Skaudrs stāsts par blogeri Petruhinu un viņa cīņu pret korupciju
Sergejs Petruhins kļuva slavens ilgi pirms 2020. gada - viņš vadīja YouTube kanālu "Tautas reportieris", kur runāja par korupciju, izgaismoja varas iestāžu trūkumus un atsedza sociālos augoņos. Kad netālu no Brestas sāka būvēt akumulatoru rūpnīcu, viņš kopā ar kolēģi un draugu Aļeksandru Kabanovu sāka cīnīties pret tās būvēšanu. Tieši tad blogeris arī piesaistīja policijas uzmanību. Petruhinam tika regulāri piemērots administratīvais arests un naudas sodi. Tika ierosināta arī krimināllieta par neslavas celšanu un policijas darbinieku aizskaršanu. Taču Brestas iedzīvotāji Sergeju cienīja un atbalstīja - palīdzēja viņam iegādāties jaunu tehniku konfiscētās vietā un samaksāt naudas sodus.
“Tu taču saproti, ka mūs ieliks cietumā!”
2020. gadā viss krasi mainījās. Pirms vēlēšanām blogeris atbalstīja opozīcijas kandidātu Sergeju Tihanovski, par ko viņam galu galā tika piespriests trīs gadu cietumsods. Pret viņu tika piemēroti politiskajām lietām klasiskie Kriminālkodeksa panti - sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu pasākumu organizēšana, to sagatavošana vai aktīva piedalīšanās tajos, varas pārstāvja aizskaršana un tiesneša aizskaršana (šis pants atšķirībā no pirmajiem diviem netiek bieži izmantots).
Uz blogeru tiesas prāvu tika atvesti nezināmi jauni vīrieši (arī Aleksandrs Kabanovs atbalstīja Tihanovski un tika tiesāts kopā ar Petruhinu), lai tiesas zāle būtu pilna un cilvēki, kas ieradās atbalstīt Petruhinu un Kabanovu, nevarētu tajā iekļūt. Sergejs uz to atbildēja: "Vediet mani prom no tiesas zāles un pat nošaujiet, es šeit nestāvēšu". Un abus viņus patiešām izveda.
"Kopumā es biju morāli gatavs krimināllietai. Kabanovs man jautāja, tiklīdz mēs parakstījāmies par Tihanovski: "Tu taču saproti, ka mūs ieliks cietumā, vai ne?" Nu jā, es sapratu." Bet blogeris nemaz negaidīja, ka sēdēs tik ilgi - viņš atceras, ka tobrīd domāja par iepriekšējām slavenajām politiskajām lietām un cerēja, ka tiks cauri ar pāris mēnešiem izmeklēšanas izolatorā. "Sākumā kopumā bija vieglāk. Es domāju, ka līdz tiesai nenokļūšu, tad domāju, ka uz zonu noteikti neaizbraukšu, bet gan nosēdēju un aizbraucu. Morāli man nebija īpaši grūti, bet bija grūti tādēļ, jo kolonijas administrācijas attieksme bija sliktāka nekā izmeklēšanas izolatorā. Tur visi bija pieklājīgi un absolūti korekti, bet zonā jau nekā tāda nebija.
Bijušais politieslodzītais atceras, ka izmeklēšanas izolatorā kopumā viss bija labāk organizēts. Nebija informācijas bada, nāca vēstules un avīzes, un viņa kamerā bija citi politieslodzītie, ar kuriem viņam izveidojās labas attiecības. Stāstjt par šo represiju posmu, viņš šķiet nedaudz samulsis. It kā viņš kautrētos runāt par pozitīvo. Iespējams, tas ir vienīgais, ko viņš patiešām vēlas atcerēties par savu cietumā pavadīto laiku.
Ar šādu uzturu izdzīvot ir ļoti grūti
Sergejs Petruhins nelabprāt runā par dzīves apstākļiem kolonijā, un viņa balss krasi mainās. Viņš saka, ka centies uz to nekoncentrēties, jo cietumā viss ir veidots tā, ka ieslodzītais pārstāj justies kā cilvēks. Neērtas drēbes, slikti apavi, nebaudāms ēdiens un banāls gludekļa trūkums nospiež cilvēku - tā saka daudzi politieslodzītie un tie, kas viņiem palīdz, sūtot pakas.
"Šī putra bija vienkārši briesmīga," atceras Sergejs. "Nepārtraukti putra, un nepārtraukti tie bija vislētākie - miežu putraimi. To nevarēja ēst, ja vien nepārlej ar iebiezināto pienu vai nepārkaisa ar žāvētajiem augļiem". Viņš arī atceras, ka ieslodzītajiem bieži vien deva kartupeļus, taču tie bija tik sliktas kvalitātes, ka no tiem gatavoja kaut ko līdzīgu pankūkām - kartupeļus burtiski saputoja tādā kā masā, lai mazāk pamanāms būtu tas, ka paši kartupeļi bija melni. Ar šādu uzturu bez palīdzības no ārpuses izdzīvot ir ļoti grūti, īpaši ņemot vērā to, ka ieslodzītie kolonijā strādā sešas dienas nedēļā, un vairumā gadījumu tas ir smags fizisks darbs. Petruhins stāsta, ka saņēma labas pakas, tāpēc "gandrīz vienmēr bija speķis", taču viņš arī apcietinājumā ievērojami notievēja.
“Es negrasījos mirt”
Nonācis kolonijā, Sergejs protestējot pārgrieza sev vēnas. Kā jau šādās situācijās gadās, viņš neplānoja izdarīt pašnāvību, bet gan vēlējās pievērst administrācijas uzmanību un izvairīties no nopietnākām problēmām. Stāsts ir tipisks Baltkrievijas cietumiem: viņu ievietoja kamerā kopā ar vīriešiem, kuriem bija tā dēvētais "zemais sociālais statuss". Šādu statusu piešķir tiem, kas ieslodzīti, piemēram, par pedofiliju vai dzimumsakariem ar citiem vīriešiem. Taču ir arī citi veidi, kā iegūt šo "statusu", un viens no tiem ir pavadīt ilgu laiku vienā kamerā ar tiem, kam tas jau ir.
Administrācija to izmanto kā spiediena un papildu represiju veidu. Sapratis, kāpēc viņu šeit ielika, Petruhins sāka dauzīt pa durvīm un teica priekšniekam, ka viņš šeit nesēdēs. Uzraugs atbildēja, ka šī nav sanatorija, bet Petruhins jautāja, vai ārsts jau ir pabeidzis maiņu. Uzzinājis, ka cietuma ārsts vēl ir darbā, viņš vienkārši uzgrieza vēnas.
"Tajā brīdī man nebija nekādu baiļu un es vispār ne par ko nedomāju. Protams, bija adrenalīns un es zināju, ka man tas ir jādara. Es sapratu: ja es to nedarīšu, mana dzīve var ļoti mainīties un dzīvot būs ļoti grūti. Protams, es negrasījos nomirt, man vienkārši vajadzēja atslēgties. Un man tas izdevās."
Jautāts, ko tobrīd darīja viņa kameras biedri, viņš atbild, ka nodarbojās ar savām lietām: "Neviens neko nedarīja. Cilvēkiem, ar kuriem es biju ieslodzīts, bija vienalga, viņi man netraucēja. Tā nav viņu darīšana, tas viņus neskar."
“Es zināju, ka viņi man nepiedos”
Pēc atbrīvošanas viņš atceras: "Es gribēju parastu cilvēku ēdienu - tās pašas kartupeļu pankūkas ar gaļu, kuras man ļoti garšo. Un, kad mani atbrīvoja, es palūdzu puišiem, lai aizved mūs uz kādu kafejnīcu, kur mēs varētu paēst, piemēram, zupu un normālu gaļu ar kartupeļu biezeni. Bija vienalga, kas tas bija, kāda kotlete vai liellopa steiks. Un mēs devāmies uzreiz uz kādu ceļmalā esošu kafejnīcu. Tas bija ļoti garšīgi.
2022. gada decembrī Sergejs Petruhins tika atbrīvots no kolonijas un gadu pavadīja Baltkrievijā. Viņš negribēja aizbraukt, jo ticēja, ka situācija drīzumā varētu mainīties - iedvesmojoties no ziņām no Ukrainas frontes, radās cerība, ka Baltkrievijā varētu sākties spēka scenārijs cīņai par varas maiņu. Taču laiks gāja, Ukrainas pretuzbrukums cieta neveiksmi, un situācija pašā Baltkrievijā tikai pasliktinājās.
Sergeja sadzīve bija vairāk vai mazāk sakārtota, viņš pat varēja iegūt oficiālu darbu, kas bieži vien bijušajiem politieslodzītajiem nav atļauts. Daudzi cilvēki viņa situācijā pamet valsti tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nespēj sevi apgādāt un kļūst par sava veida sabiedrības atstumtajiem. Sergejs pats saprata, ka vairs nevar palikt Baltkrievijā pēc skaļās "Euroopt lietas".
Agrāk palīdzības fondi un labdarības iniciatīvas palīdzēja politieslodzīto un represijās nonākušo cilvēku tuviniekiem, pasūtot viņiem pārtikas produktus no mazumtirdzniecības tīkla "Euroopt". Savukārt 2024. gada 23. janvārī VDK veica reidus pret cilvēkiem, kuri saņēma palīdzību no brīvprātīgajiem, un arestēja vismaz 257 cilvēkus. Pēc dažām dienām viņš tika izsaukts uz miliciju un domāja, ka varētu atkal nonākt cietumā.
"Man jau pirms tam nebija ilūziju, es taču esmu pieaudzis cilvēks. Es zināju, ka viņi man nepiedos, bet personīgi man viss bija mierīgi un klusi, man nebija nekādu problēmu ar policiju. Bet šoreiz es vienkārši biju ļoti nobijies un domāju, ka viņi varētu mani palaist pa otru apli. Tas bija kā panikas lēkme - kaut kas tāds notika manā galvā... Es domāju par tiem, kas jau bija miruši kolonijā, un sapratu, ka vairs nevaru to izturēt."
Uz "interviju" policijā viņš ieradās ar savām mantām aresta gadījumam, bet viss aprobežojās ar sarunām un DNS paraugu ņemšanu. "Mani izsauca piektdien, kas arī bija slikta zīme. Piektdien viņiem patīk tevi "ielikt pagrabā" - līdz pirmdienai nekas nenotiek, nekādas pakas nepieņem, tu vienkārši sēdi briesmīgos apstākļos un pilnīgā neziņā".
Izejot no policijas iecirkņa, Petruhins jau zināja, ka brauks projām.
Taču bijušajiem politieslodzītajiem parasti nav iespējams vienkārši saņemt Šengenas vīzu un izbraukt, un Sergejs nebija izņēmums. Viņam bija noteikts arī izbraukšanas aizliegums. Evakuēties uz Lietuvu viņam palīdzēja BYSOL fonds. Visa procesa detaļas, kā parasti, paliek aiz kadra, lai nekaitētu cilvēkiem Baltkrievijā un atstātu iespēju bēgt tiem, kam tas vēl būs vajadzīgs. Vienīgais, ko Petruhins stāsta par savu aizbraukšanu, ir tas, ka viss noritēja diezgan mierīgi un ka viņam pat bijis līdzi telefons gadījumam, ja zvanītu policija. Tad viņš būtu vienkārši pateicis, ka dodas uz Minsku.
Petruhins ļoti negribīgi atbild uz jautājumu, kur un kā viņš tagad plāno dzīvot. Es viņa balsī uztveru pazīstamu intonāciju un pat atpazīstu šīs pauzes - tā runā cilvēki, kas nesen pametuši Baltkrieviju un vēl nav līdz galam sapratuši jauno realitāti. Tomēr viņš cer turpināt vadīt YouTube kanālu "Tautas reportieris" - tas viņam ir gan aktīvisms, gan darbs. Un, ja tas neizdosies, meklēs citu, "parastāku" darbu, jo no kaut kā ir jādzīvo.
Sergejs saka, ka viņš gaidīs iespēju atgriezties mājās. Viņš neizslēdz, ka Baltkrievijā notiks sacelšanās un bruņota cīņa, kurā viņam būs jāpiedalās, lai viņa valsts kļūtu patiesi brīva.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
