Sociālais pedagogs – skolotāju un bērnu atbalsta plecs

Sākoties jaunajam mācību gadam, redzamākas kļūst problēmas, kas saasinājušās turpat divu gadu laikā, kopš mācības klātienē ierobežoja Covid-19 pandēmija. Pedagogu lielais palīgs skolēnu motivēšanā, ģimenes problēmu risināšanā un daudzos citos jautājumos ir skolu sociālie pedagogi, kas Ventspils gadījumā ir pašvaldības Sociālā dienesta darbinieki. Tāpat sociālajam pedagogam būtiska loma ir pirmskolas izglītības iestādēs.
10.09.2021. DSDaiga Stokenberga
 
SOCIALIZĒŠANĀS pēc ilgstošām attālinātajām mācībām būs izaicinājums visiem – bērniem, vecākiem un skolotājiem, atzīst Līga Priedoliņa ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Vairāk intervijā ar sociālo pedagogu Līgu Priedoliņu.

Vai katrā Ventspils izglītības iestādē ir sociālais pedagogs?

Sociālā pedagoga klātbūtne pilnu vai nepilnu laiku ir nodrošināta praktiski visās Ventspils skolās un bērnudārzos. Jāatzīst, ka tieši speciālistu trūkuma dēļ ne visās izglītības iestādēs sociālais pedagogs ir pieejams uz pilnu slodzi, tāpēc izvērtējam nepieciešamību un sociālos pedagogus pirmām kārtām piesaistām izglītības iestādēm, kur redzama lielāka problemātika un sociālais pedagogs var sniegt vislielāko atbalstu gan skolotājiem, gan skolēniem un viņu vecākiem.

Kāds ir sociālā pedagoga galvenais uzdevums?

Mūsu darbā nav vienas izteiktas prioritātes, jo strādājam vairākos virzienos: ar bērniem, ar vecākiem un pedagogiem, kā arī nodrošinām sadarbību starp vairākām institūcijām, kas sekmīgāk ļauj risināt katru individuālo gadījumu. Pēdējos gados aktualizējas darbs ar tā sauktajiem neuzvedīgajiem bērniem un nesekmību, kā arī darbs ar sociālā riska ģimenēm. Tāpat aktuāls un nemainīgs jebkuros apstākļos ir mobings un vardarbība ģimenē, līdz ar to sociālpedagoģiskais darbs ir nepārtraukts un aktuāls.

Vai attālināto mācību laikā izkristalizējās jaunas problēmas?

Būtībā mainījās viss - sākuma posmā mums visiem, sākot no skolēniem un vecākiem, līdz pedagogiem un sociālajiem pedagogiem, valdīja satraukums, neziņa un bailes. Taču tagad redzam, ka krīze ir arī iespēju laiks - apguvām jaunas zināšanas, iemācījāmies strādāt attālināti. Nav noslēpums, ka attālināto mācību laikā ne visi bērni pieslēdzās stundām - citiem tas bija objektīvu apstākļu dēļ, jo vienkārši nebija nepieciešamo tehnoloģiju, citi vienkārši “bastoja”. Par mūsu galveno darba instrumentu kļuva telefons - zvanījām bērniem, zvanījām vecākiem, runājām, skaidrojām, iztaujājām par iemesliem, mudinājām, ārkārtas gadījumos arī braucām pie bērniem uz mājām. Tāpat kā visā Latvijā, arī mūsu praksē nesaskaņas ģimenēs novērojām biežāk nekā iepriekš. No savas puses darījām, ko spējām, jo bija un vēl arvien ir ļoti svarīgi, lai bērni neatpaliktu mācībās, dzīvotu psiholoģiski un fiziski drošā vidē. Lielai daļai bērnu grūtības sagādāja komunikācija “caur ekrāniem”, tas radīja virkni psiholoģiska rakstura problēmas. Novērojām, ka bērns kautrējas ieslēgt kameru, kas ļautu pārliecināties, ka viņš tiešām piedalās stundas procesā. Arī iemesli tam bija dažādi - kauns par apkārtējo vidi dzīvesvietā, traucē kāds no ģimenes locekļiem, psiholoģiskā barjera. Lielu enerģiju un darbu veltījām, lai strādātu ar šiem bērniem, lai viņus pārliecinātu par pilnvērtīgu darbošanos mācību stundu laikos.

Turpinoties ārkārtas situācijai, uzsākām arī dažādas preventīva rakstura nodarbības “Zoom” platformā - runājām ar bērniem, uzklausījām viņu problēmas, meklējām kopīgus risinājumus. Ļoti daudz runājām par drošību internetā, kas aktualizējās tieši attālināto mācību laikā. Piebildīšu, ka bieži mēs bijām arī tehniskie cilvēki, kuri bērnam iemāca pieslēgties stundai, ieslēgt kameru, nosūtīt mājasdarbu utt. Darba lauks bija un ir ļoti plašs.

Kā norit sadarbība ar pedagogiem? Vai viņi sociālo darbinieku uztver kā “slikto policistu”, ko piesauc tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas, vai arī kā atbalsta personālu?

Nenoliegšu, ka sociālo pedagogu vēl arvien bieži uztver kā slikto policistu, pie kura vēršas tad, kad problēmas ir jau samilzušas, kad jārisina ļoti sasāpējuši jautājumi, un absolūti kritiskās situācijās vai arī situācijās, kad bērniem izsaka brīdinājumus, ka būs jādodas uz pārrunām pie sociālā pedagoga. Taču arvien vairāk pedagogu mūs sāk uztvert kā resursu, kā iespēju, kas var palīdzēt pedagoga darbā. Bieži saņemam pedagogu zvanus ar lūgumu izpētīt situāciju ģimenē, jo pedagogs ir saskatījis pārmaiņas bērna uzvedībā vai citas nianses. Vardarbība ģimenēs ir bijusi visos laikos, un arī šajā krīzes laikā tā nepazuda - ir ļoti svarīgi to laikus identificēt, pamanīt vardarbības pazīmes un uzsākt darbu, lai to novērstu. Diemžēl attālināto mācību laikā šos gadījumus atklāt ir daudz grūtāk nekā tad, ja bērnu skolotājs satiek klātienē - ja mājās kaut kas nav īsti labi, pieredzējis, zinošs pedagogs to ātri pamana, pamana pārmaiņas ne tikai bērna fiziskajā stāvoklī, bet arī emocionālajā jomā redz izmaiņas. Mēģinot izprast, kāda ir patiesā situācija, izmantojām arī videozvanus, kas ļāva ātrāk saprast mājās notiekošo, izvērtēt radušos situāciju un pieņemt atbilstošus lēmumus par turpmākajām darbībām.

Pēdējo gadu laikā mēs, sociālie pedagogi, arvien vairāk jūtamies novērtēti un vajadzīgi gan izglītības iestādēs, gan pirmsskolas izglītības iestādēs. Esam gandarīti, ka arī Ventspils pilsētas Izglītības pārvalde mūsu ieguldījumu ir novērtējusi kā ļoti nozīmīgu izglītības procesa sastāvdaļu.

Šis laiks bija smags arī pedagogiem un jums kā sociālajiem pedagogiem. Kā spējat saglabāt možu garu un neizdegt?

Sākumā bija ļoti grūti, bet tagad jau esam daudz ko iemācījušās un apguvušas. Esam sapratušas arī to - tā kā bija pirms pandēmijas, vairs nekad nebūs! Tāpēc turpinām apgūt jaunas prasmes, gūstam jaunas zināšanas, pilnveidojamies dažādos virzienos. Viena otru uzmundrinām, sniedzam atbalstu un dalāmies pieredzē. Pozitīvu emociju gūšanai un apvienojot ar darba jautājumu risināšanu, veicot kovīzijas par gadījumiem, pagājušajā gadā organizējām sapulci mežā - tas deva iespēju ne tikai satikties klātienē un pārrunāt to, ko pa telefonu ne vienmēr var izstāstīt, bet arī izvēdināt galvu, atpūsties un ieelpot svaigu gaisu, izbaudīt sniegoto ziemu un vēl ciešāk saliedēties. Mēs saprotam, ka mums ir jābūt stiprām, lai spētu palīdzēt bērniem, pedagogiem un vecākiem. Es ļoti vēlos, lai skolotāji un bērni sociālo pedagogu uztvertu vairāk kā draugu un atbalsta personu, pie kuras vērstos laikus gan pēc palīdzības, gan atbalsta vai vienkārši padalītos piedzīvojumos!

Ir sācies jaunais mācību gads, un bērni ir atgriezušies skolā. Kāda ir šī brīža sociālo pedagogu aktualitāte?

Es ar prieku gaidu, kad bērni atgriezīsies skolā un varēšu viņus satikt klātienē. Saprotam, ka sociālajiem pedagogiem būs daudz darba, jo bērni ir atraduši būt kopā, būs vērojamas socializēšanās trūkuma sekas, noteikti aktualizēsies mobinga jautājumi, tostarp starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem pret Covid-19. Katrā gadījumā mums ir jābūt gataviem aktīvi strādāt. Tāpat turpināsies darbs ar ”pazudušajiem” bērniem, kuri izbraukuši no valsts, ilgstoši neapmeklē izglītības iestādi. Šajā mācību gadā, izstrādājot gada plānus, uzmanību vērsīsim uz skolēnu kopējo labjūtību un labsajūtu, kā arī tiks vairāk laika veltīts tam, lai bērniem atjaunotu komunikācijas un socializēšanās prasmes.

Katrā ziņā esam sev pierādījušas, ka varam būt gana elastīgas un radošas, lai turpinātu strādāt aktīvi un rezultatīvi. Mēs esam lieliska komanda.