Ko darīt, lai medikamenti kļūtu lētāki?

Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju medikamentu pieejamība ir viens no visaktuālākajiem jautājumiem, bet pēdējā laika tendence ir nepārprotama – medikamentu cenas stabili turpina augt. Vai šo procesu var apturēt?
©"Saskaņa" arhīvs

Šobrīd situācija pasaulē ir tāda, ka Latvijas valsts budžeta prioritātes joprojām būs aizsardzība un drošība, tāpēc nevajadzētu cerēt uz ātru un strauju finansējuma pieaugumu veselības aprūpes nozarei. Tātad mēs varam paļauties tikai uz tiem resursiem, kas mums šobrīd ir.

Kādi faktori ietekmē zāļu cenas? Pirmkārt, protams, PVN. Un te Latvija ir neizdevīgā stāvoklī pat salīdzinājumā ar tuvākajiem kaimiņiem: mums medikamentiem PVN ir 12%, Igaunijā - 9%, Lietuvā - 5%. No Baltijas tirgus vienotības viedokļa būtu loģiski samazināt PVN. Šobrīd Veselības ministrija risina šo jautājumu, gatavo aprēķinus, cik tas izmaksātu budžetam, taču konkrēti termiņi vēl netiek minēti.

Otrs cenu ietekmējošais faktors ir kompensācijas apmērs. Medikamentu, kas iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, cenai jābūt vienai no trim zemākajām ES. Tādējādi, jo vairāk zāļu būs šajā sarakstā, jo zemāka būs cena. Piemēram, Vācijā valsts kompensē 80% recepšu medikamentu. Taču arī šajā jautājumā Latvija atpaliek ne tikai no Vācijas, bet arī no Igaunijas un Lietuvas.

Iepriekš valdība kopējo kompensāciju apmēru ik gadu palielināja par aptuveni 30 miljoniem eiro, lai ar laiku būtu Baltijas un citu ES valstu līmenī. Taču tad viss nobremzējas... Šīgada budžetā papildus atvēlēti 10 miljoni eiro onkoloģiskajām zālēm un četri miljoni eiro reto slimību ārstēšanai. Un ļoti labi, ka šie līdzekļi ir piešķirti! Bet es domāju, ka vajadzētu mainīt pašu principu - ir jāpalielina kopējais kompensāciju apmērs, un Veselības ministrijai un Nacionālajam veselības dienestam, kas redz visu situāciju kopumā, būtu jāizlemj, kuras zāles iekļaut kompensējamo sarakstā.

2020. gada aprīlī tika mainīti Ministru kabineta noteikumi, un saskaņā ar šiem grozījumiem ārsts receptē raksta nevis konkrēta medikamenta nosaukumu, bet gan norāda aktīvo vielu, un aptiekā pacientam tiek piedāvāti lētākie šo vielu saturošie medikamenti. Bet ārstiem ir iespēja izrakstīt arī konkrēta nosaukuma zāles, ja pacients ir pieradis pie noteikta medikamenta vai ja rodas negatīvas blaknes no citām zālēm. Bet šīm receptēm nevajadzētu būt vairāk par 30% no kopējā daudzuma. Šobrīd Latvijā ir 800 000 unikālu pacientu, kuri izmanto kompensācijas sistēmu, un valstij ir jārūpējas par šiem cilvēkiem. Bet mani uztrauc tas, ka līdzekļu deficīta situācijā var tikt pieļautas nopietnas kļūdas, un šīs kļūdas tiks pieļautas ar pareiziem saukļiem. Piemēram, kāpēc gan nedot cilvēkam iespēju aptiekā iegādāties nevis lētāko kompensējamo medikamentu, bet piemaksāt par dārgāku? Izklausās loģiski. Bet tas ir saistīts ar zināmiem riskiem.

Nevienam nav noslēpums, ka kādreiz bija īpaši cilvēki, kuri gāja pie ģimenes ārstiem un ieteica pievērst īpašu uzmanību tam vai citam medikamentam. Tagad tas ir zaudējis nozīmi, jo ārsts izraksta aktīvo vielu. Un visas Latvijas tirgū strādājošās farmācijas kompānijas ir reāli samazinājušas cenas daudziem medikamentiem. Spēles noteikumu maiņa atkal var radīt korupcijas risku ārstu vidū. Ir vēl viens riska faktors: lielie vairumtirgotāji, kam ir savi aptieku tīkli, var vienoties ar farmācijas uzņēmumu pārstāvjiem, ka aptiekās būs nevis lētākās zāles, bet gan dārgākas. Un farmācijas uzņēmumiem nebūs jēgas samazināt cenas. Manuprāt, ideja par iespēju izvēlēties kompensējamos medikamentus un piemaksāt par tiem ietver sevī riskus, pret kuriem vienmēr ir cīnījusies Veselības ministrija, - korupciju mediķu vidū un tirgus dalībnieku vienošanos.

Protams, Veselības ministrijai būtu jāveicina konkurence, paralēli atbalstot Latvijā reģistrētajām zālēm līdzīgu medikamentu importu no citām Eiropas valstīm. Tas liks vietējiem uzņēmumiem nepaaugstināt cenas.

Un vēl - domāju, ka pašreizējā situācijā Zāļu valsts aģentūra var droši noteikt cenu griestus konkrētiem medikamentiem, ņemot vērā zāļu cenas citu valstu tirgos.

Būtiski ir arī palielināt līdzfinansējuma apjomu. 2010. gada krīzes laikā tika krasi samazināti līdzekļi, piemēram, valsts apmaksātā daļa bronhiālās astmas medikamentiem samazinājās no 90% līdz 75%, kardioloģisko slimību zālēm - no 75% uz 50%. Kopš tā laika ir pagājuši 13 gadi, taču līdzfinansējums nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Un tā ir galvenā prioritāte.

Esmu pārliecināts, ka manis nosaukto mehānismu pārdomāta izmantošana palīdzēs necelt medikamentu cenas arī bez būtiska finansējuma pieauguma visai veselības aprūpes nozarei. Galvenais - vienmēr priekšplānā izvirzīt pacienta intereses.

***

Publikāciju apmaksā “Saskaņa” Sociāldemokrātiskā partija