Navaļnija līdzgaitnieki: Viņš nodeva sevi slepkavām kā ķīlnieku

"Reforum Space" centrā pulcējās politiskie aktīvisti, bojāgājušā opozicionāra draugi, tie, kuri strādāja kopā ar viņu ilgus gadus, un tie, kuri viņu nekad nebija redzējuši, bet kuriem bija svarīgi atnākt un parunāt par Navaļniju. “Kontekst.lv” apmeklēja šo tikšanos.
12.05.2024. Olga Leonidova,portālam “kontekst.lv” no Igaunijas Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
©Vladislavs Andrejvs

Akadēmiskā saruna no žanra "Atmiņas par Navaļniju" ātri vien pārtapa dzīvā diskusijā par tēmu "Kā Navaļnijs ir mainījis mūsu dzīvi". Vakars sanāca gluži Alekseja Navaļnija garā.

Mihails Tamms, fiziķis, Tallinas universitātes līdzstrādnieks

No personiskā arhīva

— Es tagad ļoti negribētu tēlot Navaļnija draugu, taču mēs bijām nedaudz pazīstami un viņš mani ārkārtīgi stipri ietekmēja visus šos gadus.

Mēs iepazināmies gandrīz pirms septiņpadsmit gadiem. Kā tas notika? Es aizgāju uz kādu mītiņu, kur pieteicās kandidāti vēlēšanu novērošanai. Es arī pierakstījos. Neviens man neatzvanīja. Tad es atcerējos, ka mani bija pierakstījuši jauniešu kustības "Jā" aktīvisti, es atradu viņu kontaktus un uzrakstīju viņiem. Pēc trim minūtēm es saņēmu šādu vēstuli: "Dārgais tālais draugs, mēs ļoti priecājamies, ka tu mums uzrakstīji, bet tavā pilsētā vēl nav kustības filiāles, ja vēlies to izveidot, vari to darīt pats.” Es pasmējos un uzrakstīju vēl vienu vēstuli - ka, protams, ar interesi uzzināju, ka Maskavā nav kustības "Jā", bet es gribētu aiziet uz vēlēšanām.

Vēl pēc piecām minūtēm es saņēmu vēstuli no Mašas Gaidaras ar milzum daudziem smaidiņiem un vārdiem: "Nāc vakarā uz MHG (Maskavas Helsinku grupu), mēs visu noskaidrosim." Tā es ar viņiem iepazinos un paliku. Ļoša šajā pirmajā tikšanās reizē nepiedalījās, bet parādījās sarunās, un bija skaidrs, ka viņš ir ļoti svarīgs cilvēks. Man teica: "Nākamreiz klāt būs Navaļnijs, tad arī lemsim.”

Rezultātā toreiz es kļuvu par vēlēšanu novērotāju universitātes apgabalā. Tas bija 2005. gads, kad notika Valsts domes un Maskavas pilsētas domes papildu vēlēšanas, kurās vienmandāta apgabalā no bloka “Jabloko - SPS” kandidēja Iļja Jašins, bet no partijas saraksta — Aleksejs Navaļnijs. Es jau toreiz zināju, ka Navaļnijs ir mūsējais, “Jā” kustības pārstāvis, un līdz ar to man bija par viņu interese. Pēc tam kustībā “Jā” mēs diezgan bieži, gandrīz katru nedēļu, pulcējāmies kopā un par kaut ko runājām.

Jāsaka, ka Navaļnijam vienmēr bija principiāli svarīgi kaut ko darīt, veikt kādu apzinātu darbību, kaut vai ar minimālu, nulles efektu, pretstatā sarunām sarunu dēļ. Šķiet, es kaut kā uzreiz iegaumēju šo viņa principu: ja tev ienāk prātā, ka “būtu labi, ja kāds būtu izdarījis to un to”, tad piecelies, aizej un izdari to pats, kā mācēsi. Tādēļ, starp citu, sanāca tā, ka pēc kustības ”Jā”, 2010. gados, es pie viņa vērsos diezgan reti. Tādēļ ir viena lieta, ja es varu palīdzēt ar kaut ko saturīgu (tas gadījās, taču reti) — tad gan, taču līst ar saviem padomiem man kaut kā negribējās. Tāpēc, ka tavas smadzenes sāk noskaņoties tam, lai "nepļāpātu, bet darītu kaut ko noderīgu", diskusijas ar VIP personām nav tik nepieciešamas. Tāpēc mēs tikai šad un tad rakstījām īsziņas, bet es domāju, ka tajās retajās reizēs viņš bija priecīgs mani redzēt, un tas man ir svarīgi.

Mihails Tamms piedalās protesta akcijā pie KF vēstniecības Igaunijā / Reforum

Bija pāris gadījumi, kad man izdevās paveikt kaut ko noderīgu. Es veicu mobilo novērošanu 2012. gada vēlēšanās Maskavā izdevumam “Rosvibory”, un tas, iespējams, bija visaktīvākais projekts manā dzīvē, domāju, ka divas nedēļas gandrīz nemaz negulēju. Bet mēs paveicām kaut ko, manuprāt, labu. Un tad, pēc 2013. gada mēra vēlēšanām, man radās doma, ka varbūt tagad, ar šiem 28%, būs iespēja reģistrēt partiju, un, ja tā, tad būtu pieklājīgi, lai tai būtu programma. Tika izveidota cilvēku grupa, lai sagatavotu šo programmu. Es piedalījos izglītības un zinātnes bloka rakstīšanā. Atklāti sakot, tas bija ļoti grūti, jo bija sajūta par savu mežonīgo neatbilstību, bet nesen to pārlasīju vēlreiz - domāju, ka man izdevās uzrakstīt kaut ko ne tik šausmīgu. Vismaz pēc desmit gadiem tu to lasi, un šķiet, ka tam ir jēga.

Protams, Navaļnijs ir nogājis garu ceļu. Toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem, bija neiespējami iedomāties, ka viņš kļūs par šāda mēroga lielumu. To, ka viņš izrādīsies tik drosmīgs cilvēks ar tik nevainojamu ētikas izjūtu, tolaik vismaz man bija grūti nojaust.

Taču viņš jau no paša sākuma atstāju uz mani ļoti lielu iespaidu. Viņa humora izjūta, žurnālista talants, saskarsmes vieglums un spēja runāt ar cilvēkiem bija absolūti apbrīnojama, lai gan, iespējams, ne unikāla. Tomēr unikāla bija viņa darba ētika un radošums.

Viņam vajadzēja nevis runāt, bet darīt - kaut ko tādu, kas patiešām mainītu situāciju, un viņš bija gatavs, pirmkārt, strādāt tik cītīgi, cik vien spēs, lai to panāktu, un, otrkārt, izdomāt kaut kādus jaunus soļus un darba veidus.

Viņš izgudroja un īstenoja “Jā debates” — politiska kluba formātu, kura mērķis bija jaunatnes politizācija. Viņš izdomāja izmeklēt valsts korporāciju darbu no mazākuma akcionāra pozīcijām. Viņš bija pirmais blogeris, kas bija atnācis uz lielo politiku no soctīkliem. Viņš saprata, ka ir iespējams un nepieciešams sarunu par korupciju izvirzīt politiskās dienaskārtības centrā. Viņš iemācījās finansēt sabiedriski politiskās aktivitātes, izmantojot ziedojumus. Viņš iemācīja Krievijas pilsoņiem balsošanas taktiku. Viņš izveidoja vienīgo politisko struktūru visas Krievijas mērogā. Izdomāja, ka var iet un nodot sevi slepkavām kā ķīlnieku. Tas ir tikai pirmais, kas nāk prātā.

Tāpēc, starp citu, viņam bija šis mūžīgais konflikts ar opozīcijas līderu lielo kolektīvo komiteju, grupu sanāksmju un kopīgu lēmumu atbalstītājiem. Jo, no vienas puses, viņš bija cilvēks, kurš bija izdarījis to, to, to un vēl to, bet, no otras puses, viņš bija runājoša galva, kurš sevi uzskatīja par svarīgu opozīcijas līderi, jo viņu aicināja uz "Eho Moskvi". Manuprāt, tas viņu diezgan stipri kaitināja.

Esmu saticis divu veidu izteikti veiksmīgus līderus. Viens no tiem ir cilvēki, kuri mīl un prot piesaistīt darbiniekus ar retiem talantiem, kuri spēj nokomplektēt ļoti sarežģītu, bet ļoti apdāvinātu cilvēku komandas un visu darbu veidot ap šo darbinieku unikālajām spējām.

Cits līderu tips ir orientēts uz darbu ar ikvienu, kas nāk. Uz to, lai redzētu katra cilvēka, kurš vēlas strādāt kopā ar tevi, stiprās puses un mierīgi izturētos pret viņa vājajām pusēm. Ja gribi būt daļa no komandas, šāda veida līderis atradīs tev vietu, kur tu esi noderīgs, un tādu darbu, ko tu spēj darīt.

Nedomāju, ka no šiem diviem līderisma tipiem kādam būtu jādod priekšroka, jo abiem var būt ļoti labi rezultāti.

Aleksejs, manuprāt, bija otrā tipa līderis. Viņš spēja piesaistīt cilvēkus, kuri varbūt nebija simtprocentīgi satriecoši unikāli, toties bija gatavi patiešām ziedot sevi šai lietai. Viņš atrada viņiem izmantojumu, kurā viņi varētu attīstīties un radīt kaut ko pārsteidzošu.

Es saprotu, ka komandai, ko viņš ap sevi izveidoja, bez viņa būs ļoti grūti, jo viņa absolūti neticamais radošums un spēja izdomāt izpildāmus gājienus strupceļā nonākušās situācijās, ko neviens cits nav spējis, radīja lauku, kurā komanda varēja sevi piemērot un būt ļoti noderīga. To, cik lielā mērā tā spēs izvirzīt savus mērķus, mēs redzēsim. Es ļoti gribētu, lai tas izdotos.

Aleksandra Čerkasovs, cilvēktiesību aizsardzības centra “Memorial” pārstāvis

No personiskā arhīva

— Navaļnijs, Jašins, Gorinovs un Kara-Murza labi sarunājās vasarā notikušās Navaļnija tiesas prāvas laikā. Vispār jau sazināties nav iespējams, bet tiesā par lieciniekiem var uzaicināt jebkuru, ko vēlas.

Nezinu, kurš to izdomāja - viens no viņiem vai kāds no advokātiem, bet visi trīs tika izsaukti kā Navaļnija liecinieki. Beigās notika četru politieslodzīto konference, izmantojot FSIN nodrošinātos video sakarus. Izgudrot kaut kādas darbības, kad nekas nav iespējams - jā, mēs to protam darīt.

Tagad Navaļnija draugu skaits, iespējams, pieaugs ģeometriskā progresijā, jo, no vienas puses, neviens nevarēs tam iebilst. No otras puses, daži cilvēki jūt atvieglojumu, bet citi, gluži pretēji, uztraucas. Navaļnijs kaut kur sēdēja un nevienam netraucēja. Un tagad, kad acīmredzot daļa no viņa "svētības" ir nonākusi pie Jūlijas, daļa mūsu opozīcijas, spriežot pēc viņu ņemšanās, ir kļuvusi nemierīga. Tagad būs daudz tādu uz pleca sitošu reminiscenču vai, gluži otrādi, apgalvojumu, ka "mēs esam viņa darba turpinātāji".

Vēl pirms nonākt cietumā, Aleksejs ļoti izcēlās tusiņā, ko veidoja Maskavas - es neteikšu VIP, bet gan standarta visādu masu pasākumu pieteicēji, kuriem svarīga ir komiteja, saskaņošana un no tribīnes runātāju secība, lai gan no tribīnes katru reizi tiek runātas apmēram vienas un tās pašas aplamības.

Un tad Aleksejs ierosina, ka šodien mēs staigājam pa Tveras ielu pretēji pulksteņrādītāja virzienam! Nekādu orgkomiteju, nekādas runātāju secības, nekādu runātāju - taču cilvēki pulcējas un pastaigājas pa Tveras ielu pret pulksteņrādītāju. Cik tas bija kaitinoši tiem, kas bija pieraduši pulcēties pēc komitejas principa! Bet tas darbojās. Un visdažādākie cilvēki, kas nebija pazīstami ar komiteju - jebkuru komiteju, iznāca ārā, lai darītu tieši to.

Un vēl viens moments. Protams, mēs varam runāt par Alekseju, bet ir arī citi - varam atcerēties Iļju Jašinu un Vladimiru Kara-Murzu. Tagad ir iemesls atcerēties vēl kādu.

Daudzas problēmas un konflikti, par kuriem tagad tiek runāts it kā pirmo reizi, jau ir bijuši. Varētu šķist, ka tam nav nekāda sakara ar Navaļnijami, bet tie, kas mira apcietinājumā, - tas jau ir bijis: Anatolijs Marčenko, 1986. gads. Visa ukraiņu plejāde 80. gados. Jurijs Galanskovs, 1972. gads, Mordovija.

Saharova nāve - ļoti drūms laiks 1989. gada beigās, mītiņi ir spontāni, pusspontāni. Saharova bēres pulcēja tik daudz cilvēku, ka tas bija solis pretī lielajiem mītiņiem 1990. gada ziemā, kad viss beidzot sāka kustēties un brukt. Saharovs vienoja, tāpat kā vienoja Navaļnijs. Un runa nav tikai par idejām, runa nav tikai par mītiņiem. Patiesībā pēdējās vēlēšanu kampaņās, kad notika kampaņas reģionos - tos sauca, manuprāt, par Navaļnija štābiem -, pulcējās visi atlikušie dzīvie cilvēki no visiem atlikušajiem dzīvajiem politiskajiem spēkiem.

Kad nomirst cilvēks, uz kura klātbūtni tik daudzi paļāvās, tas ir ļoti sāpīgi. Šķiet, ka pret to nav nekādu zāļu. Vienīgais ir tas, ka daži cilvēki arī pēc nāves turpina vienot dzīvot palikušos.

Sana Bezmenova, politiskā aktīviste

No personiskā arhīva

Es jau ilgu laiku sarakstījos ar politieslodzītajiem, un, protams, pēc Navaļnija aresta lidostā es sāku rakstīt arī viņam. Es vienmēr sūtīju vēstules ar izsekošanas numuriem, lai varētu izsekot to piegādei. Aleksejs nekad neatbildēja. Tad pēkšņi kādu dienu es saņēmu ziņu pēc izsekošanas numura: "Jums ir vēstule no Navaļnija." Sākumā es

priecājos, bet tad ieskatījos un ieraudzīju, ka vēstule man piegādāta no Navaļnija Maskavā. Es sapratu, ka pasta nodaļa, ievadot adresi, vienkārši sajauca adreses, tāpēc devos to sakārtot.

Pasta nodaļā sēdēja parupjas sievietes, kuras teica: "Mums viss ir pareizi.” Bet izrādās, ka vēstules nav. Viņi to pazaudēja. Bet es viņām teicu: "Meklēsim to.” Man bija svarīgi, lai tā tiktu atrasta. Es nezinu, kā tas notiek, bet viņi vēstuli nevar atrast. Un tas mani tik ļoti sadusmoja, ka nodomāju: "Es jums tūlīt parādīšu!”

Kā parasti, pasta nodaļā ir maz darbinieču un daudz apmeklētāju, galvenokārt vecenītes. Aiz manis veidojas rinda. Un es sāku runāt skaļā balsī tā, lai dzird visa pasta ēka - jūs saprotat, jūs esat kļūdījusies! Jo Navaļnijs ir cietumā, un jūs man sakāt, ka viņš man sūtījis vēstuli no Maskavas! Tā nemēdz būt! Vai jūs domājat, ka viņš iznāca no cietuma un atnāca uz jūsu pastu, lai nosūtītu man vēstuli? Vai jūs saprotat, kas notiek? Vai jūs vispār zināt, kas ir Navaļnijs?

Rinda, kas tādos gadījumos parasti sāk sašust - kas tur ir, vai nevar ātrāk? -, šeit stāv kapu klusumā. Un vecenītes aiz manis klusē. Bet es piemetu vēl - cilvēks tika ieslodzīts cietumā ne par ko, jo cīnījās pret korupciju un nolaidību, un jūs pat nespējat tikt galā ar viņa vēstuli! Tad pēc kādām divdesmit minūtēm ar vārdiem "sieviete, nomierinieties, mēs tagad visu atradīsim" viņi man atrada šo vēstuli.

Šodien viņi, iespējams, būtu izsaukuši policiju, jo Navaļnija pieminēšana taču ir ekstrēmisms, bet tobrīd tas nebija ekstrēmisms, un tā acīmredzot bija viņu vaina. Viņiem neienāca prātā izsaukt policiju, un viņi drudžaini skraidīja apkārt, mēģinot izdomāt, ko darīt. Sargs iznāca ārā un sāka man kaut ko skaidrot.

Sanāca tāds mini mītiņš. Es saprotu, ka tas ir piliens jūrā, bet man toreiz tas šķita svarīgi - vismaz kaut ko pateikt šīm nogurušajām sievietēm, šīm vecenītēm, kas atnāca nopirkt makaronus vai saņemt pensiju. Es domāju - lai viņas vismaz dzird, ka ir tāds uzvārds. Varbūt pēkšņi vismaz kādam kaut kas iekustēsies...

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā