Raimonds Bulmers: Ar garīgās mūzikas koncertiem kliedēsim tumsu

Jūs esat dobelnieks, kurš jau kopš skolas gadiem ir aktīvi iesaistījies skolas sabiedriskajā dzīvē, bet nu jau daudzus gadus esat viens no atslēgas cilvēkiem, kurš veicina vietējo jauniešu muzikālās aktivitātes, tostarp vadāt kori “Sadziedis” un zēnu vokālo ansambli KPTT. Pastāstiet, lūdzu, kā ir veidojusies jūsu darba un radošā dzīve?

Es pat nezinu, vai ar to, ka vienā darbavietā strādāju jau turpat 30 gadus, mūsdienu pasaulē ir vērts lepoties. Faktiski jau vidusskolas laikā cilvēks izvēlas savas dzīves turpmāko virzienu - arī man pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas diži daudz variantu nebija. Es sapratu, ka par virtuozu muziķi es nekļūšu, jo man nepiemīt tādas dotības. Mēģināju iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur mani neuzņēma, jo divi armijā pavadītie gadi manā klarnetes spēlētāja profesionalitātē bija iecirtuši gana lielu robu. Izmantoju tā laika iespēju un neklātienē iestājos Daugavpils Pedagoģijas akadēmijā. Dobeles toreizējā vidusskolā sāku strādāt tūlīt pēc atgriešanās no dienesta padomju armijā 1991. gadā. Biju iestājies augstskolā, bet vajadzēja arī darbu. Atnācu uz skolu, vaicāju pēc mūzikas pasniedzēja amata, un man to piedāvāja, kaut arī man nebija atbilstošas augstākās izglītības, bet tikai mūzikas vidusskolas diploms.

Toreizējiem divpadsmitajiem un man bija ļoti neliela gadu starpība, kas man un skolēniem lika justies kā vienaudžiem. Radās domubiedru grupa, izveidojām ansambli un uzstājāmies dažādos pasākumos, tostarp populārajā konkursā “Ko tu proti”. Gatavojoties 1995. gada skolēnu dziesmu svētkiem, 1994. gadā man piedāvāja vadīt kori, kaut arī pieredzes šajā jomā nebija. Vadīt kori un gatavot dziesmu svētku programmu nav gluži tas pats, kas vadīt ansambli un pasniegt mūzikas stundas! Taču uz dziesmu svētkiem tikām. Pamazām ansamblim un ģimnāzijas korim pievienojās arī proģimnāzijas koris, kas ģimnāzijas korim nu jau daudzus gadus nodrošina pēctecību.

Tieši Covid-19 pandēmijas pirmā viļņa laikā bija paredzētas ģimnāzijas kora “Sadziedis” 25 gadu jubilejas svinības - sākām jau gatavot programmu, bet iecerētos svētkus atcēla pandēmijas ierobežojumu dēļ. Jāsaka, gan ka ar ansambli KPTT paspējām nosvinēt 10 gadu jubileju.

Ilgstoši strādājot vienā darbavietā, nereti rodas rutīna un vēlme aiziet no darba. Vai esat saskāries ar šādām situācijām?

Apnikums uznāk katram - arī man ir bijuši brīži, kad gribas atmest ar roku un sākt ko jaunu. Taču skolotājs neko citu neprot, tāpēc viņam jāpaliek skolā. Redzu, ka arī citiem skolotājiem ir “smagās” dienas, kad visu gribas pamest, taču tās pāriet un atkal viss ir kārtībā. Protams, ir skolotāji, kuri aiziet no darba, jo nespēj sadzīvot ar ikdienas realitāti.

Jūsu ilggadējā pieredze jums ļauj novērtēt un salīdzināt jauniešus “toreiz” un “tagad”. Vai jaunieši mainās?

Es drīzāk teiktu, ka mainos es pats! Lai gan, mainoties laikam, līdzi mainās arī sabiedrība kopumā, un jaunieši ir tā daļa, kas izmaiņas savā dzīvesveidā un attieksmē pieņem visātrāk. Nenoliedzami, ka mūsdienu tehnoloģijas konkurē ar vecajām vērtībām, tāpēc ieinteresēt jauniešus sanākt kopā un darīt radošas lietas ir daudz grūtāk. Savukārt tie, kuri iesaistās sabiedriskajās aktivitātēs, ir ļoti daudzpusīgi - dzied, dejo, komponē, sporto un dara daudzas citas lietas. Daudzi ir ļoti pašpietiekami un nemeklē iespējas sevi pierādīt plašai publikai. Es nevaru atbildēt, kāpēc tas tā notiek.

Ar to jūs gribējāt pateikt, ka aizvien mazāk ir jauniešu, kuri vēlas piedalīties muzicēšanā un citās sabiedriskajās aktivitātēs?

Būtībā jā! It īpaši kontekstā ar pandēmijas ierobežojumiem sabiedriski aktīvo jauniešu ir daudz mazāk. Turklāt tas attiecināms ne tikai uz jauniešiem, bet arī pieaugušajiem - es strādāju arī Dobeles kultūras namā, kur vadu pieaugušo kori. Redzu, ka daudzi vairs nevēlas sanākt kopā, ir atraduši sev citu nodarbošanos un atsvešinājušies no kora biedriem. Šie divi gadi ir atstājuši graujošu ietekmi uz daudziem kolektīviem, arī manis vadītajiem koriem.

Atkal tuvojas dziesmu un deju svētki. Vai koris “Sadziedis” tajos piedalīsies?

Lēmums, vai piedalīties nākamā gada lielajos dziesmu svētkos, bija liels izaicinājums - sapratām, ka mums nav pietiekami spēcīga un daudzskaitlīga ģimnāzijas kora sastāva, lai godam pārstāvētu savu skolu. Neredzu, ka tuvākajos gados kaut kas īpaši manīsies, jo šobrīd korī nav neviena vienpadsmitās klases skolēna un tikai daži desmitie. Vienīgi jācer, ka jaunākie skolēni aktīvāk iesaistīsies kora dziedāšanā un tā atgūs savu popularitāti. No sarunām ar saviem kolēģiem saprotu, ka arī citās skolās situācija ir līdzīga - lielā daļā jauniešu ir zudusi interese par kora dziedāšanu, un savā ziņā tas ir saprotams, jo gatavošanās dziesmu svētkiem ir ļoti smags darbs, bet, ja iztrūkst tā kulminācijas brīža, kas ir lielie dziesmu svētki, tad motivācija smagi strādāt tiek nopietni iedragāta.

Neskatoties uz to, ka dziesmu svētkos nepiedalīsieties, koris “Sadziedis” nav beidzis pastāvēt. Vai tiek gatavota kāda programma, ko varēsim klausīties koncertos?

Jā, es meklēju iespējas, kur mūsu koris varētu koncertēt. Jau drīzumā, 8. aprīlī, sniegsim koncertu mūsu rekonstruētajā Dobeles pilī, kur ir brīnišķīga vide un fantastiska akustika. Koncertprogramma veidota no latviešu garīgajām dziesmām, tāpēc par potenciālajām koncertvietām ir izvēlētas novada baznīcas. Kā jau teicu, pirmais koncerts būs pils kapelā. Arī Ziemassvētku laikā, atbilstoši tā brīža epidemioloģiskajiem noteikumiem, pilī organizējām kora koncertu, ko plašākai publikai pārraidījām interneta platformā. Redzēju, ka koristiem ir ļoti svarīgi sanākt kopā, dziedāt klātienē un sajust uzstāšanās prieku, kas šajā situācijā dažam labam radīja tik lielu emocionālo gandarījumu, ka izsauca asaras.

Savulaik ar līdzīgu garīgās mūzikas programmu koncertējām vairākos Austrijas klosteros. Iedvesmojoties no Austrijas koncerttūres atmiņām, esam izveidojuši jaunu programmu, ko šoreiz piedāvāsim Latvijas cilvēkiem, nesot prieku un gaismu šodienas drūmajā laikā. Es ļoti ceru, ka koristi atbalstīs manus centienus organizēt koncertus un citas lietas neliks augstāk par koncertēšanu. Nevaru noliegt, ka nereti esmu vīlies jauniešos - viņi apsola ierasties, bet tad atrod aizbildinājumus.

Jūsu balsī un tekstā jaušama tāda kā nolemtības intonācija, kas liek domāt par kora tradīciju saglabāšanu nākamajām paaudzēm...

Es par to daudz domāju, jo kora dziedāšana tiešām kļūst nepopulāra. Piemēram, vidusskolu jauktie kori jau sen nav visās skolās. Ja mazāko bērnu kori vēl kaut kā turas, tad vidusskolēniem ir citas vēlmes, kā aizpildīt brīvo laiku. Zēnu un vīru kori vispār ir milzīgs retums, priecājos, ka Dobeles mūzikas skolā ir izdevies saglabāt zēnu kori. Domājot par dziesmu svētku tradīcijām, ar ko vienmēr esam lepojušies, saskatu lielus draudus - ja senāk, lai tiktu uz dziesmu svētkiem, bija godam jāstartē dažādās atlasēs un tikai labākie tika pie uzstāšanās lielajā estrādē, tad šobrīd es nezinu, vai tiks aizpildīta visa lielā dziesmu svētku estrāde. Manuprāt, piedalīties varēs visi dziedātāji, kuri ir spējuši apgūt dziesmu svētku repertuāru.

Vai jūs kā pedagogs un aizrautīgs mūzikas dzīves vadītājs varat piesaistīt korim jaunos dziedātājus?

Esmu darījis ļoti daudz, lai koristi justos kā viens liels un draudzīgs kolektīvs - esam devušies koncertturnejās uz ārzemēm, organizējuši nometnes, ik nedēļu kopā spēlējuši basketbolu, organizējuši orientēšanās sacensības un piedalījušies dažādos pasākumos. Taču pēdējos divos gados tas nebija iespējams, tāpēc situācija nav optimistiska. Novēroju, ka mainās arī sabiedrības pieprasījums - mazo bērnu koncertos skatītāju rindas ir pilnas, jo klausīties savu bērnu veikumu nāk vecāki, radi un kaimiņi, taču vidusskolas posma koru koncertos vecāki manāmi retāk. Taču nevar teikt, ka sabiedrību kopumā vairs neinteresē koru mūzika - interesē, bet daudz mazāk nekā iepriekš. Daudzi no regulārajiem koncertu apmeklētājiem ir iesēdējušies mājās un nekur vairs negrib doties - tas ir pandēmijas ierobežojumu blakusefekts. To pārvarēt un atgriezt klausītājus un skatītājus zālēs būs ļoti nopietns uzdevums.

Rudenī Dobeles ģimnāzija svinēs 100 gadu pastāvēšanas jubileju. Kas tiek gatavots šim notikumam?

Tradicionāli uz skolas gadskārtu salidojumiem tiek izveidots absolventu koris, un šī reize nebūs izņēmums. Teorētiski trīsdesmit kora pastāvēšanas gadu laikā ģimnāzijas korī ir dziedājuši aptuveni 300 cilvēku. Saprotam, ka ne visi bijušie koristi ieradīsies, taču ceru, ka atsaucība būs pietiekami liela. Plānots, ka koncertprogrammu kopā mēģināsim, sākot no augusta, un vajadzētu pietikt ar trīs četriem kopmēģinājumiem. Ja gadījumā kādu neesam uzaicinājuši, tad droši rakstiet un zvaniet, lai svētku dienā mēs atkal varētu kopā padziedāt.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā