"Rīgas ritmi": ar pienākumu pret kultūru

Šī nedēļa latvju mūzikā aizritēja 21. starptautiskā improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāla “Rīgas ritmi” ritmos, lai arī daudziem šie ritmi varbūt paskrēja garām, pienācīgi nenovērtēti. Jāatzīst, ka joprojām ir grūti pārorientēties no ieilgušā kultūras dzīves lokdauna uz laikiem, kad pa malu malām kaut kas šajā jomā beidzot sāk kustēt, kaut kas tiek rīkots un kaut kas ar kaut kādiem nosacījumiem arī notiek.
03.07.2021. Sandris Vanzovičs
 
©Publicitātes foto

Par Latvijas Radio bigbenda stūrmaņa, džeza metra un sitamo instrumentu lielmeistara Māra Briežkalna izloloto festivālu “Rīgas ritmi” nesen dzirdēts jociņš, ka atomkarā žurkas varbūt arī neizdzīvotu, taču “Rīgas ritmi” gan - šo pasākumu nespēj kavēt nekas, arī Covid-19 izraisītā pandēmija ne. Šajā jokā ir liela deva patiesības, jo arī pagājušajā vasarā, kad kovidvīrusa radītās sekas jau karājās virs publisko pasākumu rīkošanas kā Damokla zobens, Briežkalnu pāris paguva sarīkot labi apmeklētu starptautiskas nozīmes festivālu - apskatnieka atmiņā īpaši palikuši koncerti vasaras dārzā “Nekādu problēmu” (piemēram, Aijas Andrejevas un “Very Cool People” kopīgā programma, arī ģitārists Reinis Jaunais u.c.), kuros klausītāji brīvā dabā klausījās labu mūziku un īpaši neraizējās par diviem metriem, ziepēm un citiem Krišjāņa Kariņa viedajiem padomiem.

Arī šā gada epidemioloģiskā situācija starptautiska mēroga festivālu un arī lielu koncertu rīkotājus Latvijā uz varoņdarbiem absolūti nestimulē - gaidījuši līdz pēdējam, tomēr astoto pasaules brīnumu vakcinēto un nevakcinēto brīvlaišanas izskatā tā arī nesagaidījuši, uz 2022. gadu savus pasākumus pārcēluši gan “Positivus”, gan “Summer Sound”, gan pat “Laba daba”.

Nupat par lielkoncerta atcelšanu paziņojis Dons, savukārt vēl pirms tam to pašu paveica arī Aminata un Intars Busulis. Organizatorus var saprast: lai izdomātu, kā šajos apstākļos nodalīt potētos no nepotētajiem, kā nepalikt par sliktajiem nevienas no šo grupu pārstāvju acīs, kā nodrošināt epidemioloģisko nosacījumu ievērošanu utt., u.tjpr. - tur jābūt Ugam Dumpim ar Jāņa Menča spējām. Savukārt “Rīgas ritmi”, kuriem rīkošanas datumi iekrita kā pirmajiem, daudz nedomāja, bet rīkoja. “Nē, tieši otrādi - mēs domājām un rīkojām!” šai vārdu spēlei smaidot nepiekrīt “Rīgas ritmu” mākslinieciskais direktors Māris Briežkalns. “Taču neviens Holivudas grāvējs nestāvētu līdzās tai filmai, ko mēs varētu uzņemt par to, kā organizējām šo festivālu. Situācijas, noteikumi un ierobežojumi mainās ne pa dienām, bet pa stundām, taču tāda jau ir tā organizatoru atbildība, un tāpēc te dažam labam jau ir sirmi mati.”

Publicitātes foto

Mārim Briežkalnam ir dzelžaini argumenti, kāpēc tomēr bija vērts “Rīgas ritmus” rīkot arī šogad: “Pirmkārt, Latvijā ir ļoti daudz labu džeza mūziķu, kuriem vienkārši ir jāspēlē - vai nu viņi to dara, vai maina profesiju. Līdz ar to gan pagājušajā gadā, gan arī šogad programmā nomācoši daudz ir projektu, kuros iesaistīti Latvijas mūziķi. Protams, varam sēdēt saulītē un neko nedarīt, taču domāju, ka šai industrijai ir jāstrādā, cik nu tas ir iespējams. Kultūra ir svarīga lieta cilvēku izdzīvošanai, lai mentālā veselība noturētos līmenī.” Arī iespējamie riski Māri nebiedē: “Protams, [tas bija risks], taču risks ir katrā festivālā - atcerēsimies kaut vai to gadu, kad Islandē notika vulkāna izvirdums, un praktiski visā Eiropā bija paralizēta aviosatiksme... Neviena festivāla sarīkošana nav viegla, katrs no tiem prasa lielu daudzumu nervu un veselības, jo viss gulstas uz organizatoru pleciem. Taču - kurš tad cits to darīs, ja ne mēs?! Igaunijā notiek festivāli, Lietuvā arī notiek, visur citur Eiropā arī viss notiek - mēs nevaram izlikties, ka mums tas nav izdevīgi, tāpēc mēs to nedarām. Beigu galā - mums ir arī pienākums pret kultūru.”

“Rīgas ritmi” šogad turējās uz četriem vaļiem: VEF Kultūras pilī risinājās galvenie koncerti ar starptautisku zvaigžņu piedalīšanos, mūzikas namā “Daile” notika koncerti ar augstvērtīgu Latvijas un Lietuvas džezmeņu piedalīšanos, uz peldošās galerijas “Noass” AB dambī saimniekoja “Jersica Records”, bet pati demokrātiskākā atmosfēra valdīja kultūrtelpā “M/Darbnīca”, kuras pagalmā dziļos vakaros notika “jam session”. Kā zināms, ja džezā nav improvizācijas, tad tā ir tikai tukša programmas atspēlēšana, un tieši “jam session” parasti ir šāda veida pasākumu dvēsele. Starp citu, vēl viss nav nokavēts - tieši šo sestdien, 3. jūlijā, “Rīgas ritmi” piedzīvos savu noslēguma akordu. Uz “Noasa” varēs novērtēt Jāņa Ruņģa, lietuviešu Ļuda Mockuna un Arvida Kazlauska, kā arī Miķeļa Dzenuškas un “Uzvaras bulvāra” uzstāšanos, “Dailē” savu meistarību demonstrēs Kristaps Vanadziņš ar draugiem (un Ievu Kerēvicu trumpī), “M/Darbnīcā” spēlēs Ivara Arutjunjana kvartets, savukārt “vefiņā” muzicēs spāņu jaunā flamenko un džeza saksofonists un dziedātājs Antonio Lizana. Ņemot vērā joprojām noteiktos epidemioloģiskos ierobežojumus, festivāla “Rīgas ritmi 2021” organizētāji nolēmuši piedāvāt VEF Kultūras pilī notiekušo Antonio Lisanas uzstāšanos vērot arī tiešsaistē, tādējādi aptverot krietni lielāku mūzikas gardēžu loku par to, kas varēs atrasties uz vietas zālē. Gan klātienes, gan tiešsaistes biļetes nopērkamas aula.lv.

Starp citu, “Rīgas ritmi” šopavasar jau otro gadu pēc kārtas kā vienīgie Baltijā saņēma Eiropas festivālu asociācijas kvalitātes zīmi “EFFE Label”. EFFE jeb “Europe for Festivals, Festivals for Europe” ir Briselē bāzēta Eiropas festivālu asociācijas programma, ko atbalsta Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments. “EFFE Label” piešķiršanu izvērtē starptautiska ekspertu grupa, vērtējot dažādus festivāla kvalitātes standartus. “EFFE Label” garantē festivāla iekļaušanu Eiropas festivālu tīklā, kas sniedz informāciju labas mūzikas cienītājiem un masu medijiem par pasākumiem 45 Eiropas valstīs. “Rīgas ritmi” pie šī goda tikuši, ekspertiem novērtējot māksliniecisko programmu un organizatoriskās kvalitātes, kā arī pasākuma nozīmību starptautiskajā apritē. Nav šaubu, ka “Rīgas ritmi” ir droši pretendenti arī uz trešo EFFE “zvaigznīti”, jo arī šogad Rīgā notiek tā saucamie showcase - kuplā skaitā sabraukuši ārzemju žurnālisti, kuriem tiek rādīta Rīgas kultūras dzīve un mūzika. “Mēs nevaram palikt Eiropas nomale, mums ir jābūt šajā mūzikas industrijas apritē un jāparāda sevi,” pārliecinoši saka Māris Briežkalns.