"Atslēgsim gāzi!"

Laba klasika nenoveco. Sekojot līdzi valdošās koalīcijas darbībām siltumapgādes krīzes risināšanā, prātā nāk filmas “Briljantu roka” kolorītā namu pārvaldniece – ja nedarīsiet, kā es gribu, “atslēgsim gāzi”. Un viss – diskusija beigusies, vienos vārtos.
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Sauklis “atslēgsim gāzi” tagad ieguvis terminētas aprises Rīgā. Līdz 2025. gadam iedzīvotājiem jāatradinās no šī apkures veida ērtībām. Rīgas dome savās publikācijās norāda, kas tas tiek darīts “gaisa kvalitātes labā” un “klimatneitralitātes” vārdā. Bet būtībā Rīgas t.s. liberāļi, ar vides kvalitātes lozungiem piesedzoties, neslēpti nodarbojas ar tirgus regulēšanu par labu centralizētajai siltumapgādei - kas pamatā balstās uz to pašu gāzi… Turklāt “kolektīvajam siltumam”, atšķirībā no individuālā katla, kilometriem garajos tīklos no termocentrāles līdz radiatoram neizbēgami ir nozīmīgi zudumi. Un tas nav ne klimatneitrāli, ne ekonomiski izdevīgi. Savukārt individuālo apkuri katrs var regulēt, pieskaņojot ne tikai komforta līmenim, bet arī maciņa iespējām. Centralizētajā siltumapgādē tas ir iespējams tikai retos gadījumos.

Vides ministrs TV stāsta, ka rūpēs par iedzīvotāju labklājību valdība ar Eiropas dāsnu atbalstu līdzfinansēs pāreju no gāzes par labu šķeldai, koksnes granulām, elektrībai vai saules paneļiem. Pēc ministra aplēsēm, gāzes apkuri lieto ap 60 000 mājsaimniecību. Cik tas kopumā varētu izmaksāt, Pleša kungs vairījās precizēt.

Politiķi, kas sevi pieskaita liberāļiem, tātad cilvēku brīvās izvēles un brīvā tirgus atbalstītājiem, neslēpti nodarbojas ar to, ko vienkāršā valodā sauc par cilvēku čakarēšanu. Neviens taču neticēs, ka gāzes apkure gaisu piesārņo vairāk par šķeldas katlu. Vai ka pāreja uz koksni, elektrību, sauli vai citu alternatīvu avotu ir ērta, izdevīga un finansiāli pavelkama pat ar visu nākotnē solīto valsts līdzfinansējumu. Jo vispirms cilvēkiem pašiem ir jāveic šie ieguldījumi un tikai pēc tam var cerēt uz atmaksu. Cik daudzām no minētajiem 60 tūkstošiem mājsaimniecību ir pietiekami līdzekļi šādiem “vidēja termiņa” risinājumiem?

Gāze ir un paliek tirgus prece, lai cik arī politiski “pielādēts” šis vārds neliktos mūsu valdošajiem. Eiropas Savienība šo kurināmo atzīst par atbilstīgu “zaļajam kursam”; neskatoties uz fosilo raksturu, to apjomīgi lieto un lietos vēl gadu desmitiem. Taču Latvija, ko daba apveltījusi ar tādu resursu kā Inčukalna krātuve, šo potenciālu neizmanto atbildīgi. Te krējumu nosmeļ dažādi pārpircēji, kaut gan sociāli atbildīga valdība ar lielu, centralizētu iepirkumu varētu aiztaupīt cilvēkiem gan neprognozējamus cenu lēcienus, gan nepieciešamību lielā steigā pārbūvēt savas siltumapgādes avotus.

Gadu desmitiem nerisinot enerģētiskās drošības jautājumus, tagad ir atrasta formula: vispirms atslēgsim gāzi, un tad jau redzēs, ar ko to varētu aizstāt. Bet tikmēr ar lielu entuziasmu regulēsim Eiropas “zaļā kursa” naudas plūsmas!

Vai valdošie ar šo “siltuma dūrienu” turpina uztaustīt cilvēku pacietības robežas? Kas vēl padomā?