Atslepenoti Kenedija slepkavības izmeklēšanas faili
Kenedijs tika nošauts 1963. gada 22. novembrī Teksasas štata pilsētā Dalasā. Speciāli izveidotā izmeklēšanas komisija, ko vadīja Augstākās tiesas tiesnesis Ērls Vorens (tādēļ to bieži sauc par Vorena komisiju) nākamajā gadā secināja, ka prezidentu nogalinājis slepkava - vienpatis Lī Hārvijs Osvalds, kurš iepriekš bija dienējis amerikāņu jūras kājniekos, tad saindējies ar komunisma idejām un no 1959. līdz 1962. gadam dzīvojis Padomju Savienībā. Kārtīgi viņu nopratināt un noskaidrot rīcības motīvus neizdevās, jo divas dienas pēc atentāta Osvaldu demonstratīvi nošāva ar mafiju saistītais naktskluba īpašnieks Džeks Rūbijs, vēlāk apgalvojot, ka neesot spējis piedot tautā mīlētā prezidenta nogalināšanu.
Kopš tā laika par Kenedija nāvi sarakstīts tūkstošiem grāmatu un izplatījušās visdažādākās sazvērestības teorijas, kuru autori apstrīd Vorena komisijas secinājumus, norādot, ka tā taču nevar būt, ka pasaulē varenākās lielvalsts prezidentu vienkārši ņem un nošauj kāds vīrs, kuram kaut kas nav iepaticies, toties bijis pieejams ierocis. Šajās teorijās (visās uzsvars tiek likts uz plašu sazvērestību) Kenedija slepkavībā tiek apsūdzēti gan PSRS specdienesti, gan kubieši (turklāt ne tikai Fidela Kastro piekritēji, bet arī Floridā dzīvojošie emigranti, kuri sapņoja par režīma maiņu Kubā), gan amerikāņu/itāļu mafija, gan Centrālā izlūkošanas pārvalde, gan toreizējais viceprezidents Lindons Džonsons un Teksasas naftas magnāti, un kas tik vēl ne, citplanētiešus ieskaitot.
1992. gadā ASV Kongress pieņēma likumu, saskaņā ar kuru 25 gadu laikā bija jāatslepeno visi dokumenti, kas saistīti ar Kenedija nāves apstākļu izmeklēšanu. Taču ir kāda nianse - rīkojumu par slepenības zīmoga noņemšanu kārtējai dokumentu porcijai dod prezidents pēc tam, kad uzklausījis ekspertu atzinumus un pārliecinājies, ka dokumentu pilnīga vai daļēja atslepenošana nenodarīs kādu kaitējumu valsts interesēm. Speciālie dienesti cenšas atrast dažādus aizbildinājumus, lai tos vai citus dokumentus nenodotu atklātībai, un arī šoreiz Baidens norādījis, ka vairākiem tūkstošiem dokumentu slepenības zīmogs tiks saglabāts pēc "valdības aģentūru" ieteikuma. Oficiāli šīs aģentūras netiek nosauktas, taču nav lielu šaubu, ka galvenokārt šādus ieteikumus sniedz Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) un Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP).
Starptautiskās ziņu aģentūras, atsaucoties uz vēsturniekiem, kuri jau paspējuši uzmest acis atslepenotajiem dokumentiem, vēsta, ka tajos lielākoties ir ziņas par to, kā valdības aģentūras vēl pirms atentāta sekojušas līdzi Osvalda aktivitātēm. Parādās arī šādas tādas jaunas nianses. Piemēram, bija zināms, ka 1962. gada oktobrī CIP aģenti fiksējuši Osvalda, kurš tolaik bija ieradies Mehiko, sazināšanos ar PSRS vēstniecību Meksikas galvaspilsētā. Osvalds paudis vēlmi jau drīzumā atkal pārcelties uz Padomju Savienību un centies noskaidrot, vai to iespējams izdarīt sākumā dodoties uz Kubu. Tagad noskaidrojies, ka noklausīšanās ierīces PSRS vēstniecībā uzstādītas pēc toreizējā Meksikas prezidenta personīga rīkojuma, un lielākā daļa valdības locekļu par tām neko nav zinājuši. Jaunajos dokumentos arī parādās atsauces uz jau pēc PSRS izjukšanas notikušām sarunām ar bijušajiem Valsts drošības komitejas (VDK jeb KGB) darbiniekiem. No tām izriet, ka VDK, protams, centusies savervēt Osvaldu jau neilgi pēc viņa ierašanās PSRS, taču drīz vien izrādījies, ka viņš ir "neprognozējams un nekontrolējams", tādēļ aģenta lomai īsti neder.
Saskaņā ar ASV valdības aplēsēm pašlaik slepenības zīmogs noņemts aptuveni 95 līdz 97 procentiem dokumentu, kas saistīti ar Kenedija nāves apstākļiem un slepkavības izmeklēšanu. Vēsturniekus, protams, interesē arī tie dokumenti, kas vēl palikuši slepeni, bet sazvērestības teoriju piekritēji kļuvuši skeptiski un atzīst, ka arī tajos nekā sensacionāla nebūs, jo visas tās ziņas, kas neatbilst oficiālajai versijai, CIP un FIB Nacionālajam arhīvam nemaz nav nodevušas.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
