Kad realitāte pārspēj fantastiku – mēs nezinot tuvojamies savas dzīves lielākajiem izaicinājumiem

To daudzi vēl neapzinās, daudziem tas šķiet vai nu tāla, vai nereāla nākotne. Taču patiesībā šie izaicinājumi ir daudz tuvāk, nekā šķiet, un to ietekme var būt tik nozīmīga, ka uz to fona liela daļa esošo izaicinājumu, par kuriem tik karsti mums patīk diskutēt - izskatīsies kā mazi rotaļu kuģīši uz cunami fona. Un tas ir bez pārspīlējuma.

Tie ir izaicinājumi, kuri sagaida mūs saistībā ar jaunajām tehnoloģiju iespējām un to aizvien plašāko lietojumu.

Mums ir sanācis dzīvot laikmetā, kad notiek fundamentālas tehnoloģisko pamatu izmaiņas ne tikai ekonomikā, bet arī cilvēku savstarpējā saskarē un arī tajā, kā apkārtējā pasaule var mijiedarboties un ietekmēt mūs. Tas mainīs ne tikai to, kā funkcionē pasaules ekonomiskais modelis, tas mainīs arī valstu un cilvēka vietu un lomu šajos procesos, tas mainīs pašu cilvēku. Un tas viss jau notiek.

Līdz ar šīm tehnoloģiju iespējām uz mūsu civilizācijas skatuves ir parādījies jauns nebijis fenomens - mākslīgais intelekts. Jā, pašlaik tas vēl ir bērna autiņos, bet tas nu ir radīts un strauji attīstās. Un pat vēl būdams bērnu autiņos, tas jau ir spējīgs daudz kur pārspēt cilvēku, atsevišķos aspektos neatstājot cilvēkam ne mazākās sāncensības iespējas. Jau pārredzamā nākotnē mēs pieredzēsim lietas, kuras vēl nesen uzskatījām par neticamu fantastiku.

Un iedomājieties - visas šīs fantastiskās iespējas būs kāda rīcībā, kāds to varēs izmantot un manipulēt ar tām.

Šīs manipulācijas var būt visdažādākās un piepildītas ar visdažādākajiem nolūkiem - gan tādiem, kas nes labumu un nebijušas iespējas sabiedrībai, gan tādas, kas var to ievainot un radīt vēl nebijušu kaitējumu apjomu.

Mēs jau pieredzam uzskatāmus piemērus šādām manipulāciju iespējām.

Diemžēl mēs esam pārāk niecīgi, lai tām varētu pienācīgi sagatavoties un nepieciešamības gadījumā pastāvēt pār to ietekmi. Taču mums vēl ir cerības to pamēģināt izdarīt kopīgiem spēkiem - piemēram, Eiropas Savienības ietvaros. Tāpēc tam vajadzētu kļūt par vienu no svarīgiem mūsu ārpolitikas uzdevumiem - censties šo aktualizēt Eiropas darba kartībā: vispirms jau, lai Eiropa adekvāti apzinātu šos nākotnes izaicinājumus, vienotos par tiem iespējamajiem risinājumiem un sāktu tos gatavot, lai nepieciešamības gadījumā mums būtu instrumenti, ar kuriem šos izaicinājumus varētu neitralizēt, vai vismaz minimizēt to ietekmi līdz mums pieņemamam līmenim.

Nu līdzīgi kā tagad attiecībā uz Covid sērgu mūsu un citu Eiropas valstu valdības to cer panākt ar vakcināciju.

Tikai diemžēl, kā mēs to redzam - tā kā Eiropa nav tehnoloģiski gatava pati risināt šo izaicinājumu, mēs esam spiesti paļauties uz palīdzību, kuru izvēlēsies vai neizvēlēsies mums sniegt citi un tā kā viņi to vēlēsies, nevis tā, kā mums tas būtu vajadzīgs.

Piemērs ar vakcīnām ir speciāli izvēlēts, jo biotehnoloģijas ir viena no tām jomām, kas veidos nākotnes ekonomikas tehnoloģiskos pamatus.

Zinātnieki vēl strīdas par to, vai šim vīrusam varēja vai nevarēja būt mākslīga izcelsme, bet droši var paredzēt, ka kāds no nākošajiem vīrusiem tiks mākslīgi radīts, un tas atnāks pie mums, taču, kad tas notiks, būtu ļoti svarīgi, lai šajā reizē mēs būtu gatavi paši stāties pretī šim izaicinājumam, kas, visticamāk, būs vēl lielāks nekā Covid sērga.

Šis ir izaicinājums, no kura mums diemžēl neizvairīties, - ar to mums nāksies rēķināties. Līdzīgi kā mūsu civilizācijai, reiz sasniedzot tādu jaunu tehnoloģisko attīstības līmeni, kas deva spēju radīt iekšdedzes dzinēju, šī iespēja tika izmantota, lai radītu un izmantotu to jauna veida ieročos. Nav ne mazāko iemeslu domāt, ka šoreiz nez kāpēc varētu būt savādāk. Tikai tanku un lidmašīnu uzlidojuma vietā, tie būs modernajām tehnoloģiju iespējām atbilstoši risinājumi - bio/nano/info tehnoloģiju jomās.

Paņemsim kādu jau labi redzamu nākotnes izaicinājuma piemēru. Tas ir saistībā ar vienu no šīs jaunās tehnoloģiju revolūcijas jomām - ar informācijas tehnoloģijām, ar mūsu dzīves aizvien plašāku un dziļāku digitalizāciju.

Nenoliedzami, tā paver daudz jaunu iespēju, un šīs iespējas var nest daudz labumu. Bet līdz ar šīm iespējām rodas arī izaicinājumi.

Vienu no tādiem labi var ilustrēt ar nu jau visiem zināmu piemēru - kā ASV prezidentu Donaldu Trampu izmeta no sociālajiem tīkliem. Pasaules varenākās valsts vadītāju -vienkārši ņēma un izmeta…

Daudzi teiks - “tā arī viņam vajadzēja!”. Ne par to ir stāsts. Šoreiz ir svarīgs nevis saturs, bet gan notikušā ietvars - kā tas tika izdarīts: ignorējot pasaules varenākās valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz tās vienu no galvenajam vērtībām - cilvēku tiesībām uz vārda brīvību!

Ar ko ir zīmīgs un pārdomu vērts šis notikums - tas iezīmē vienu no lielākajiem sagaidāmajiem izaicinājumiem, kas fundamentāli var mainīt esošo pasaules kārtību. Runa ir par nacionālo valstu interešu un vērtību konfliktu ar globālo tehnoloģiju kompāniju interesēm un to vērtībām. Varat nelolot veltas cerības - šis konflikts ir acīmredzami neizbēgams, jo valstu vērtības un intereses ir formējušās un balstās uz sabiedrībā panāktā konsensusa vai vismaz vairākuma akcepta, savukārt tehnoloģiju kompāniju intereses, kā to nav grūti saprast, formējas pavisam citādi.

Piemērā ar Trampu liegtas tika vien cilvēka virtuālās socializēšanās iespējas (kas salīdzinoši ir nieks), bet iedomājieties nākotnē - kad aizvien vairāk cilvēka dzīves jomas tiks digitalizētas un to realizācijas iespējas būs atkarīgas no šiem digitāliem rīkiem, no nosacījumiem, kurus noteiks un regulēs šīs globālās tehnoloģiju kompānijas pēc saviem principiem, nevis nacionālās valstis ar savu likumdošanu un vērtību sistēmu.

Viegli saprotamam piemēram - viena no jomām, kuru digitalizācija pārņems visātrāk, ir tirdzniecība. Pavisam drīz mēs, nevis iesim uz lielveikaliem izvēlēties sev piemērotās preces, bet bakstīsim tās savā planšetē vai telefonā. Ja mums iepērkoties lielveikalā, tam, nodrošinot šo pakalpojumu mums, bija jāievēro prasības, ko nosaka nacionālā likumdošana - attiecībā uz tirdzniecības nosacījumiem, preču kvalitāti, to sastāvu (piemēram, GMO klātbūtni), utt. - taču tagad spēles noteikumus veidos šī digitālā rīka turētājs, un, ja mēs nespēsim to ietekmēt, mums atliks vai nu tos pieņemt, vai arī tikt izslēgtiem no šīs sistēmas iespējas.

Kā mēs redzam, pagaidām valstīm ne visai veiksmīgi izdodas cīkstēties par savu interešu aizstāvību ar globālajām tehnoloģiju kompānijām - to uzskatāmi parāda kaut vai sarunas par digitālā nodokļa ieviešanu. Pareizāk sakot - sev kādu labuma kripatiņu diedelēšana no tehnoloģiju kompānijām.

Nav grūti iedomāties, cik “produktīvs” kļūs šis dialogs ar tehnoloģiju kompānijām, kad būsim nokļuvuši vēl dziļākā atkarībā no tām. Un tas neglābjami notiks - nu kaut vai turpinot to pašu tirdzniecības piemēru, lai to ilustrētu: daudzas tirdzniecības platformas jau tagad paredz, ka iespēja tajās norēķināties notiek nevis pa tiešo, bet caur kredītu, kuru jūs vispirms izveidojat šajā platformā, un pēc tam no tā tiek veikti norēķini. Pēc būtības tas ir viens solis līdz jaunai valūtai - atliek tikai šo kredītu nosaukt citās mērvienībās, un jūs jau norēķinus šajā sistēmā veicat nevis eiro vai dolāros, bet teiksim - librās…

Kaut kādā brīdī, mūsu atkarība no šo tehnoloģiju kompāniju piedāvātajām iespējām pieaugs tik ļoti, ka mums neatliks nekas cits, kā paklausīgi pieņemt tālākus šo kompāniju spēles nosacījumus (līdzīgi kā mēs to jau darām, bieži vispār tos pat vairs nelasot, kad tie mums tiek piedāvāti, lai varētu sākt lietot kādu jaunu digitālo rīku vai aplikāciju), piemēram, mums tiks imperatīvi “piedāvāts” norēķinus veikt nevis savas vai jebkādas citas suverēnas valsts valūtā, bet šīs kompānijas izveidotajā valūtā.

Līdz ar to, vienkārši sajūsminoties (kā to dara mūsu politiķi) un nekontrolējot valstu ekonomiku digitālo transformācijas procesu, mēs varam nonākt pie situācijas, ka nacionālās valstis var pazaudēt ne tikai savas nacionālās valūtas, bet arī vēl nozīmīgākas iespējas, piemēram, šajā jomā arī iespēju veidot un noteikt savu monetāro politiku, jo nacionālo valūtu aprite, līdz ar to arī nozīme ekonomikā kļūs aizvien niecīgāka.

Līdz ar to monetāro politiku veidos nevis valstis atbilstoši savām nacionālajām interesēm, bet tie, kuri kontrolēs šos digitālos rīkus, vadoties no savām interesēm un veidojot tiem atbilstošus izpildes algoritmus.

Monetārā politika ir tikai viens no šiem nākotnes izaicinājuma piemēriem, ar kuriem vajadzēs saskarties valstij būtisku funkciju līmenī. Digitalizācija pavērs gandrīz neierobežojamas manipulācijas un kontroles iespējas arī citās jomās.

Turpinot jau iesākto piemēru - balstoties uz informāciju, ko par jums varēs iegūt no visdažādākajiem digitālajiem rīkiem, sekojot līdzi ne tikai tam, kā jūs iepērkaties, bet arī - ko jūs domājat un darāt sociālajos tīklos un citās jūsu rīcību raksturojošās jomās, par ko informācija uzkrāsies visdažādākajos reģistros un datu bāzēs - veidojot jūsu digitālo dubultnieku, lai, to izmantojot, varētu paredzēt un vadīt jūsu tālāko rīcību, nosakot jums konkrēti piemērojamo digitālās valūtas kursu, to, cik lielu apjomu no tās jūs drīkstat iegādāties, kādi ir ierobežojumi tās izmantošanai, arī vispār liegt iespēju jums to izmantot - kā to izdarīja ar Trampu: vienkārši izmest jūs laukā no sistēmas, ja jūs tai neesat tīkams - pat tad, ja jūs būsiet krietns, likumpaklausīgs vai pat godājams savas valsts pilsonis. Jūsu valsts vai sabiedrības tiesību un morālās normas vairs nebūs noteicošās.

Un tas viss ir tikai maza daļiņa no tā izaicinājumu cunami viļņa, kas mums tuvojas…

Ja kādam tā šķiet neiespējama nākotnes antiutopija, tad nāksies jūs sarūgtināt - tas viss jau ir bijis! Un ne vienu reizi vien. Tikai iepriekšējo tehnoloģiju izpildījumā, kuras nepavēra tik plašas manipulāciju iespējas.

Viens uzskatāms piemērs, kā, izmantojot augstāk attīstītu tehnoloģiju iespējas, tika pakļautas valstis, kurām šādu tehnoloģisku iespēju nebija, ir kaut vai “East-India” kompānijas un Dienvidaustrumāzijas valstu attiecību stāsts.

Atšķirības ir tikai tehnoloģiskajā izpildījumā - tad bija kuģi, tagad digitālās platformas, tad bija opijs, tagad digitālā atkarība utt. Sāka šī kompānija ar garšvielām, beidza ar vergu tirdzniecību. Sākās šīs attiecības ar abpusēji izdevīgu sadarbību, beidzās ar iznīcinošiem kariem pret valstīm, kuras nevēlējās pakļauties kompānijas interesēm.

Mēs bezrūpīgi un jūsmīgi uztveram jaunās, mums dotās iespējas, jo pašlaik vienkārši esam tajā attiecību veidošanās stadijā, kad pie mums kā pie aborigēniem ierodas “buru kuģi” un dāvina mums “stikla krelles”. Mēs priecājamies un tīksmināmies ar šīm dāvanām, kas mums šķiet daudz vērtīgākas nekā tas, ko mēs atdodam pretī par to.

Viena no šādām vērtīgām lietām, kuras veidošanā mēs piedalāmies, ir tā saucamais big data (lielie dati)

Ne velti tos mēdz dēvēt par 21. gadsimta naftu. Kādam tas var šķist kā pārspīlēts paradokss. Taču patiesībā naftai nav tādas nozīmes, kāda nozīme nākotnē būs “big data”. Jo tie paver vēl nebijušas, vienkārši fantastiskas iespējas paredzēt un manipulēt ar cilvēku un ar visu cilvēci kopumā.

Ieskatam tikai daži nevainīgi piemēri - “Mastercard”, kas, analizējot mājsaimniecības iepirkumu paradumu izmaiņas, spēj paredzēt iespējamo pāra šķiršanos pirms paši cilvēki šādu lēmumu vēl ir pieņēmuši. Vai pavisam svaigs piemērs - kāda Šveices kompānija ir izstrādājusi digitālo rīku, kas īsteno Covid testu pa telefonu! Pēc tā, kā jūs klepojat - mākslīgais intelekts to paveic, iepriekš izanalizējot lielu apjomu visdažādāko klepus un inficēšanās gadījumu un atrodot tajos mums nemanāmas kopsakarības, kuras liecina par sērgas esamību (šī rīka precizitāte vēl tiek attīstīta, bet ar tā palīdzību jau ir izdevies identificēt tūkstošiem inficēšanās gadījumu).

Šie “lielie dati” dod iespēju paredzēt cilvēka rīcību labāk nekā pats cilvēks, pat vairāk, ne tikai paredzēt jūsu rīcību, bet nu jau arī programmēt jūs uz kādam vajadzīgo rīcību. Uzskatāmākais piemērs - sociālo nemieru organizēšana, kas tiek īstenota, izmantojot sociālo tīklu platformas. Tas ir vēl viens nopietns izaicinājums valstu suverenitātei, ja valstij nav iespējas globālo tehnoloģiju kompānijām uzlikt darbības nosacījumus, atbilstošus valsts un sabiedrības interesēm.

Pašlaik, tie sociālo manipulāciju piemēri, ko esam pieredzējuši, ir tikai tādi kā pirmie brāļu Raitu lidojumi, apgūstot gaisa stihijas iespējas, salīdzinot ar tām vienkārši kosmiskajām iespējam, ko radīs tālāka “big data” un mākslīgā intelekta izmantošana.

Eiropai ir sapratne par nepieciešamību valstīm veidot stratēģiskās naftas rezerves, tādai pašai attieksmei vajadzētu būt arī attiecībā uz 21. gadsimta naftu - datiem, lai kāds nevarētu ar mums manipulēt, izmantojot šo resursu pretēji mūsu interesēm.

Tāpēc Eiropai ir jāveido kopīgi risinājumi, jo katra valsts atsevišķi nespēs cīkstēties ar globālo tehnoloģiju kompāniju interesēm - to, kā mēs varam kontrolēt šo savu resursu, nodrošināt sev pieeju tam, izsekot un kontrolēt iespējamās manipulācijas ar to, veidot savus mākslīgā intelekta rīkus, kas mums to spēs nodrošināt, un veidot savus risinājumus mums kritiski svarīgajiem digitālās infrastruktūras elementiem.

Tāpēc vienai no Latvijas ārpolitikas prioritātēm vajadzētu būt šāda kompleksa risinājuma izveides nepieciešamības aktualizēšana Eiropas darba kārtībā. Pie tā bija jāķeras klāt jau vakar. Kamēr vēl nav par vēlu - lai ar “nepaklausīgo” Eiropu (kad tās vērtības nesakritīs ar globālo tehnoloģiju kompāniju interesēm) nevarētu izrīkoties tāpat, kā to reiz jau izdarīja ar Trampu.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā