"Eolika" atzīmēs 40. Bet varētu arī vairāk

Šīs nedēļas vidū “Hotel Gutenbergs” jumta terasē uz tā saucamajām preses brokastīm – pandēmijas laikā jau piemirstu komunikācijas formu – aicināja leģendārais ansamblis “Eolika”, lai prezentētu savu 40 gadu jubilejas tūri. Tā sāksies jau nākamajā nedēļā ar koncertu 7. augustā Saulkrastu estrādē.
01.08.2021. Sandris Vanzovičs
 
Uz preses brokastīm atnākušos jau pie “Gūtenberga” jumta terases durvīm burtiski apžilbināja baltā tērpusies Olga Rajecka, taču arī pārējie – Dainis Dobelnieks, Ilona Stepanova un Viktors Zemgals – izskatījās kā no modes žurnāla vāka nokāpuši. “Eolikai” – 40, laikam viņiem tikpat! ©F64

Par grupas “Eolika” sastāvu sen nevienam nav jautājumu - tajā ir Olga Rajecka, Viktors Zemgals, Ilona Stepanova un Dainis Dobelnieks, kā arī komponists Boriss Rezņiks kā “latviešu ABBA” aizsācējs un ciltstēvs. Gluži loģiska bija arī 40 gadu jubilejas tūrei veltītā neformālā pasākuma iesākšana ar grupas vizītkarti - Aleksandra Kublinska dziesmu “Zemeņu lauks”. Taču “Eolika” nav dibināta kā minētais četrinieks 1980. gadā, bet daudz, daudz senāk.

Par “Eolikas” oficiālo dibināšanas laiku tiek minēts 1966. gada marts. Bez Rezņika no vēlāk pazīstamiem mūziķiem sastāvā bija arī vokālists un ģitārists Zigismunds Lorencs, pārējie - Juris Griņevs (ģitāra, balss), Jurijs Kuzminovs (bass, balss) un Eduards Novikovs (bungas, balss). Spēlējuši lielākoties ballītēs, izpildot anglisko repertuāru (īpaši “The Beach Boys”). 60. gadu beigās grupas sastāvā bijuši arī bundzinieki Einārs Raibais (viņš vēlāk pārgāja uz grupu “Katedrāle”) un Vladimirs Plotkins. Pirmās “Eolikas” gaitas beidzās 1970. gadā, kad vīriem bija, kā tolaik mēdza teikt, “jāiet krievos”. “Eolika” spēlēja stilistiski daudzveidīgu repertuāru, bet no pazīstamākajām dziesmām var pieminēt Lorenca “Vecāmāte un runcis”, kas pat ieguva ceturto vietu aptaujā “Mikrofons ‘70”. Pēc atgriešanās no armijas un līdz pat 1977. gadam Rezņiks, Lorencs un Plotkins spēlēja padomju dziesmu izpildītāja, filharmonijas solista Aleksandra Sotikova pavadošajā ansamblī, bet tad Boriss Rezņiks izveidoja patstāvīgu grupu (Sotikovs beidza dziedoņa gaitas), kurai tika atjaunots “Eolikas” vārds.

Un šeit jau parādījās arī pirmie nākotnes “Eolikas” aizmetņi, jo sastāvā iekļāvās divas dziedātājas - Ilona Bāliņa un Ilona Stepanova. 1980. gadā viņām līdzās uz skatuves parādījās divi braši kungi - Viktors Burakovs (tagad Zemgals) un Dainis Dobelnieks, savukārt Bāliņu nomainīja tolaik tikko pilngadību sasniegusī Olga. Nu bet tālāk - tālāk jūs jau zināt. Atliek vien atgādināt, ka “Eolikas” zelta laikmeta beigas pielavījās 1985. gadā, kad Olga pārgāja uz Imanta Kalniņa “Turaidas Rozi”. Atdzimšana tika piedzīvota 1996. gadā, kad kvartets pat uzstājās festivālā “Liepājas dzintars”, bet pēc tam “Eolika” (tas ir, Rezņiks) ik pa laikam paspīdējuši ar kādu jaunu dziesmu, koncertējuši un vērienīgāk atzīmējuši savas apaļās un pusapaļās jubilejas. Protams, 40 svecītes uz tortes vajadzēja nopūst jau pērn, taču - pat “Olimpiāde 2020” notiek šogad, ko gan jūs gribat no “Eolikas”?!

“Pirmais sastāvs ir pirmais sastāvs, bet kvarteta izveidi mēs skaitām no 1980. gada,” skaidroja Boriss Rezņiks. Tolaik uzreiz esot manīts, ka “būs labi”. “Mēs ļoti daudz gatavojāmies, mēģinājām. Viens no pirmajiem koncertiem bija Liepājā, “pūtvējiņos” - toreiz vēl Raimonds Pauls kaut ko smieklīgu pateica par mūsu garajiem puišiem. Sākums bija smags, nevienu tā grupa neinteresēja, bet pamazām lietas gāja uz augšu un pēc kādiem diviem trim gadiem izveidojās tas, kas izveidojās,” smaidīja Boriss. Par izrāvienu, pēc viņa domām, gādājusi dziesma “Noktirne”, vēlāk - “Zemeņu lauks”, “Pasaule, pasaulīt”, arī “Es neesmu Džeina Fonda” un citas. “Ar šīm dziesmām arī viss aizgāja.”

Bet ko “Eolikas” kvartets dara tagad, “postpandēmijas” laikā, kad darbošanās mūzikas jomā joprojām ir ierobežota? Uzdodot šo jautājumu Rajeckai un sastopoties ar viņas atbildes skatienu, uzreiz tapa skaidrs, ka jautājuma uzdevējs ir iebraucis pamatīgās auzās: “Man tagad gandrīz katru dienu ir koncerti K. K. fon Stricka villā - “Imantam Kalniņam - 80”. Vēl ir projekts kopā ar pianistu Jāni Miltiņu un čellistu Tomasu Anču. Tas sākās jau pagājušajā gadā un ilgst visu šo vasaru - braukājam pa dažādiem pilsētas svētkiem un festivāliem, dziedam kopā ar Uģi Rozi. Piedalos arī multimākslas tirdziņos, kuros mēs cilvēkiem piedāvājam savas darinātās lietas - iet ļoti labi, tirdziņi būs arī augustā un septembrī, bet 4. augustā tirdzniecības centrā “Domina” pat tiks atklāts speciāls veikals. Vēl? Dziedu, mācos tekstus, siltumnīcā audzēju tomātus un gurķus.”

Absolūti ne par ko nesatraucas arī Viktors Zemgals. “Es baudu pensionāra dzīvi! Kā tas izskatās? Baigi forši! Vari gulēt, cik grib, vari ēst, cik grib, nav nekādu pienākumu!” smejas mūžīgās jaunības eliksīra acīmredzami apdvestais dziedātājs. “Savulaik diezgan aktīvi nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem, bet tagad šajā jomā palīdzu savam dēlam - uz sabiedriskajiem pamatiem. Dēls ir arhitekts, palīdzu administratīvajās lietās. Vēl - aizpildu savu brīvo laiku, braucu ar riteni, sauļojos, peldos. Negribu nevienam teikt, cik man īsti sanāk tie gadi, jo vecums ir tāds, cik vecs jūties. Es jūtos uz 50!”

Grūtāk klājas Dainim Dobelniekam, kuru moka veselības problēmas - pirms pieciem gadiem amputēts kreisās kājas apakšstilbs, dziedātājam ir podagra, arī citas likstas. Taču muzikālā ziņā tieši viņš var palepoties ar jaunumiem - šopavasar klajā nāca Dobelnieka soloalbums “Kur zuda tas laiks”. “Tas ir manas sievas nopelns,” uzsver Dainis. “Kad kovids gāja pilnā sparā, koncertu nebija, vēl visādi kreņķi, viņa teica: “Ej un salasi tās dziesmas, kuras tev visur kur ir šad un tad sarakstītas, un izdod beidzot savu albumu!” Es paklausīju, pierakstīju vēl divas svaigas dziesmiņas klāt un beigās sanāca gluži labs albums.”

“Manai veselībai tajā tukšajā laikā vistrakākais bija neziņa,” turpina mūziķis. “Pašlaik ir izsludināta tūre, ir aptuveni skaidrs, kad un kur būs koncerti, un tās ir manas zāles. Mana veselība ir ļoti, ļoti trausla, bet par to šobrīd negribas pat runāt. Šie koncerti, šī skaidrība par tiem, man liek savākties, man liek sevi noskaņot un uzturēt sevi formā, pastrādājot ar sevi arī mājās. Tas mani mobilizē un dod jaunu spēku.”

Savukārt Ilona Stepanova strādā bērnudārzā “Zvaigznīte” par skolotāju palīgu: “Brīnišķīgs darbs! Mums tur ir piecgadīgie un sešgadīgie - tie ir bērni, kuri jau runā un saprot.” Lai uz tūri sagatavotos, problemātiskākais esot bijis tieši psiholoģiskais aspekts. “Divus gadus gulēts dīvānā un nav dziedāts. Bet būs jau labi!” saka dziedātāja, kura gan ir visskeptiskākā par “Eolikas” turpmākajām gaitām, jo “cik tad var gulēt uz veciem lauriem”. Taču pagaidām nav iemesla domāt par turpmākajām gaitām, jo būtiskākais ir šis brīdis. Koncertos, kas notiks Saulkrastos, Cēsīs, Jelgavā, Siguldā, Saldū, Alūksnē, Rēzeknē, Liepājā, Ventspilī un citur, uz skatuves kāps “Eolikas” lieliskais četrinieks un Boriss Rezņiks, kuriem pievienosies saksofonista Zinta Žvarta vadītais pūtēju ansamblis un instrumentālā grupa Jāņa Miltiņa vadībā, bet vokālo daļu stiprinās superīgās bekvokālistes Laima Miltiņa un Zane Gudrā. Savukārt koncertā, kas 25. augustā notiks Dzintaru koncertzālē, uz skatuves kāps arī mūziķi, kas “Eolikas” sastāvā muzicējuši agrākos laikos.

Koncerttūre plānota līdz pat novembrim, bet tūres producents Sandis Mohovikovs piesardzīgi aicināja uz koncertiem jau vasarā, jo “kas to zin’, kā būs rudenī…”. Tas gan.