Demokrātijas caurais jumts

Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību vēlēšanās. Taču ar šā lēmuma palīdzību valdošais vairākums paslauka zem tepiķa acīmredzamu, arvien pieaugošu demokrātijas krīzi mūsu valstī. Tie, kas tagad jūtas gandarīti, ka šis kompromiss esot “novērsis konstitucionālo krīzi” un pasargājis Saeimu no iespējamas atlaišanas draudiem, vēl dziļāk ielaiž šo kaiti.
04.06.2021. Jānis Urbanovičs
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Jumts ir caurs: Satversme un pastāvošā tiesiskā regulējuma sistēma negarantē varas atzaru neatkarību. Izpildvara diktē noteikumus likumdevējiem, tiesu varas neitralitāte rada šaubas, bet prezidentam izlīdzsvarošanai dotās pilnvaras netiek pietiekami izmantotas.

Administratīvi teritoriālās reformas likumdošanas process tam ir uzskatāms piemērs. Kaut gan tas ir viens no būtiskākajiem lēmumiem - stūrakmens valsts attīstības jautājumos, ATR apspriešanas gaitā un likuma pieņemšanā valdošajam vairākumam noteicošais bija ātrums, nevis kvalitāte. Likumsakarīgas sekas - nekonsekvence dažādos risinājumos un Satversmes tiesas spriedumi, kas stiepj garumā reformas norisi un rada arvien jaunus pretrunu mezglus.

Atgriezīšos pie “Varakļānu lietas”. Neesmu saņēmis atbildes uz pavisam konkrētiem jautājumiem. Kā varēja tā būt, ka tajā pašā dienā, kad Satversmes tiesa pasludināja savu spriedumu, uz Saeimu jau bija atnests likumprojekts par ATR grozījumiem un pašvaldību vēlēšanu likums Madonas un Rēzeknes novados? VARAM ministrs Artūrs Toms Plešs apgalvo, ka tie sagatavoti “preventīvi”. Vai AT reformas tēvi var uzrādīt preventīvi sagatavotus likumprojektus arī visos citos apstrīdētajos gadījumos? Vai arī informācija no tiesu varas par gaidāmo spriedumu tomēr noplūda izpildvaras virzienā? Vai iespējams, ka augstie juristi vienas puses argumentus, kas sakrīt ar ministrijas pozīciju, sadzirdēja mazliet labāk nekā Latgales balsi? Vai Saeimas pieņemtā likuma aizstāvju argumenti bija sagatavoti ar tādu pašu entuziasmu kā protesta iesniedzēju? Vai Satversmes tiesas priekšsēdētājas komentāri par “vairāk vai mazāk privileģētiem novadiem” neiziet ārpus juridiskiem rāmjiem, tā kā uz politikas pusi?

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, taču tas nenozīmē, ka tas nav apspriežams un kritizējams.

Vēl jo vairāk pārsteidz Centrālās vēlēšanu komisijas rīcība. Tautas priekšstāvji vēl neko nebija lēmuši, bet CVK, reaģējot uz Satversmes tiesas spriedumu, 28. maija vakarā pieņem lēmumu par vēlēšanu apturēšanu Madonas novadā un Rēzeknes novadā. Ir zināms par sarunātām komandu sporta spēlēm, ko nosoda patiesie sporta fani. Bet kaut kas līdz šim nezināms ir iespējamā Saeimas lēmuma “sarunāšana” ar augstāko konstitucionālo uzraugu un izpildvaras institūciju… Šķiet, var sākt nojaust, ar ko valdošo koalīciju tā savaldzināja Kristīne Bērziņa iepretim ilggadējam CVK vadītājam, kurš tika bez kāda pamatojuma nomainīts, pie varas nākot “tiesiskuma koalīcijai”.

Vēl dažas piebildes par apgalvojumiem, ko atsevišķi konstitucionālo tiesību eksperti izteica par deputātiem, kuri nevēlējās izpluinīt Latgali. Mēs graujot valsts tiesiskos pamatus, neievērojam Satversmes tiesas nolēmumu… Gribu vērst uzmanību, ka Satversmes tiesas spriedumā īpaši uzsvērts, ka kultūrvēsturiskais aspekts ir vērā ņemams arguments novadu veidošanā, ja tas ietverts reformas kritērijos un tiek vienoti piemērots visos strīdīgajos gadījumos. Taču tieši VARAM izvēlējās ceļu likumu labot “ātri un bez žēlastības”, lai gan pastāvēja alternatīva to pārstrādāt prātīgi un nesteidzoties. Tāpēc nevajadzētu aizrauties ar tiesiskā nihilisma birku karināšanu.

Valdošās koalīcijas rīcība ne pirmo reizi apliecina, ka Latvijā politiskās varas mehānismā pieaug necieņa pret demokrātijas vērtībām, varas monopolizācija un tiesiska patvaļība. Lietussargi ilgi vairs neglābs, jumts jālabo, iekams tas vēl nav sagrauts driskās.