Korupcijā apsūdzētais Netanjahu atkal raujas pie varas Izraēlā
Mazāk nekā četru gadu laikā šī ir jau piektā reize, kad Izraēlas pilsoņiem jādodas ievēlēt deputātus. Lielai daļai elektorāta nebeidzamais riņķa dancis jau apnicis, un vēlētāju aktivitāte ar katru balsošanas reizi krītas. Taču galvenā tendence jau kopš 2019. gada ir nemainīga. Gan labējie, gan kreisie saņem aptuveni vienādu balsu skaitu, un visu izšķir nianses - pat partija, kas ieguvusi vien četrus no 120 mandātiem Knesetā, var noteikt nākamās koalīcijas aprises.
AP raksta - nebūs liels pārsteigums, ja kārtējo reizi tiks ievēlēts tāds parlamenta sastāvs, kurā vairākuma nav nedz labējiem, nedz kreisajiem spēkiem. Pēc pagājušā gada vēlēšanām pirmo reizi Izraēlas vēsturē valdošajai koalīcijai tika piesaistīta viena no Izraēlas arābu partijām, kas iekļāvās kreisi centriskā Naftali Beneta vadītajā valdībā. Taču šīs koalīcijas mūžs nebija ilgs - mazliet vairāk par gadu. Nekas cits arī nebija gaidāms, jo valdībā bija sapulcināti ideoloģiskā ziņā pilnīgi atšķirīgi politiskie grupējumi, kurus apvienoja tikai viens - nepieļaut, ka varas groži atkal nonāk, pēc viņu domām, toksiskā Netanjahu rokās. Nē, nebija jau tā, ka Beneta valdība (jūnijā pēc demisijas par premjera pienākumu pildītāju līdz jauna ministru kabineta izveidošanai kļuva viņa kreisi centrisko alianses partneris Jairs Lapids) to vien darītu kā tikai kritizētu Netanjahu iepriekš sastrādāto. Pateicoties stingriem, taču labi izskaidrotiem un visiem saprotamiem ierobežojumiem, Izraēla samērā veiksmīgi pārvarēja Covid-19 krīzi, daži uzliesmojumi attiecībās ar palestīniešiem neizvērtās pilna mēroga militārā konfliktā, bet pagājušonedēļ pat tika noslēgta vienošanās ar Libānu par to, kā sadalīt Vidusjūrā esošās dabasgāzes atradnes, kuru potenciāls tiek vērtēts kā ļoti ievērojams.
Taču nebūs liels pārspīlējums, sakot, ka šī valdība spēja tikai reaģēt uz aktuālajām problēmām, bet ne par kādiem valstij nozīmīgiem ilgtermiņa risinājumiem pat neaizdomājās, jo labi saprata, ka panākt vienprātību starp koalīcijas partneriem, piemēram, Tuvo Austrumu miera procesa jautājumā būs neiespējami. Gluži tāpat kā par to, vai ortodoksālajiem ebrejiem būtu jāpilda obligātais karadienests. Vai, piemēram, par okupētajās teritorijās izveidoto ebreju apmetņu paplašināšanu. Mīļā miera labad visi šie jautājumi tika nobīdīti dziļākā atvilktnē, un tas nav īsti paticis vēlētājiem.
73 gadus vecais Netanjahu, kurš joprojām izstaro jauneklību un enerģiju, cenšas izmantot šo nenoteiktību politisko pretinieku rindās, uzsverot, ka tikai viņa vadībā Izraēla spēs garantēt savu drošību un neatkarību. Par viņa galvenajiem politiskajiem sabiedrotajiem vēlēšanu priekšvakarā kļuvis galēji labējo partiju bloks, ko vada Itamars Ben-Gvirs. Iepriekšējās vēlēšanās šī alianse ieguva septiņus mandātus, bet tagad pretendē jau uz divreiz lielāku skaitu. BBC norāda, ka Ben-Gvira popularitāte pieaug ar katru dienu, turklāt viņš atņem balsis ne jau Netanjahu vadītajai “Likud”, bet gan citām labējā spārna partijām, kuras bijušajā premjerā saskata nevis sabiedroto, bet gan konkurentu.
Vēlēšanas Izraēlā faktiski izvērtušās par kārtējo uzticības referendumu personīgi Netanjahu. Viņa pretinieki apgalvo, ka būtu amorāli un neloģiski, ja premjera amatā atkal nonāktu politiķis, pret kuru šobrīd ir ierosinātas trīs savstarpēji nesaistītas lietas par korupciju un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Ja Netanjahu piekritēji iegūs vairākumu parlamentā, ir liela varbūtība, ka notiks kārtējā likumu grozīšana un jau uzsāktos tiesas procesus pret “Likud” līderi nāksies pārtraukt. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka pie šīs divdomīgās situācijas, kuras rezultātā par premjeru var kļūt korupcijā apsūdzēts politiķis, vainojams ne jau Netanjahu, bet gan neefektīvā Izraēlas tiesu sistēma, kad gadiem ilgi nav tikusi skaidrībā, vai Netanjahu ir pārkāpis likumu.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
