Degsmes sakaut ienaidnieku pietiks – par Ukrainu karojošo latviešu stāsti
Karš Ukrainā turpinās nu jau divus gadus. Uzreiz pēc kara sākuma Latvija atļāva tās pilsoņiem kā brīvprātīgajiem karot Ukrainas pusē. Savukārt aktīvajā dienestā esošās Latvijas militārpersonas un zemessargi nedrīkst piedalīties šajā karā. Nav arī zināms, cik Latvijas iedzīvotāju ir devušies karot, lai aizstāvētu Ukrainu.
“Ja Ukraina zaudēs, Latvija būs nākamā”
Brīvprātīgajam kareivim Himarsam ceļš uz Ukrainu sākās, pārvadājot turp automašīnas no Latvijas - sākumā tikai līdz robežai, taču ar laiku radās iespēja nokļūt frontē. Tur tika piedzīvoti vairāki raķešu uzbrukumi un izjusts, ko nozīmē slēpties pagrabā, ko apšauda no tanka. "Es atcerējos savu militāro pagātni un nolēmu, ka man jāiet karā," atceras Himarss. 2022. gada augustā viņš sāka nopietni gatavoties braucienam uz fronti un jau 2023. gada janvārī devās turp.
Pirms daudziem gadiem, tikko pabeidzis skolu, Himarss bija iestājies armijā, kurā "aizkavējās" uz pieciem gadiem. Pēc militārā dienesta sāka nodarboties ar biznesu un darbojās maksimāli tālu no visa, kas saistīts ar armiju. Vispirms viņš reklamēja tīmekļa vietnes, tad ražoja koncentrētu sīrupu no bērzu sulām, audzēja zaļumus un pārdeva to visu restorāniem. Taču gan sula, gan zaļumi ir sezonāli, tāpēc rudenī un ziemā Himarsam bija garlaicīgi un nebija ko darīt.
Viņš devās karot daļēji šīs garlaicības dēļ, bet galvenokārt, protams, lai palīdzētu Ukrainas armijai. Himarss atceras, ka notiekošo vissmagāk pārdzīvoja māte. Viņa ilgi nevarēja samierināties ar to, ka dēls riskē ar dzīvību, karojot svešā valstī.
"Es viņai paskaidroju, ka, ja Ukraina zaudēs, Latvija būs nākamā, un tas mums noteikti nav vajadzīgs," atceras karavīrs. "Labāk visu atrisināt tagad, kad Krievija ir uzbrukusi Ukrainai."
Viņš uzskata, ka Latvijā nav pietiekami daudz drosmīgu vīru un ka Krievijas armiju ir vieglāk sakaut Ukrainā, kaut vai tāpēc, ka tur ir vairāk cilvēku, kuri ir gatavi šai cīņai: "Labāk Ukrainā pret krieviem būs 50 cilvēku nekā Latvijā, kur būs tikai pieci tādi cīnītāji."
“Man tas ir iešūts ģenētiskajā atmiņā”
Brīvprātīgais kareivis Spoks bija guvis kaujas pieredzi vēl pirms kara Ukrainā. Tāpat kā vairums cilvēku ar šādu biogrāfiju, viņš nav pārāk runīgs un sīki nestāsta par savu pagātni. Mācījās tehnikumā, iestājās bruņotajos spēkos, bet galu galā aizgāja no armijas un pievienojās privātai militārai kompānijai. Piecus gadus viņš dienēja kā snaiperis, bet pēdējos sešus gadus bija kara mediķis.
"Ukrainā esmu praktiski kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma," saka Spoks. Visu šo laiku viņš tikai vienu reizi ir uz īsu brīdi atgriezies mājās, lai nokārtotu birokrātiskus jautājumus un atpūstos: "Esmu kara mediķis, un saskaņā ar kara noteikumiem tas nozīmē, ka vispirms esmu militārpersona un tikai pēc tam mediķis. Lielāko daļu laika esmu frontes līnijā un veicu tādus pašus uzdevumus kā citi karavīri. Es daru visu to pašu, ko dara mani kaujas biedri, un ārkārtas gadījumos es viņiem sniedzu arī medicīnisko palīdzību.”
Viņš dienē Starptautiskajā leģionā un pārsvarā sazinās ar citiem angliski, taču vajadzības gadījumā runā arī krieviski. Mācās arī ukraiņu valodu, lai būtu vairāk iespēju un lai labāk saprastu ukraiņus.
Jautāts, kāpēc nolēmis doties karot svešā valstī, viņš atbild, ka šis ir karš ne tikai par Ukrainu, bet par visu brīvo pasauli: "Tikai iedomājieties, kas notiks, ja Krievija uzvarēs. Tā būs katastrofa visiem." Viņš saka, ka visai pasaulei būtu jāpalīdz Ukrainai beidzot uzvarēt Krieviju, un atgādina, ka ik reizi, kad Krievija kaut kur atnāk, tā atnes līdzi nelaimi. "Kas notiks, ja Krievija uzvarēs Ukrainu? Tā ies uz Poliju, Baltijas valstīm. Mēs jau bijām zem viņu okupācijas, tas ir iešūts manā ģenētiskajā atmiņā, jo mana ģimene cieta no Padomju Savienības."
Latvijā dzīvo diezgan daudz cilvēku, kas atbalsta Krieviju, "joprojām skatās Krievijas televīziju un uzvedas kā zombiji", turpina Spoks. No šādiem cilvēkiem viņš saņem negatīvu reakciju uz savu lēmumu cīnīties par Ukrainu. Taču ir vēl viena, lielāka Latvijas sabiedrības daļa, kas palīdz Ukrainai. Kāds dodas cīnīties, kāds strādā kā brīvprātīgais Latvijā, cits vāc un nogādā Ukrainai humāno palīdzību. Arī draugi viņu atbalstījuši - pirmkārt, viņi zina, ka nav jēgas viņu atrunāt no pieņemtā lēmuma, un, otrkārt, viņi arī vēlas, lai Ukraina uzvarētu pēc iespējas ātrāk.
Iepriekšējā militārā pieredze viņam palīdz cīnīties ar stresu, un šajā ziņā viņam esot vieglāk nekā tiem, kuri cīnās pirmo reizi: "Brīvdienās cenšos vairāk trenēties, klausīties daudz mūzikas un, ja iespējams, gulēt. Kopumā tagad manas smadzenes ir pieradušas pie tā, ka galvenais uzdevums ir cīnīties un palīdzēt. Pēc kara, kad atgriezīšos mājās, man var būt pēctraumatiskā stresa traucējumi, bet es zinu, kā ar tiem tikt galā, lai nenodarītu kaitējumu ne sev, ne citiem."
“Ukrainā es jūtu tikai atbalstu un pateicību”
Alvis Lukša ir dzimis un uzaudzis Latvijā, 18 gadu vecumā devās strādāt uz Īriju, pēc tam grasījās kļūt par policistu, tādēļ viņš pat aizlidoja uz Kanādu, lai iestātos Policijas akadēmijā.
Tomēr īstenot savus plānus viņam neizdevās - Alvis pabeidza akadēmiju, taču tā vietā, lai strādātu policijā, viņš aizlidoja uz Nīderlandi studēt drošības jautājumus. 2020. gadā sākās koronavīrusa pandēmija, un Alvis pārcēlās uz Ukrainu, kur turpināja studijas tiešsaistē. Tur viņš gadu mācījās Speciālās apmācības centrā, un tad sākās karš, kas viņu sagaidīja Kijivā. "Tur es ieguvu daudz zināšanu un pieredzes, kas vēlāk ļoti noderēja frontē," viņš atceras.
Īsi pirms 2022. gada 24. februāra Latvijas vēstniecība Ukrainā aicināja visus Latvijas valstspiederīgos atstāt šo valsti, taču pats Alvis šādu iespēju nemaz neapsvēra: "Man ir tādas vērtības un tāds skatījums uz situāciju. Es negrasījos pamest savus draugus, man nebija tāda varianta."
Savu lēmumu Alvis nenožēlo un stāsta, ka pilna mēroga iebrukuma laikā bija daudz situāciju, kad viņš jutās tiešām savā vietā. Vispirms viņš bija kara mediķis, bet pēc tam pārgāja uz izlūkošanu, ar ko nodarbojas joprojām.
"Sākumā bija daudz adrenalīna un baiļu, un tolaik es pat nedomāju, cik ilgi tas viss varētu turpināties," viņš atzīst, atceroties pirmās Krievijas iebrukuma nedēļas. "Toreiz es vienkārši nodzīvoju vienu dienu pēc otras. Daudzi jau no paša sākuma prognozēja, ka karš ātri beigsies, bet es tā nekad nedomāju un nedomāju joprojām. Ir gan iekšēji, gan ārēji iemesli, kāpēc tas ieilga. Karš ir milzīgs bizness, un diemžēl ir valstis, kas ir ieinteresētas, lai tas turpinātos ilgāk."A person sitting in a room with people around him Description automatically generated
Lai gan vistuvākie cilvēki atbalstīja Alvja centienus aizstāvēt Ukrainu, tomēr daži ģimenes locekļi bija pret: "Daļa ģimenes mani ideoloģiski neatbalstīja. Bet tā notiek ar daudziem cilvēkiem - izjūk ģimenes, sastrīdas brāļi un māsas. Galvenais, ka mani atbalstīja vistuvākie cilvēki. Mana mamma gan sākumā ļoti uztraucās, bet tagad viņa saka, ka ļoti lepojas ar mani.”
Runājot par sabiedrības attieksmi, Latvijā viņš saņem gan atbalstu, gan draudus. Visbiežāk Krievijas militāro agresiju atbalsta Latvijas krievi, kuri sevi vairāk saista ar Krieviju nekā ar Latviju. "Savukārt Ukrainā es jūtu tikai atbalstu un pateicību," piebilst brīvprātīgais.
“Visvairāk mani izbrīnīja profesionāļu trūkums visās jomās”
Brīvprātīgais kareivis Mehāniķis pirmo reizi devās uz Ukrainu kā brīvprātīgais jau 2015. gadā. Viņš palīdzēja karavīriem ar transportu. Kā brīvprātīgais viņš braukāja uz Ukrainu līdz 2023. gadam, kad devās tieši uz fronti. Par šo braucienu viņš ar sievu bija vienojies jau iepriekš - viņi apsprieda, kad to varētu organizēt un uz cik ilgu laiku viņš varētu doties turp. Viņi vienojās, ka uz trim mēnešiem. "Par laimi, mēs sazinājāmies katru dienu. Citādi es te būtu pilnīgi sajukusi prātā," atceras viņa sieva.
Viņa ir ukrainiete un lielāko daļu savas dzīves ir pavadījusi Ukrainā - Krimā. Tāpēc Mehāniķis atzīst, ka šis karš viņam nav gluži svešs. Viņš arī nesaprot, kā Krievijas karu pret Ukrainu vispār var uzskatīt par svešu. "Tas ir mans karš," viņš saka, pat nedaudz sašutis.
Viņš devās frontē uz konkrētu bataljonu, kurā, kā viņš zināja, ļoti trūka cilvēku, kas varētu nodarboties ar transportu. "Es jau zināju, kā ir frontē, bet mani pārsteidza milzīgais profesionāļu trūkums visās jomās. Man bija grūti saprast, kāpēc viss ir tā," atceras Mehāniķis.
Oficiāli viņš skaitījās autovadītājs, taču patiesībā bieži vien nodarbojās ar transportlīdzekļu evakuāciju, kurus dažkārt remontēja pats, bet dažkārt nodeva remontēt citiem. Sarežģītākais uzdevums bija organizēt rezerves daļu piegādi. Un atrast vajadzīgo speciālistu skaitu, jo pats Mehāniķis fiziski nevarēja paspēt visu salabot pats. "Vienkāršus darbus mēs uzticējām tehniskās apkopes stacijām, bet sarežģītākus bojājumus es laboju pats. Tehniskās apkopes stacijas ir pārslogotas un netiek galā, tāpēc jau arī tuvākajā apkārtnē, kur biju, trūka pat šādu speciālistu."
"Es domāju, ka degsmes pietiks diviem trim mēnešiem"
Jānis Ratkevičs ir projekta "Latviešu vienība Ukrainā" veidotājs, viens no brīvprātīgajiem, kas iepērk un sūta Ukrainai formastērpus un citas nepieciešamās lietas. Pats 20 gadus ir nodienējis Latvijas armijā, tāpēc viņam ir izpratne par militārajām lietām.
2013. gadā viņš devās uz Maidanu un atveda tur pārtiku, sveces un dažas citas lietas. Tur viņš satika dažādus cilvēkus - ar dažiem no viņiem sadraudzējās un uzturēja kontaktus. Un, kad 2014. gadā sākās karš, viņi teica, ka viņa pārtika ir lieliska, bet bez pārtikas vajag... arī ķiveres, bruņuvestes, zābakus, radiostacijas, automašīnas un visu pārējo. Tāpēc viņš sāka vākt naudu Latvijā, pirka nepieciešamās lietas un sūtīja tās uz fronti Ukrainā. Savukārt pēc tam, kad sākās pilna mēroga iebrukums, viņš galvenokārt specializējās palīdzības sniegšanā Latvijas brīvprātīgajiem.
Jānis vāc naudu, izmantojot sociālos tīklus un personīgos sakarus. Viņš saka, ka palīdz visdažādākie cilvēki - studenti, pensionāri, uzņēmēji, birojos vai rūpnīcās strādājošie. "Vīrieši ziedo nedaudz vairāk naudas nekā sievietes, un visbiežāk tie ir vīrieši vecumā no 25 līdz 50 gadiem," viņš atzīst.
"Kad sākās karš, es sagaidīju mazāku atsaucību no cilvēkiem," atceras Jānis. "Domāju, ka degsmes pietiks diviem trim mēnešiem un pēc tam palīdzība būs minimāla. Laikposmā no 2016. līdz 2021. gadam, kad konflikts bija iesaldēts, mēs savācām tikai 2-3 tūkstošus eiro gadā, un es domāju, ka pēc pirmajiem pilna mēroga iebrukuma mēnešiem mēs atkal atgriezīsimies pie šīs summas. Taču nē, cilvēki joprojām ziedo ļoti daudz."
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
