Pēteris Blūms: katrai pilij ir tiesības uz atdzimšanu

2004. gadā arhitekta Pētera Blūma iniciētais Dobeles Livonijas pils saglabāšanas koncepts ar oficiālo nosaukumu “Nozīmīga kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un attīstība kultūras tūrisma piedāvājuma pilnveidošanai Zemgales reģionā” ir noslēdzies. Gluži kā Fēnikss no pelniem ir atdzimusi Dobeles pils kapela. Tagad, kaut arī atdzīvināta ir tikai celtnes daļa, to vairs grūti dēvēt par pilsdrupām, bet gluži neviļus un pamatoti gribas dēvēt par pili.
04.02.2021. Marija JASINSKA
 
GAISMAS CAURSPĪDĒTA ir pils restaurētā ēka, ko nodrošina plašie logi un stiklotās durvis. Ja pilī spīd gaisma, tātad tā dzīvo ©Kaspars Krauze

Dobeles Livonijas ordeņa pilskalns kopā ar mūra pils drupām ir senākā un nozīmīgākā viduslaiku kultūras vēstures liecība reģionā. Pils kapelas ēkas sākotnējais apjoms celts aptuveni 1335. gadā. Pēdējos trīs gadsimtus pils nav bijusi apdzīvota, tāpēc bija lemta lēnai bojāejai.

Pēteris Blūms

Intervija ar projekta autoru, arhitektu biroja SIA “Konvents” vadītāju arhitektu Pēteri Blūmu.

Dobeles pilsdrupu kapelas atjaunošanas konceptu esat prezentējis 2004. gadā. Kādi bija projekta pirmsākumi, ko izdevās īstenot pēc 15 gadiem?

Jau sākotnēji idejas pamatā bija nevis pils restaurācija, bet gan esošo mūru konservācija tā, lai tās vairs nebūtu pilsdrupas, bet atgūtu pils klātbūtnes sajūtas, kļūtu par apdzīvotu vietu. Jau divus gadus pirms 2004. gadā prezentētās idejas pēc Dobeles pašvaldības un Imanta Audera iniciatīvas mēs bijām sākuši konservēt pils aizsargmūrus un tajā laikā konstatējām, ka pils kapelas daļā ir saglabājies liels īpatsvars seno mūru un citu detaļu, kas atkal varētu kļūt par apdzīvojamu telpu. Es vēlējos, lai konservācijas rezultātā pēc iespējas lielāka daļa drupu un reliktu nonāktu zem jumta un labi tiktu nosegta mūru augšdaļa, kas iespējami ilgi saglabātu esošo stāvokli.

Viena lieta ir tehniskā sadaļa, bet ļoti svarīga ir pilsoniskā un kultūrpolitiskā dimensija. Ļoti ilgi esmu mēģinājis pārliecināt kolēģus un mūsu jomas cilvēkus, ka

pilsdrupas nav diagnoze, - tām ir mainīgs stāvoklis, pret kuru ir jāizturas kā pret sasirgšanu, kā pret smagu slimību, bet nāves iestāšanās nav tās obligāts noslēgums.

Ko nozīmē nāve pilsdrupās? Tas ir tad, kad viss ir pazudis zem zemes un līderpozīcijas pārņem arheologi, un tad izzudušo piļu vietās nāk gudras tantes un onkuļi, kuri visiem stāsta: “Te mums ir pils!” Cilvēki pastāv, paskatās, iekāpj autobusā un aizbrauc. Es uzskatu, ka katrai pilij un drupām ir jābūt tiesībām uz atdzimšanu, jo pretējā gadījumā mēs esam piesprieduši sev tiesības kaifot par to, kā šis ķermenis lēnām iet bojā un visai egoistiski nedomājam par to, ko redzēs mūsu pēcteči šajā drupu vietā pēc 200 gadiem. Man kā cilvēkam un arīdzan kā profesionālim, kurš ar piļu un pilsdrupu tēmu nodarbojas jau četrus gadu desmitus, nešķiet normāli, ja pilsētas viducī ir unikāls vēstures piemineklis - pilsētas pirmsākums, kurš drūp, un, iespējams, tajā pat ir bīstami ieiet. Manā izpratnē tā ir pilsoniskās identitātes un lokālpatriotisma sakņu neizpratne. Tādējādi cilvēki tiek iemācīti, ka par saknēm nevajag rūpēties, ka tās var par sevi parūpēties pašas. Saliekot kopā visu iepriekš teikto, radās ideja, kas ietver jaunas telpas radīšanu Dobeles pils kapelas drupu apjomā, ilgtspējīgu konservāciju un vietu, kura apliecina, ka tā patiešām joprojām ir pils. Tajā brīdī, kad pilsdrupu logos iedegas gaisma un virs mūriem kūp dūmi, tas nozīmē, ka pilī rit dzīve.

LOGAIĻU stiklotie aizpildījumi ir viens no izaicinājumiem, ko sekmīgi īstenot ir izdevies, izmantojot unikālus un pat eksperimentālus risinājumus / Nils Vilnis

Projekta galvenā ideja ir saglabāt esošos pils mūrus un detaļas, neveidojot jaunus būvapjomus, bet gan integrēt tajos mūsdienīgas tehnoloģijas un materiālus, radot apdzīvojamu telpu. Vai šāda pieeja ir unikāla?

Godīgi varu pateikt, ka tas ir autordarbs. Bija gan daudz skeptiķu, un, lai aizstāvētu šo ideju, man nācās daudz domāt, runāt un skaidrot. Esmu skatījies, kur vēl tiek izmantota līdzīga pieeja. Pasaulē šur tur vēsturiskos mūros notiek līdzīgas darbības, izbūvējot dažādu funkciju ēkas - to internetā var redzēt, taču tajā laikā, kad man radās šī ideja, “Google” bija bērna autiņos un līdzīgu projektu vēl nebija. Ideja izrietēja no tiem ģeometriski arhitektoniskajiem parametriem, kuri tajā ēkā bija novērojami. Piebildīšu, ka ideja radās, vēl pirms kādā arhitektūras skatē Uldis Lukševics iesniedza drupu mājas projektu pie Liepājas. Cik man zināms, šobrīd pasaulē visbiežāk šādā pieejā tiek realizēti nelieli projekti, turklāt zemēs bez sniega un sala. Ne gluži šādi, taču līdzīgi Spānijas pilsētā Tarragonā, katedrāles drupās ir izbūvēta bibliotēka - tas ir brīnišķīgs projekts! Līdz ar to

es varu teikt, ka Dobeles pils kapelas konservācijas projekts, kas realizēts, saglabājot drupu torsālo siluetu un sajūtas, ir visai unikāls.

Pirmais Dobeles pils kapelas projekts tika izstrādāts 2004. gadā. Kāpēc tas tika realizēts tikai tagad?

Jāteic gan, ka 2004. gadā vēl netika izstrādāts tehniskais projekts, bet risinājuma koncepcija. Pirmais tehniskais projekts tika saskaņots 2010. gadā. Taču tajā laikā zvaigžņu stāvoklis nebija labvēlīgs tā realizācijai. Esmu pateicīgs liktenim, ka sanāca tieši tā, kā sanāca, jo laiks iet, vairojas pieredze, ienāk jaunas tehnoloģijas un materiāli, kas mums deva iespēju izstrādāt atjauninātu un mūsdienīgāku būvprojektu. Skatoties šodienas acīm, redzu, ka 2010. gadā gan es, gan būvniecības nozare vēl daudz kam nebija gatavi. Arī tehnoloģiskās un tehniskās iespējas, kādas bija pieejamas toreiz, nav salīdzināmas ar to, kādas tās ir tagad. Es pat nevaru iedomāties, ko mēs būtu iesākuši ar aiļu un mūru zudumu iestiklošanu, pārsegumiem?! Tagad mums ir brīnišķīgi līmēto koka konstrukciju ražotāji, kādu toreiz vēl nebija tādā iespēju diapazonā un kvalitātē. Tās ir tikai divas lietas, bet visā ēkā ir izmantoti daudzi unikāli risinājumi.

APLIECINĀJUMS. Zeltītais, ņiprais vējrādītājs virs pils kapelas gaisīgās tornīša smailes ir kā punkts uz i, kas parāda, ka šī atkal ir dzīva pils / Kaspars Krauze

Projekts realizācijas laikā nemitīgi ir papildināts - faktiski radīti papildu sējumi un izmantotas arī ar roku zīmētas skices. Vai šāda pieeja ir tradicionāla prakse vēsturisku objektu restaurācijā?

Jā, darba procesā ir veikta projekta detalizācija un izmaiņas, kas dokumentētas septiņos izmaiņu sējumos, jo mūsdienu būvniecības prakse prasa ļoti skrupulozu visu izmaiņu reģistrāciju. Turklāt, būvprojekta izstrādes procesā mēs tikai aptuveni nojautām par stāvokļiem un konstrukciju parametriem mūru augšējās daļās, kas bija nogruvumu bīstamas un divpadsmit četrpadsmit metru augstumā tikai fragmentāri pieejamas. Runājot par zīmētām skicēm, varu atklāt, ka pats esmu zīmējis vairāk nekā simt skices, un milzīgu darbu ieguldījusi arī Līva Garkāje, kura veica visu arhitektūras rasējumu papildināšanu un detalizāciju.

Bez pārspīlējumiem varu teikt, ka rasējumi ir izzīmēti līdz pēdējai skrūvei.

Bez Līvas palīdzības es šo projektu nespētu pacelt. Attiecībā uz skicēm: vienā brīdī mēs sapratām, ka ļoti daudz laika tiek patērēts, lai jebkuru sīkumu, detaļu, risinājumu uzrasētu digitāli. Pāris brīvrokas skices parādīju būvniekiem, lai saprastu, vai viņus šāda pieeja apmierina. Apmierināja un patika! Ar roku zīmētu skici vienmēr var ātri izmainīt, detalizēt un pievienot tai nepieciešamo aprakstu. Arī būvniecības kontroles birojs atzinīgi novērtēja autoruzrauga radošo brīvību vispārējā digitalizācijas laikmetā.

Vienlaikus ar būvniecību noritēja arī arheoloģiskie izrakumi. Vai tie atklāja kādu pārsteigumu?

Paskaidrošu, ka tie nebija plānotie arheoloģiskie izrakumi, bet gan no būvniecības procesa izrietošā arheoloģiskā uzraudzība un atsevišķā gadījumā paplašināti arheoloģiskie izrakumi, ko visā būvniecības gaitā pastāvīgi veica arheologs Andris Tomašūns. Pārsteigumi bija nepārtraukti. Priecājos, ka atrakām pagraba telpas, kuras tagad tiek izmantotas pils funkcionalitātes nodrošināšanai. Atrokot pagrabus, ir secināts, ka tie nav dabiskā pils grūšanas ceļā aizbiruši ar kapelas konstrukcijām, bet gan aizbērti ar būvgružiem, jo izraktajā materiālā nav liecību par jumta konstrukcijām, nav naglu, nav lietu, kas raksturotu baznīcas klātbūtni. Mana hipotēze ir tāda: kādā no pils pārbūves procesiem neizmantotajās pagraba telpās ir sabērti visi nederīgie būvgruži. Iespējams, ka tas bijis 18. gadsimtā.

PILS KAPELAS saglabāšanas un koncepta idejas autors Pēteris Blūms atzīst, ka šis ir viens no arhitektoniski un tehniski sarežģītākajiem projektiem viņa darba pieredzē. Ideja pilsdrupās izveidot izmantojamas telpas, neveicot ne mūru iztaisnošanu, ne zudušās arhitektūras restaurāciju, bet tikai saglabājot esošos apjomus, ir radusies pirms 15 gadiem. Ideja nav noskatīta kādā objektā pasaules pieredzē, bet gan ir pilnīgs arhitekta autordarbs. Autors vēsta, ka līdzīgi projekti, kas tagad dažās vietās ir realizēti, ir tapuši vēlāk par viņa radīto Dobeles pils kapelas restaurācijas un konservācijas konceptu 2004. gadā / Nils Vilnis

Pašam, strādājot pie šī projekta, patīkamas bija vairākas atklāsmes: domājot par to, kāda ir bijusi šī pils, tostarp arī par Kārli XII, kas 1701. gada vasarā pēc Spilves kaujas pa ceļam uz Prūsiju bija apmeties Dobeles pilī. Milzīgā karaspēka nometne atradās Bērzes kreisajā krastā - no pils pāris kilometrus uz augšu pa straumi. Pirms dažiem gadiem uzzināju, ka Zviedrijā ir atrasta karte, kurā uzzīmēta Kārļa XII karaspēka apmetne Aizputē, kas man lika domāt, ka līdzīgai kartei ir jābūt arī par Dobeles pili, jo Dobele bija pa ceļam uz Aizputi. Uzrakstīju vēstuli Zviedrijas centrālajam arhīvam un saņēmu atbildi, ka tāda karte patiešām ir.

Rezultātā ieguvām vecāko Dobeles pilsētas karti, kurā faktiski pilsētas vēl nemaz nav, bet pils ir.

Dobelnieki stāsta teiku, ka no pils uz baznīcu pilsētas centrā zem Bērzes upes ved slepena eja. Vai jums par to ir zināms?

Leģenda ir, bet pavisam noteikti varu teikt, ka šādas ejas nav. Līdzīgu leģendu ir ļoti daudz. Esmu piedalījies ejas meklējumos Dundagā - tur arī esot eja no pils uz baznīcu. Atradās pat liecinieki, kuri bērnībā esot pa šo eju gājuši un parādīja mums konkrētu vietu, kur bijis sākums un izeja. Toreiz veicām nopietnus meklējumus, taču neko neatradām. Arī Dobelē šādas ejas noteikti nav, jo tai nav funkcionālas jēgas. Pils un pilsēta ir divas dažādas pārvaldes. Piedodiet, ka sagrāvu jūsu bērnības leģendu. Taču nevar noliegt, ka tādas ejas savulaik ir pastāvējušas - vienu uzgāja tad, kad raka pamatus viesnīcai Rīdzene, zināms arī par pazemes eju Valdemāra un Raiņa ielas krustojuma rajonā, eja ir arī starp Rīgas pili un Valdemāra ielu, kaut kur pazemē zem Esplanādes. Arī Daugavpils cietoksnī ir pazemes komunikācijas, bet tās vairāk saistās ar cietokšņa tehniskajām funkcijām.

Vai mēs varam cerēt, ka Dobeles pils kapelas projekts var kļūt par starptautiskā tūrisma galamērķi?

Daudzus gadus esmu strādājis pie Ventspils pils atjaunošanas projekta. Nevaru nepateikt, ka neesmu saticis otru tik ieinteresētu, prasīgu un līdzdarbīgu pasūtītāju kā Ventspils pašvaldība un muzejs. Muzejs strādā ļoti intensīvi, un zinām, kā tas attīstās un iekļaujas gan vietējā, gan starptautiskajā tūrisma industrijā. Dobelē šobrīd ir radīts jauns ķermenis jeb čaula senās miesās, bet pārējais atkarīgs no tā, kāds darbs tiks ieguldīts no pašvaldības un muzeja puses. Visiem ir jāiemācās ar šo vietu ne tikai sadzīvot, bet gan to pilnvērtīgi apdzīvot - ar pilij pienācīgu cieņu, respektu un cēlumu, to lieki nesasīkumojot. Ir jāmācās ļoti daudz lietu, sākot ar to, uz kuru pusi no jumta ir jātīra sniegs un kā izturēties tad, ja kaut kur pagrabā mūrim sāk augt sirmi mati. Šie ir tikai pāris tehniski sīkumi no simtiem, bet to, cik avangardiski spēs domāt dobelnieki un veidot šī vietas saturu, rādīs tikai laiks.

UNIKALITĀTE ikvienā risinājumā ļauj šo objektu kopumā dēvēt par avangardisku pilsdrupu saglabāšanā / Būvinspekcijas arhīvs

Tuvākais pusgads paies, līdz galam pabeidzot sienu tonēšanu, galīgo harmonizāciju. Taps ekspozīcija.

Kāda ir jūsu pieredze ar Dobeles pašvaldību?

Sadarbība bija laba, un pašvaldība Gunāra Kurloviča personā rūpīgi sekoja būvniecības procesam, termiņiem un finansēm. Varu teikt, ka bez pašvaldības uzstājības, neatlaidības un prasīguma šāda projekta gluda realizācija varēja būt ne tik vienmērīga, jo šīs īpašības bruģē ceļu uz plānotā rezultāta drošu sasniegšanu. Īpaša pateicība ir projekta vadītājai Nadīnai Čerpakai, kas bija mūsu ciešākais sadarbības partneris visa procesa garumā, kamēr ritēja būvniecības darbi.

Izmantojot situāciju, vēlos pateikt paldies arī būvkompānijas “RERE Meistari” profesionāļiem, jo īpaši Jurim Grodņam, Didzim Dumbrim un Ernestam Karlosonam, kā arī poļu restauratoriem Bartolomeja Kubijaka vadībā no kompānijas “Bartłomiej Kubiak Konserwacja Zabytków”. Liela loma bija projekta vadītājam Jānim Gaigalam un kompānijai “Krone”, SIA, kas izgatavoja logus, jo faktiski tie bija nevis standarta logi, bet gan individuāli un komplicēti, dažādas formas - mūsdienu konstrukcijas mūra caurumu un aiļu aizpildījumi. Daudzi risinājumi bija unikāli, pat eksperimentāli. Gribu pieminēt arī krietno dobelnieku Ivaru Rudeni, kurš projektēja gāzes apgādes sistēmu un līdz pēdējiem dzīves mirkļiem interesējās par projekta virzību. Lieliska bija partnerība ar elektroapgādes un apgaismojuma sistēmu būvniekiem no Dobeles pievārtes - SIA J.E.F. Arī arhitektes Ināras Caunītes biroja lieliskie būvinženieri Irēna Boks un Ilmārs Andrejevs-Empelis ir ieguldījuši milzīgu darbu ļoti sarežģītā projektā.

Pieminēšanu vārdā būtu pelnījuši visi kolēģi un partneri, jo katrs darbs, liels vai mazs, prasīja neparastus risinājumus un pieejas, ko varētu saukt par katra kapelas projekta būvnieka sirdsdarbiem.

Izaicinājumu šajā projektā bija ļoti daudz, tāpēc varu pateikt lielu paldies par to mīlestību, ko visi iesaistītie cilvēki ielikuši Dobeles pils atdzimšanā.

Vai projekts ir noslēdzies? Varbūt jums ir kāda ideja, kas varētu pilnveidot esošo būvi?

Es Dobeles pilij esmu veltījis ļoti daudz laika un spēku, tāpēc gribas šajā objektā īstenot vēl vienu ieceri, kas būtu kā vēstures liecība, kā altāris vēsturei kapelas senajā altāra vietā. Jācer, ka izdosies to īstenot līdz kapelas svinīgajai atklāšanai vasaras sākumā. Cerams, ka tas notiks bez Covid-19 klātbūtnes.

Dizaina birojs H2E / Vizualizācija