Čehoslovākijas gala gadadiena – samta vai smilšpapīra šķiršanās?

Nule kā apritējuši 30 gadu, kopš Čehoslovākijas parlaments pieņēma konstitucionālo likumu par vienotās valsts pastāvēšanas beigām un divu jaunu valstu – Čehijas un Slovākijas – uznākšanu uz pasaules politiskās skatuves. Ņemot vērā, ka Čehoslovākijas izjukšana notika ļoti miermīlīgi, abām pusēm vienojoties par visiem jautājumiem, šo procesu, kas noslēdzās 1992. gada 31. decembrī, mēdz dēvēt arī par “Samta šķiršanos” – pēc analoģijas ar tikpat miermīlīgo 1989. gada “Samta revolūciju”, kas vienā brīdī aizmēza Čehoslovākijas komunistu režīmu.
Čehoslovākijas prezidents Vāclavs Havels centās glābt vienoto valsti, taču neveiksmīgi ©Imago Images/Scanpix

Parlamenta jeb Nacionālās asamblejas pieņemtais likums gan bija vien oficiāls un lielā mērā simbolisks punkts procesam, kas bija ildzis pēdējo pusgadu. 1992. gada pavasarī abās valsts sastāvdaļās notika vēlēšanas, kuru rezultātā pie varas nāca krasi nacionālistiski noskaņoti politiķi. Čehijā - Vāclavs Klauss, bet Slovākijā - Vladimirs Mečars. Viņi kļuva par kopīgajā valstī ietilpstošo republiku premjeriem, cenšoties aizstāvēt katrs savas republikas intereses - pirmām kārtām jau ekonomiskās.

Vienotā Čehoslovākija bija proklamēta 1918. gada 28. oktobrī uz Pirmajā pasaules karā zaudējušās un sabrukušās Austroungārijas impērijas atlūzām. Šādas valsts izveidošanu lielā mērā veicināja ASV redzējums uz to, kādai būtu jāizskatās Eiropas kartei pēc lielā kara. Ne jau velti pirmās vienošanās par čehu un slovāku valsti savulaik tika parakstītas Pitsburgā. Tolaik čehi sludināja, ka slovāki, kuru ir aptuveni trīs reizes mazāk (attiecīgi mazāka ir arī Slovākijas teritorija), būšot absolūti līdztiesīgi partneri valstu savienībā, taču realitāte izrādījās stipri vien atšķirīga. Slovākiem tas nepatika, un nav pārsteigums, ka pēc Otrā pasaules kara sākuma viņi bez liekām ierunām izveidoja marionešu valdību, kurai bija Vācijas protektorāts, un klusībā priecājās, ka vācieši čehiem sākumā atņēma Sudetu apgabalu, bet pēc tam okupēja arī pārējo Čehijas daļu.

Jau ar šīm domstarpībām vien vajadzēja pietikt, lai pēc Otrā pasaules kara eksperimentu ar vienoto Čehoslovākiju vairs neatkārtotu, taču PSRS līderis Josifs Staļins domāja citādi, uzskatot, ka vienoto valsti būs vienkāršāk kontrolēt un noturēt Maskavas ietekmes sfērā. Komunistiskajam režīmam tas patiešām izdevās, taču vienlaikus tas parūpējās arī par bumbu ar laika degli. Lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu bija koncentrēti Čehijā, savukārt slovāku uzdevums bija nodrošināt tos ar izejvielām un piegādāt pārtiku - tas, protams, ir vienkāršoti, taču labi ataino situāciju, kāda bija izveidojusies pēc komunistu ēras beigām.

Piemēram, 1991. gadā Čehijas iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju bija par 20% lielāks nekā attiecīgais rādītājs Slovākijā. Maskavas kontrolētā sociālisma laikos šī problēma tika risināta vienkārši. Visus ienākumus sasvieda kopējā katlā un pēc tam sadalīja saskaņā ar valsts plānu. Gan sociālistiskajai Čehijai, gan Slovākijai formāli arī tad bija savi parlamenti un valdības, taču tā visa bija vien butaforija. Jauniegūtās demokrātijas apstākļos ievēlētie politiķi ar šādu lomu negrasījās samierināties, un jau drīz vien aizvien skaļāk sāka skanēt balsis par to, ka "pietiek barot liekēžus slovākus" un nekāda budžeta pārdalīšana nav nepieciešama.

Situāciju centās glābt cilvēks, kuram bija neapšaubāma autoritāte gan Čehijā, gan Slovākijā - valsts pirmais postpadomju prezidents Vāclavs Havels. Taču viņa spēki izrādījās par vājiem, un tagad var droši sacīt, ka Havelam pietrūka arī politiskās pieredzes. Vēsturnieki atzīst, ka tādai valstij kā Čehoslovākija ar trim parlamentiem, trim valdībām un vēl prezidentu bijis par daudz - atrast visus apmierinošu līdzsvaru starp visiem šiem varas atzariem bija neiespējami. 1992. gada vasarā kļuva skaidrs, ka Čehijas un Slovākijas valdības deķīti velk katra uz savu pusi, bet Havelam, kurš līdz pēdējam uzstāja, ka nepieciešams saglabāt vienotu valsti, tika atvēlēta vien kāzu ģenerāļa loma. Tas pats attiecināms uz toreizējo Čehoslovākijas parlamentu, kuram vairs nebija nopietnu ietekmes sviru - Čehijas un Slovākijas valdības jau bija pārņēmušas kontroli pār finanšu plūsmām.

Havels rosināja apvienot spēkus un izstrādāt jaunu Čehoslovākijas konstitūciju, taču nedz Klauss, nedz Mečars viņā neieklausījās, turpinot translēt savu radikālāko atbalstītāju idejas. Mečars pieprasīja varas decentralizēšanu, kaut ko līdzīgu konfederācijai, uz ko Klauss atbildēja, paziņojot, ka nepieciešama vēl ciešāka federācija, bet, ja tādu neizdodas izveidot, labāk, lai katrs iet savu ceļu.

Havela pacietībai punktu pielika 1992. gada 17. jūlijā Slovākijas parlamentā pieņemtā suverenitātes deklarācija. 20. jūlijā Havels atkāpās no amata, un jau drīz izrādījās, ka jaunu Čehoslovākijas prezidentu meklēt vairs nav vajadzības. 26. augustā Klauss un Mečars vienojās par to, ka vienotā valsts savu pastāvēšanu izbeigs jau ar nākamā gada 1. janvāri. Turpmākie mēneši aizritēja, precizējot Čehoslovākijas izjukšanas detaļas - kā tiks sadalīts kopīgais īpašums un tamlīdzīgi. Rīkot referendumu neviens neuzskatīja par nepieciešamu. Vēlāk politiķi taisnojās, ka neesot bijis skaidrs, ar kādiem nosacījumiem tautas balsojumu organizēt. Ja tas notiktu visā valstī, tad čehiem būtu nozīmīgs skaitliskais pārsvars. Ja katrā tās daļā atsevišķi - ko iesākt gadījumā, kad viena teritorija nobalso par valsts sadalīšanu, bet otra ir pret? Taču ticamāk, ka viņi vienkārši negribēja likt uz balsojuma nepopulāru lēmumu. Kāda 1992. gada septembrī veikta aptauja liecināja, ka Čehoslovākijas sadalīšanu atbalsta vien 36% čehu un 37% slovāku.

Interesanti, ka parlamenta pieņemtajā konstitucionālajā likumā par valsts simboliem bija noteikts, ka neviena no abām valstīm nepretendē uz Čehoslovākijas karogu, taču Čehija vēlāk šo vienošanos pārkāpa. Savukārt Slovākijā vēl ilgi atcerējās par to, ka šķiršanās rezultātā pie gardākajiem kumosiem ekonomiskā ziņā tika tieši Čehija. Kad nākamajos gados Slovākija piedzīvoja nopietnu ekonomisko krīzi, šajā valstī ironiski sāka runāt par “Smilšpapīra šķiršanos”.