apliktas ar 20% ienākuma nodokli un šī likme neprogresē, tā ir līdzena likme, kas turklāt sakrīt ar viszemāko iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. Gan kafejnīcas īpašnieks, gan Latvijas miljonāru saraksta dalībnieks maksā 20% nodokli. Tātad progresivitātes princips tiek piemērots algām, bet netiek piemērots dividendēm.

Un te ir arī atbilde, kur ņemt naudas skolotāju un mediķu algām. Dividendes ar ienākuma nodokli ir jāapliek, vienlaikus piemērojot progresivitātes principu. Tikmēr nākamā gada budžetā, kā arī vidēja termiņa budžetā ieplānotā valsts investīciju politika nav pietiekama, lai radītu augošai ekonomikai nepieciešamo budžeta ieņēmumu pieaugumu un nodrošinātu Latvijas ļaudīm Eiropas līmeņa sociālo vienlīdzību, sociālās garantijas un labklājību.