Kur karteļiem saknes aug?

Konkurences padome citu pēc cita uzrāda tautsaimniecībā sazēlušos karteļus. Tomēr nepamet sajūta, ka sistēmas uzraudzītāji savās darbībās aprobežojas ar galotnītēm, bet saknes netiek izpurinātas.
30.09.2021. Jānis Urbanovičs
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Saeimā patlaban atvērtajiem likumiem vajadzētu sakārtot valsts un pašvaldību iepirkumu jomu - tā sola valdošā koalīcija. Taču plānoto grozījumu rezultātā par iepirkumiem atbildīgie darbinieki tiek apbruņoti ar vēl nebijušu instrumentu - tiesībām uz subjektīviem lēmumiem. Starp jēdzieniem “tiesā pierādīts” un “teorētiski pierādāms” ir visai plašs interpretāciju laukums, kurā nu saimniekos ierēdniecība. Skatoties, cik nesatricināmi šajā jautājumā strādā vairākuma balsojamā mašīna, rodas secinājums, ka viņi bez politiskās aizmugures nepaliks.

Mūsu valstī savulaik tika veidota profesionāla ierēdniecība, taču gadu gaitā tur nosēdušies partiju ielikteņi un draugu draugi. Arī varas maiņas neapdraud šo kastu. Sliktākajā gadījumā koalīcijas ietvaros “savs” ierēdnis no citai partijai “piederošas” ministrijas tiek aizrotēts uz drošāku vietu. Un šāds labi pārbaudīts kadrs noteikti mācēs pareizi darboties likumā iestrādātajā šaubu zonā. Vai, būvnieku sarunas klausoties, tas kaut ko neatgādina? Piemēram, to, kā koalīcija strīdējās par Eiropas Atveseļošanās fonda finansējumu? Premjers pat neslēpa, ka naudas dalīšanas kašķi notiekot “partiju vai partiju pārstāvēto ministriju griezumā”, nevis no kopējā valsts interešu skatpunkta. Tādas “kartelīgas” sarunas, vai ne? Konkurences trūkums kropļo ne tikai atsevišķas tautsaimniecības nozares. Gadu desmitiem kultivēts naidnieka tēls, šķelta sabiedrība. Valdību modelēšanas galvenais princips - “krievu” balsis neskaitās…

Ja ar “sarkanajām līnijām” norobežota liela daļa Latvijas sabiedrības, atbilstīgi arī Saeimas, tas ļauj neierobežoti plaukt varas kartelim. Daloties un apvienojoties, pārdēvējoties un vājākos aprijot, bet tam pašam. Tas pats raksta sev likumus ar spraugām un pats ieceļ konkurences uzraugus, kuriem šīs spraugas vajadzētu nepieļaut. Un tad pēkšņi prezidents pamana - nav labi, Latvija atpaliek! Kādu gan citu rezultātu varētu gaidīt nemainīga varas monopola apstākļos?

Vai no varas “karteļa” uz būvnieku un dažādiem citiem karteļiem ved kādas taciņas? Lietojot jauno likumu formulējumus - nepierādītas, bet principā pierādāmas? Un vai mūsu valstī ir kāda struktūra, kas tiešām grib to atklāt?