OIK grēki un grēkāži Preiļos tipiski visai Latvijai

Par 83 eiro izkrāpšanu apsūdzētajam Saeimas deputātam Aldim Adamovičam daudz taisnīgāk būtu piestādīt rēķinu par 830 tūkstošiem eiro – solidāru atbildību par OIK maksājumiem koģenerācijas elektrostacijai Preiļos, kas uzcelta laikā, kad A. Adamovičs bija Preiļu novada domes priekšsēdētājs.
29.03.2021. Arnis Kluinis
 
FOTOAPLIECINĀJUMS, ar kādiem ventilatoriem apgādājies “Preiļu siltums”, lai tiktu vaļā no Preiļos nevienam nevajadzīgā siltuma ©Arnis Kluinis

Teiktais par A. Adamoviču attiecas uz praktiski visiem, kuri Latvijā vadījuši pašvaldības laikā starp 2008. un 2013. gadu. Ikviens no viņiem var kļūt par grēkāzi saistībā ar 14. Saeimas vēlēšanām. Ievēlēšanai 13. Saeimā un nonākšanai valdošajā koalīcijā partijām un politiķiem pietika ar solījumiem atcelt obligāto iepirkuma komponenti (OIK). Tā ir tiešām skandalozs sadārdzinājums visai Latvijā pieejamai elektrībai, lai segtu zaudējumus, ko rada tas, ka daļa no elektrības tiek saražota ar aplamiem paņēmieniem. 13. Saeimas pilnvaru laiks iet uz beigām, bet OIK atcelšana nav ne notikusi, ne paredzama. Tāpēc 13. Saeimas politiķiem ir vajadzīgs veids, kā reabilitēt sevi par OIK neatcelšanu un par spīti tik acīm redzamai savu solījumu laušanai iekļūt 14. Saeimā.

FOTATGĀDINĀJUMS, kā Preiļu novada domes priekšsēdētājs Aldis Adamovičš un SIA “Preiļu siltums” valdes priekšsēdētājs Ēriks Fricsons pozējuši koģenerācijas stacijas celtniecības sākuma un nobeiguma pasākumos 2012. un 2013. gadā / Publicitātes foto / Preiļu novada dome

Arnis Kluinis

Kur un kā meklēt grēkāžus

Trīs precedenti virza uz to, ka pašvaldību vadītāju sodīšana par līdzdalību OIK ieviešanā ir pilnīgi iespējama priekšvēlēšanu cīņas atrakcija.

Pirmkārt, pašvaldību reforma rāda, ka uz pašvaldību rēķina tomēr ir iespējams pildīt solījumu par valsts pārvaldes aparāta samazināšanu. Pat ja vēl nav garantiju, ka ierēdņu skaits valstī uz pašvaldību rēķina samazināsies, vismaz tāds iespaids ir radīts.

Otrkārt, Aivara Lemberga notiesāšana un juridiski saistošu apsūdzību publiskošana Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram attiecas uz senākiem notikumiem, nekā OIK ieviešana. Tātad - uz noilgumu nekādu cerību nevienam nav, ja vien būs politiskā griba notiesāt, ielikt cietumā un atņemt mantu.

Treškārt, tas ir konkrētais gadījums ar bijušo Preiļu domes priekšsēdētāju un tagadējo Saeimas deputātu, valdošās koalīcijas partijai “Jaunā vienotība” piederīgo Aldi Adamoviču. Tātad valsts sile tiešām tukša, ja vietas pie tās nepietiek par valdošas koalīcijas biedriem un viņu atbīdīšanai tiek nolīgta policija. Rezultātā tapusi un tiesā visā nopietnībā tiek izskatīta krimināllieta par Saeimas deputātiem paredzēto transporta kompensāciju izkrāpšanu 83 eiro apmērā, ko apsūdzētais noliedz.

OIK gadījumā pašvaldību vadītāji tik tiešām ir vainīgi. Šajā reizē A. Adamovičam nav paveicies dubulti. Tieši viņa vārds šajā publikācijā nonāca pavisam nejauša apstākļa dēļ. Sagadījās, ka 2013. gada pavasarī Preiļu koģenerācijas stacijas celtniecību finansējusī banka organizēja braucienu uz šīs stacijas atklāšanas pasākumu. Tas atspoguļots Neatkarīgās 2013. gada 2. maija publikācijā “Preiļus sildīs “Seces koks”'. Virsraksts atbilst oficiālajai versijai, kuru jau 7. maijā nācās papildināt ar faktiem par to, kā “Preiļos cīnās par tiesībām kurināt”. Proti, Preiļos bija pārāk maz centrālajai siltumapgādei pieslēgtu dzīvojamo un sabiedrisko ēku, lai darba un naudas pietiktu sešām katlumājām pat ziemā. Siltuma ražotāju konkurences peripetiju aprakstam sekoja jautājums, ko viņi visi darīs dīkstāvē apkures sezona starplaikos. Koģenerācijas stacijas gadījumā atbilde bija acīm redzama kā milzīgi ventilatori, kuru uzdevums bija dzesēt staciju, t.i., vienkārši izpūst gaisā saražoto siltumu. Pie tā paša arī atbilde, kas staciju uzturēs. Protams, visi Latvijas iedzīvotāji, OIK maksātāji - elektroenerģijas patērētāji.

Revidenti tiek līdz Preiļiem

Ja šķelda tiktu dedzināta āra gaisa sildīšanai tikai Preiļos, visa Latvija to apmaksātu bez pamanīšanas. Taču tieši tādās pašas stacijas tika saceltas praktiski visās Latvijas pašvaldībās jeb mazpilsētās bez nekādas rūpniecības, kam būtu vajadzīgs tur saražotais siltums. Rezultātā OIK kā atlīdzība par Latvijas gaisa sildīšanu padarīja elektrības cenu Latvijā neatbilstošu konkurētspējīgas rūpniecības pastāvēšanai. Ap 2014. gadu tas bija kļuvis skaidrāks par skaidru. Jaunu OIK saņemšanas atļauju izsniegšana tika apturēta, bet izsniegtās atļauja netika anulētas, piesaucot tiesiskās paļāvības principu. Tikai ļoti pakāpeniski valsts iestādes sāka atzīt, ka kļūdaini paļāvušās uz koģenerācijas procesā iegūtā siltuma izmantošanu kā kaut ko tik pašsaprotamu, ka tas netika prasīts un pārbaudīts.

OIK naudas saņēmēju pārbaudes pakāpeniski sākās ar gadījumiem, kuros OIK bija tikai iegansts rēķinu kārtošanai starp politiķu un uzņēmēju grupējumiem. Taču pakāpeniski pārbaudes iekustējušās un nonākušas arī līdz Preiļiem. Tagad pārbaužu veikšanai pilnvarots Būvniecības valsts kontroles birojs. Tas apliecināja Neatkarīgajai, ka “ir sagatavots biroja pārbaudes akts, kurā norādītas pārbaudē konstatētās neatbilstības (būtiskākās saistītas ar lietderīgās siltumenerģijas neatbilstošu uzskaiti un saražotās/lietderīgās siltumenerģijas mēraparātu neatbilstību).”

Tālāk iespējami lēmumi par par koģenerācijas stacijas izslēgšanu no OIK shēmas. Principā būtu iespējams arī nepamatoti izmaksātās naudas atprasīšana. Preiļu koģenerācijas stacijas darbināšanu valsts līdz šim finansējusi ar 4,5 miljoniem eiro par gaisa sildīšanu, neskaitot to, cik samaksāts par saražoto elektrību atbilstoši tās tirgus cenai un cik uzņēmums saņēmis par reāliem patērētājiem piegādāto siltumu.

Nesazinās un neko nezin, bet dokumentus sakārto

Par labuma guvēju no koģenerācijas stacijas darbošanās Uzņēmumu reģistrā pieteicies SIA “Preiļu siltums” īpašnieks Uldis Bērziņš. Cilvēku ar tieši šādu vārda un uzvārda salikumu reģistra datos ir vairāki desmiti. A. Adamovičs par konkrēto U. Bērziņu apgalvo, ka “nekad neesmu saticis un neesmu pazīstams”. Acīm redzamu liecību pret A. Adamoviča teikto šobrīd nav, jo gan kopģenerācijas stacijas pamatakmens likšanas, gan darbības uzsākšanas pasākumos A. Adamovičs pozēja kopā ar toreizējo “Preiļu siltuma” līdzīpašnieku un valdes priekšsēdētāju Ēriku Fricsonu. Tomēr A. Adamoviča teiktajam grūti noticēt, jo uzņēmumu “Preiļu siltums” U. Bērziņš kopā ar Ē. Fricsonu pārņēmuši kopā 2012. gadā - kā reize tad, kad sākās OIK projekts. U. Bērziņš kopš tā laika bija “Preiļu siltuma” valdes loceklis, kura neparādīšanās Preiļu domē koģenerācijas stacijas celtniecības laikā maz ticama. 2018. gadā U. Bērziņš palika par vienīgo “Preiļu siltuma” īpašnieku un vadītāju, jo Ē. Fricsons bija atradis iespēju saņemt no valsts finanšu institūcijas “Altum” vēl dāsnāku finansējumu riska kapitāla fondam.

Izšķirošais moments, lai uzveltu arī A. Adamovičam atbildību par “Preiļu siltuma” darbošanos, ir viņa nevēlēšanās atbildēt uz jautājumu, “vai tiešām noteikumi par OIK saņemšanai atbilstošu koģenerāciju 2010.-2013. gadā bija tādi, kas neprasīja siltuma izlietošanu?” Šādas atbildes vietā A. Adamovičs apliecina, ka “ne man, ne arī turpmākajai Preiļu pašvaldības vadībai vai SIA “Preiļu saimnieks” vadībai nav nekāda sakara ar “Preiļu siltums” vai “Preiļu enerģētika” iekšējiem procesiem saistībā ar OIK vai elektroenerģijas ražošanu.” Šāda nezināšana neatbrīvo no atbildības, jo jau koģenerācijas stacijas nosaukumā ietverta gan elektrības, gan siltuma ražošana. Varbūt koģenerācijas jēdzienam latviešu valodā ir garāka vēsture, bet tagadējo lietojumu vārds ieguva no combined heat and power angļu valodā. Pieļāvuma formā A. Adamovičs atceras, ka koģenerācijas stacijas licences saņemšanai laikam bijis nepieciešams līgums par siltuma pārdošanu. Šāda līguma slēgšanas brīdī nebija iespējams nepainteresēties par “Preiļu siltuma” piedāvājuma apjomu un atbilstību patēriņam aukstā ziemā un karstā vasarā. Nekādā ziņā nebija obligāti, lai koģenerācijas siltumu pirktu tikai pašvaldība, bet pašvaldībai vajadzēja zināt, vai vēl kāds pretendē uz šo siltumu. Tādu pretendentu Preiļos nav, tāpēc tika izmantota tam pašam U. Bērziņam piederoša pastkastīšfirma “Preiļu enerģētika”, kas lieko siltumu pirka no “Preiļu siltuma” izkūpināšanai gaisā.

Pagājusī vasarā bija pirmā kopš koģenerācijas stacijas iedarbināšanas, kad tā tika apturēta vismaz vasarā, lai gaisā nebūtu jālaiž praktiski viss saražotais siltums. Šāda dīkstāve atspoguļojas “Preiļu siltuma” saņemto OIK maksājumu samazinājumā. Tā apliecina U. Bērziņa mēģinājumu neizaicināt likteni, demonstratīvi griežot savas elektrostacijas ventilatorus ar pilnu jaudu. Šie ventilatori jebkuram garāmgājējam pilsētas centrā atklāja koģenerācijas “iekšējos procesus”, par kuriem neziņā palicis A. Adamovičs. Starpība starp OIK ieņēmumiem šīs shēmas darbināšanas ziedu laikos un 2020. gadā kvantitatīvi parāda, cik daudz enerģijas iepriekš tika izšķērdēts un cik daudz izmānītās naudas par koģenerācijas jēgai neatbilstošu stacijas darbināšanu jāpiedzen no vainīgajiem.