Kāpēc uzņēmēji nemīl ierēdņus un politiķus?

Šī lieta aizsākās 2016. gada 8. novembrī, kad atklātajās izsolēs biržā par ārkārtīgi zemu cenu tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās un Privatizācijas aģentūras (tagad SIA „Possessor”) turējumā esošās AS “Grindeks” akcijas.

2016. gadā vienas farmācijas uzņēmuma akcijas vidējā cena biržā bija virs 5,20 eiro, taču izsolē tās tika pārdotas par 3,85 eiro gabalā, kopā valstij saņemot vien 846 tūkstošus eiro.

Valsts akciju paketes pārdevēji publiski skaidroja “darījumu”, paziņojot, ka „valsts mērķis šajā situācijā ir izbeigt līdzdalību konkrētos uzņēmumos kā mazākuma akcionāram, kas nozīmē akciju paketes pārdošanu konkrētā brīdī par labāko cenu.”

Par to, kāpēc akcijas vajadzēja pārdot tieši tobrīd un izvēlēties tik zemu sākumcenu, komentāri gan netika sniegti. Akciju pārdošanai ne valdība, ne Ekonomikas ministrija, ne Privatizācijas aģentūra nemeklēja izdevīgāko brīdi.

Tā vietā bija vienkārši nolemts akcijas pārdot iespējami ātri, sākumcenu aprēķinot pēc formulas - „80% no vidējās svērtās vienas akcijas cenas biržā divu mēnešu periodā pirms akciju pārdošanas noteikumu apstiprināšanas, bet ne mazāk kā 3,77 euro par vienu akciju”.

Tādējādi valsts izvēlējās pārdot sev piederošās akcijas, apzināti nosakot to cenu zemāku, nekā jebkura cita pieejamā vai objektīvi nosakāmā akciju vērtība vai cena.

Taču pēc opozīcijas kritikas par nesaimnieciskumu un valstij radītajiem zaudējumiem toreizējā Māra Kučinska valdība sāka meklēt grēkāzi. Taču valdība par tādu atzina nevis, piemēram, Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāju Vladimiru Loginovu (viņu vēlāk no šī amata atcēla ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro) vai kādu citu par akciju notirgošanu atbildīgo, bet gan uzņēmuma akciju lielāko īpašnieku, Latvijā labi pazīstamo uzņēmēju Kirovu Lipmanu un viņa dēlu Filipu Lipmanu.

Tika paziņots, ka viņu „darbības (bezdarbības) dēļ valsts pensiju budžetam, iespējams, ir nodarīti zaudējumi saistībā ar neizteikto akciju sabiedrības “Grindeks” akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu”. Valdība uzdeva Privatizācijas aģentūrai iesūdzēt tiesā K. Lipmanu un F. Lipmanu un piedzīt no viņiem 1,903 miljonus eiro.

K. Lipmanam un viņa dēlam tika un joprojām tiek pārmests, ka viņi piedāvājumu izpirkt akcijas valstij nav izteikuši 2014. gadā, lai gan tikai gadu vēlāk, 2015. gada 21. oktobrī Laimdotas Straujumas valdība pieņēma rīkojumu Nr. 642, kas paredzēja “Grindeks” un vēl virknes uzņēmumu valsts pensiju speciālajam budžetam nodoto valsts kapitāla daļu pārdošanu.

Tas nozīmē, ka valdība ar Privatizācijas aģentūras (tagad SIA „Possessor”) palīdzību mēģināja un joprojām mēģina piedzīt gandrīz divus miljonus eiro no uzņēmēja, kurš neesot piedāvājis valstij no tās nopirkt akcijas, kuras... valsts tobrīd nemaz nav bijusi tiesīga pārdot un arī nav vēlējusies to darīt.

2018. gada oktobrī Vidzemes priekšpilsētas tiesa šo prasību noraidīja, uzliekot samaksāt pretējās puses advokātiem gandrīz 38 tūkstošus eiro un spriedumā ierakstot secinājumu par nolaidīgumu un nesaimnieciskumu, rīkojoties ar pārdodamu valsts īpašumu. 2019. gada aprīlī prasību noraidīja arī Rīgas apgabaltiesa.

Taču Privatizācijas aģentūra (tagad - SIA “Possessor”) vērsās ar kasācijas prasību Augstākajā tiesā, un tā nosprieda, ka iepriekšējais spriedums ir atceļams un lieta par jaunu jāizskata Rīgas apgabaltiesā. Tajā lietas izskatīšana rakstveida procesā nolikta uz šā gada 19. maiju.

Ko no visa notikušā var secināt uzņēmējs?

Ierēdņi, kuru pienākums, vadoties no valsts un sabiedrības interesēm, bija pārdot “Grindeks” akcijas iespējami izdevīgi, vai nu savas nezināšanas, vai vienkārši kūtruma un neieinteresētības dēļ tās notirgoja “par sviestmaizi”.

Taču valdība par sastrādāto viņus nevis sodīja, bet uzdeva neizdarīgajai un nolaidīgajai Privatizācijas aģentūrai tiesāties, turpinot šķiest nodokļu maksātāju naudu cerībā, ka par visu beigās samaksās uzņēmēji Lipmani.

Valsts nolaidīgo rīcību spriedumā konstatēja jau pirmās instances tiesa, norādot, ka apstākļos, kad Privatizācijas aģentūra ir rīkojusies nolaidīgi un nesaimnieciski, atsavinot savas akcijas par cenu, kas ir zemāka par jebkuru objektīvi nosakāmu akciju vērtību, tai nav tiesību šajā sakarā celt jebkādas pretenzijas pret Lipmanu ģimeni, vēloties piedzīt cenas starpību.

Taču Privatizācijas aģentūras mantinieki, neraugoties uz notikušā absurdumu, joprojām cer atrast juridiskas nianses, lai panāktu savu un uzņēmējiem liktu maksāt par valsts nesaimnieciskumu. To, kādus signālus šī un līdzīgas valsts institūciju aktivitātes raida ārvalstu investoriem un uzņēmējdarbības videi kopumā, nav pat vērts apspriest. Skaidrs, kāpēc tik strauji ir sarukušas ārvalstu investīcijas Latvijā, it īpaši jau salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā