Venecuēla – viena no pasaules vadošajām naftas eksportētājvalstīm – meklē izeju no politiskā un ekonomiskā strupceļa

Venecuēlas valdība un opozīcija vienojušās, ka valsts aktīvi, kas pašlaik ir iesaldēti ASV un citu rietumvalstu bankās, jāizmanto, lai ar ANO starpniecību finansētu sociālus projektus, tādējādi sniedzot reālu atbalstu nabadzībā slīgstošajiem iedzīvotājiem. Tas uzskatāms par pirmo soli, lai atrastu izeju no politiskā strupceļa, kas izveidojās 2019. gada sākumā, kad 60 pasaules valstis ar ASV priekšgalā neatzina Nikolasa Maduro uzvaru prezidenta vēlēšanās un noteica sankcijas pret Venecuēlu.
Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro bijis spiests piekrist sarunām ar opozīciju, jo valsts ekonomiskais stāvoklis ir katastrofāls ©Reuters/Scanpix

Par to, cik nokaitētas ir attiecības starp radikāli kreisi noskaņotā Maduro režīmu un opozīciju, liecina kaut vai tas, ka sarunas starp abu pušu delegācijām notiek Meksikas galvaspilsētā Mehiko un kā starpnieki tajās pieaicināti ne tikai meksikāņu, bet arī norvēģu diplomāti. Sarunas atsākušās pēc 15 mēnešu pārtraukuma, un tajās beidzot izdevies uztaustīt pavedienu, kas varētu novest pie krīzes noregulējuma Venecuēlā. Turklāt runa nav tikai par politisku, bet arī ekonomisku krīzi.

Lai gan Venecuēlai ir milzīgas naftas rezerves, sociālisma sistēmas atbalstītāja Ugo Čavesa, bet pēc tam arī viņa pēcteča Maduro realizētā politika milzīgu daļu sabiedrības iedzinusi dziļā nabadzībā, lai gan sākotnēji šķita, ka dāsno subsīdiju piešķišana darbojas itin labi. Taču pietika mainīties ekonomiskajai konjuktūrai un Venecuēlas valdībai nokļūt izstumto statusā, lai viss sagrieztos kājām gaisā.

Par deficītu hiperinflācijas pārņemtajā Venecuēlā kļuvis viss - sākot ar pārtiku un medikamentiem un beidzot ar sadzīvē nepieciešamajām precēm, piemēram, tualetes papīru un ziepēm. Bet pats paradoksālākais, ka valstī trūkst degvielas, jo Venecuēlas valdības gadiem ilgi bija ieradušas jēlnaftu vien eksportēt, neparūpējoties par tās pārstrādes uzņēmumu ierīkošanu.

Beidzamo pāris gadu laikā no valsts emigrējuši aptuveni 7,1 miljons cilvēku, liecina ANO dati. Tie ir ekonomiskie bēgļi, daļa no kuriem patvērumu atraduši citās Latīņamerikas valstīs, bet daļa caur Centrālameriku un Meksiku mēģinājuši nokļūt ASV. Iemesls, kādēļ venecuēlieši atstāj valsti, ir skaidrs - nabadzība, jo aptuveni trim ceturtdaļām no viņiem jāmēģina izdzīvot ar nožēlojamiem 1,9 dolāriem dienā. Šogad publicētā ANO ziņojumā norādīts, ka Venecuēlai akūti nepieciešami vismaz 795 miljoni dolāru, kas jāiegulda veselības aizsardzības un izglītības sistēmās, jāizmanto energosistēmas remontam un modernizācijai, galu galā jāiegulda Venecuēlā trūkstošo preču importā.

Teorētiski šī nauda Venecuēlai ir, un valstij pat nav nepieciešams lūgt starptautiskās sabiedrības palīdzību humānās krīzes risināšanai. “Reuters” aplēses liecina, ka kopš 2019. gada sākuma ASV un Eiropas bankās iesaldētie Venecuēlas aktīvi ir aptuveni trīs miljardu dolāru vērtībā. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens norādījis, ka Venecuēlas valdības un opozīcijas sarunās panāktā vienošanās esot apmierinoša, lai pakāpeniski šos līdzekļus padarītu pieejamus Maduro valdībai, taču ar būtisku nosacījumu - nākamajos sarunu raundos jāpanāk nopietnāks progress attiecībā uz 2024. gadā Venecuēlā ieplānotajām prezidenta vēlēšanām. Pašlaik opozīcijas bloks vēl nav vienojies par to, kādi nosacījumi tiks izvirzīti Maduro valdībai, lai opozīcija piedalītos vēlēšanās. Pašsaprotama prasība ir tā, ka tām jābūt godīgām un atklātām, ka pirms balsojuma jāatbrīvo ieslodzījumā esošie opozicionāri, taču tas pagaidām arī viss. AP norāda, ka Venecuēlas apvienotā opozīcija nemaz tik vienota nav, jo pāris gadu laikā uzticība Gvaido ir mazinājusies, turklāt, jūtot, ka Maduro režīms ekonomiskās krīzes apstākļos ir gatavs uz kaut nelielu piekāpšanos, katra opozīcijas frakcija sarunās mēģina uzsvaru likt uz savām interesēm. Savukārt Maduro vēlas, lai pirms nākamajām vēlēšanām neviens neapšaubītu viņa leģitimitāti un visas pret Venecuēlu noteiktās sankcijas tiktu atceltas.

Lai nu kā, bet pirmais solis samierināšanās virzienā ir sperts. Baltais nams uz to reaģējis, nekavējoties atceļot naftas kompānijai “Chevron” noteikto aizliegumu darboties Venecuēlā (šīs sankcijas tika pieņemtas Donalda Trampa prezidentūras laikā). Būtībā tas nozīmē, ka Venecuēlas nafta atkal atgriezīsies pasaules tirgos un teorētiski vajadzētu pazemināties jēlnaftas biržas cenai, tādējādi Savienotajām Valstīm panākot to, ko tās nespēja, izdarot spiedienu uz OPEC+ grupu, kas nesen paziņoja par naftas ieguves samazināšanu.