Vai tiešām lēmums par ēdināšanu uz terasēm bija "parlamentārais negadījums"?

Lai arī kā kāds vēlētos pasniegt notikušo, kā “negadījumu”, tas drīzāk bija tieši otrādi – negadījuma novēršanas pasākums.
08.05.2021. Ivars Zariņš
 
©Lauris Vīksne /F64

Drīzāk jau izbrīna vērts ir fakts, ka dažām valsts augstākajām amatpersonām šāds Saeimas lēmums bija pārsteigums vai pat “negadījums” - tas uzskatāmi parāda, ka daļa politiskās elites atrodas pavisam citā realitātē un maz apjēdz, kas patiesībā notiekas. Acīmredzami, ka tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valstī netiek pieņemti sabiedrībai svarīgi lēmumi. Protams, kādam ordeņa piešķiršana arī ir nozīmīgs notikums, bet noteikti tie nav tie lēmumi, kurus no mūsu valsts pirmajām amatpersonām tagad visvairāk sagaida Latvijas sabiedrība.

Un tāpēc, ja tie, kuriem ir dotas tiesības, bet nav ne dūšas, ne sajēgas pieņemt atbildīgus un adekvātus lēmumus (vai viņi pat nesajēdz, kas viņiem būtu jālemj), tad pats mazākais, ko šajā situācijā var izdarīt Saeima - pašai sākt pieņemt šos lēmumus. Kas arī tika izdarīts.

Šis Saeimas lēmums - ļaut sniegt ēdināšanas pakalpojumus uz terasēm, tika kaldināts vairākas nedēļas - no sākuma to aktualizējot Saeimas Tautsaimniecības komisijā, lai nobriedinātu tā pamatotību koalīcijas deputātu prātos, un pēc tam, izmantojot iespēju, kad atkal kārtējo reizi tiek atvērts “Covid likums” - iesniegt tajā šo priekšlikumu par terasēm.

Pretēji histēriski apgalvotajam - šis priekšlikums nevis palielinās, bet gan samazinās Covid infekcijas riskus. Un to nebija grūti saprast pat koalīcijas deputātiem, bet diemžēl - ne Kariņam un viņa valdībai.

Kādēļ?

Nīkuļi un nelgas izaicinājumu priekšā meklē risinājumus, kā izvairīties no iespējamajiem riskiem, nevis - kā vadīt tos. Ja mēs paskatāmies, ko ir darījusi valdība līdz šim - tad tā ir izmisīgi un nemākulīgi mēģinājusi bēgt no šiem riskiem, līdzīgi, kā slikts ķirurgs - nevis operēt radīto traumu, bet nocirst to - pirksts, roka, vai kāja, nav svarīgi - galvenais, ka ir risinājums, kā infekciju nelaist tālāk. Bet tādejādi risinot šos izaicinājumus, tiek radīti citi - vēl lielāki, un sistēmiskāki riski, un no tā izrietošās problēmas. Līdzīgi, kā var izvairīties iet uz tualeti - kādu laiku tā var darīt, pēc tam jūs skraidīsiet ar pietaisītām biksēm un nezināsiet, ko darīt ar savu sastrādāto. Tas ir pēc būtības tas, ar ko mūsu valdība tagad nodarbojas - vienkārši nesaprot, ko iesākt ar savu sastrādāto, un kādus lēmumus pieņemt vai nepieņemt.

Covid sērga nebeigsies ne rīt, ne parīt. Visdrīzāk arī vakcinācija mūs neatbrīvos no šīs sērgas - tā spēs mazināt sērgas iespaidu, bet neatbrīvos no tās. Tātad nav reālu instrumentu, kā to varētu izbeigt.

Tas savukārt nozīmē, ka ir jāmeklē risinājumi, kā sadzīvot ilgtermiņā ar šo situāciju - ir jāizstrādā instrumenti, kā vadīt riskus, nevis mēģināt izvairīties no tiem.

Savukārt mūsu valdība rīkojas tieši pretēji - cerot īstenot I.Staļina piesaukto principu: “Nav cilvēka - nav problēmu!…”

Tā tiešām domā (un dara) arī Krišjāņa Kariņa valdība. Taču rezultātā ar saviem lēmumiem (ierobežojumiem) nevis samazina, bet gan tieši otrādi - samilzina problēmas.

Proti. Nav grūti saprast, ka fizikā un ķīmijā zināmo vielas nezūdamības likumu (nu, ja tādu vispār zina…) var attiecināt arī uz cilvēkiem - ja kādā vietā (piemēram, ar valdības lēmumu) cilvēku kļūst mazāk, tad citā vietā to kļūs vairāk - to koncentrācija pieaugs.

Tāpēc, tā vietā, lai censtos ar saviem lēmumiem(ierobežojumiem) nosegt “visu laukumu”, pareizāk būtu bijis šos ierobežojumus veidot tā, lai mazinātu cilvēku koncentrāciju vietās, kur inficēšanās riski ir lielāki, novirzot tos uz vietām ar zemākiem inficēšanās riskiem - nevis otrādi!

Šķiet, arī šo elementāro kopsakarību valdība līdz šim nav spējusi apjēgt. Un uzskatāms piemērs tam ir valdības pieņemtais aizliegums sniegt ēdināšanas pakalpojumu ārpus telpām.

Pamatojums, kurš izskanēja valdības sēdē (tuvu tekstam) - nevar ļaut diviem cilvēkiem ēst kopā (uz terases), jo viens no tiem var būt inficēts, bet vēl to neapjauš, bet otrs otrs neinficēts, bet var būt uzņēmīgs pret infekciju, un šāda varbūtība var būt liela. Tāpēc, lai nepieļautu inficēšanās izplatīšanos dēļ šādas varbūtības (kuru tā arī neviens nav spējis pat aptuveni iezīmēt - cik liela tā īsti ir?...) sabiedriskā ēdināšana ārpus telpām ir liegta.

Taču, pat ne pārāk tālu redzošam šo situāciju, ir acīmredzami, ka šāds lēmums ir loģisks tikai pie nosacījuma - ka aizliedzot ēst “uz terasēm”, cilvēki arī neēstu - neēstu vispār! Vai arī tāpēc, ka ēst “uz terases” nedrīkst, darītu to atbilstoši visām epidemioloģiskās drošības prasībām kaut kur citur (tikai pasakiet, lūdzu - kur un kā?!....).

Un kā tas parasti notiek realitātē? Tie cilvēki, kuri ir iegādājušies ēdienu, labākajā gadījumā apēd to turpat netālu no slēgtās terases, cieši sasēdušies uz kāda soliņa vai pulcējoties pie kāda auto. Visbiežāk tas tiek darīts - sēžot savā auto! Nevis ārtelpās, kuras būtu aprīkotas atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām.

Tātad šāda absurda ierobežojuma rezultātā inficēšanās riski visdrīzāk nevis samazinās, bet gan palielinās.

Tiem, kuriem rodas vēlme aizstāvēt šo kārtējo “viedo” valdības lēmumu, apelējot pie socializēšanās rezultātā radītajiem riskiem, kuri tādejādi tiek novērsti, cilvēkiem liedzot ēdināšanas pakalpojumu ārtelpās - pamēģiniet sev atbildēt:

Vai tiešām liedzot šo iespēju cilvēkam, kurš vēlējās tādejādi socializēties, viņš šo socializēšanās vēlmi atmetīs (sakot -ā, nu ja jau uz terases pasēdēt nedrīkst, tad es vispār neko!...), nevis īstenos to citādā veidā? Un visdrīzāk, ja ārtelpās ir uzlikti visdažādākie ierobežojumi, darīts tas tiks ne jau ārtelpās, ne jau uzraugāmā teritorijā, un ne jau ievērojot epidemioloģiskās drošības nosacījumus, kuri tiktu nodrošināti un uzraudzīti atrodoties “uz terases” ( - tā ir risku vadība).

Tātad, kas ir labāk priekš epidemioloģiskās situācijas - lai cilvēki vairāk atrastos svaigā gaisā un kustētos (un priekš tā nozīmīga ir iespēja atjaunot savu iztērēto enerģiju - tas ir paēst…), caur to nostiprinātu savu imunitāti, vai tā vietā labāk, lai cilvēki paliek telpās, krāj stresu un neapmierinātību (tas ir - grauj savu imunitāti) un slepus (valdībai nezinot?) pārkāpj epidemioloģiskās drošības prasības?

It kā jau retorisks jautājums, bet kā redzams - ne priekš visiem…

Un šis ir tikai viens uzskatāms piemērs, kā šī mazspējīgā vara, mēģinot norobežoties no riskiem (nevis mēģinot vadīt tos), rezultātā tieši otrādi - samilzina tos.

Šeit arī slēpjas atbilde tai situācijai, par ko nu jau kuro nedēļu lauza galvas un grauž nagus valdības sēdēs - nu, kāpēc cenšoties noturēt stingru ierobežojumu ietvaru “pa visu laukumu” inficēšanās apjomi nemazinās, bet pat sāk pieaugt?!

Kariņa valdība uzvedās gluži kā slikts (nemākulīgs) jātnieks uz zirga, kurš pie mazākā šķēršļa, nevis dod zirgam iespēju to pārvarēt, bet gan bailēs pievelk grožus, lai tikai pats nenokristu no zirga, tādejādi padarot gandrīz jebkuru izaicinājumu par tiešām nepārvaramu.

Šādas pieejas rezultātā valdība ir kļuvusi pati par savas mazspējas un absurdās nīkuļu loģikas upuri - izaicinājumu priekšā tā nespēj pieņemt gandrīz nevienu adekvātu lēmumu. Vienkārši Covid sērgas klātbūtne ir padarījusi arī visai sabiedrībai acīmredzamu šo lietu kārtību.

Tāpēc pats mazākais, ko šajā situācijā varēja izdarīt Saeima - bija sarīkot šādu “parlamentāro negadījumu”,

lai gan visatbilstošāk būtu bijis izteikt neuzticību šai valdībai un sūtīt to uz turieni, no kurienes tā ir nākusi…