Uzņēmējs Andris Ārgalis politikā savulaik ne vienu vien pudu sāls apēdis: kā pārliecināts nacionālists ilgus gadus darbojies Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, bijis populārs Rīgas mērs, tad viens no Tautas partijas pārstāvjiem Saeimā. Esot mēģināts pierunāt kandidēt šajās Saeimas vēlēšanās, taču atteicies. Tagad viņam cits sabiedriskais hobijs – Andris Ārgalis turpina tiesāties par Krājbankā zaudēto naudu. Un vēlreiz apliecina, ka neplāno atteikties no savām prasībām. Kā viņš kā vecs politikas kareivis šobrīd redz priekšvēlēšanu cīņas laukumu, saruna ar Andri Ārgali.
– Neesat jau zaudējis cerību, tiesājoties ar Krājbanku?
– Nē. Man krājas tiesvedības materiālu mapīte mājās – kļūst aizvien biezāka... Iztiesāšu lietu šeit, tad, pieļauju, turpināšu tiesāšanos Eiropas līmenī. Nu nebūs tā, kā lēma šeit Latvijas Satversmes tiesa, kas pateica visiem Krājbankas apkrāptajiem noguldītājiem – jūs esat apzagti gluži likumīgi. Es tur zaudēju ap 50 tūkstošiem eiro. Protams, ne jau tā kā Raimonds Pauls – miljonu. Bet es vienalga neesmu gatavs padoties un domāju, ka Santa Anča un Raimonds Pauls arī ne.
– Pauls gan vaino šajā situācijā ne vien banku vai tiesu, bet gan politisko eliti. Nupat viņam Neatkarīgajā bija skarbas pārdomas par to, par ko vajadzētu vai nevajadzētu balsot vēlēšanās. Jums arī tādas pārdomas raisās?
– Man arī ir ļoti skarbas pārdomas. Es kādreiz biju ļoti nacionāli radikāli noskaņots. Man naivi šķita – būs neatkarība, mēs visi ēdīsim no viena putras katla, strādāsim melnās miesās, domāsim par Latvijas uzplaukumu... Nacionālajā kustībā darbojoties, manīju, ka ir tādi žiperīgi zēni, kas par to kopējo putras katlu nemaz tā nedomā, bet vairāk par savējo... Tagad skatos, kā tie jaunieši tur Nacionālajā apvienībā mokās, jo pie viņiem maksātnespējas administratori ir pielipuši. Atkal jau kādiem būs jāiet prom no tās kustības, jo viņi šajā spēlē neiederas.
– Esat vīlies nacionālismā?
– Es teiktu, ka nacionāli noskaņoti cilvēki Latvijā dalās trijās grupās – viena ir liela vēlētāju daļa, kuriem ir rūpe par nacionālu valsti, bet tie neko nenojauš, kas ir Nacionālā apvienība. Ir otra grupa – nacionāli noskaņoti jaunieši, kas grib kaut ko partijā darīt. Bet ir vēl arī trešā un galvenā grupa – kuri realizē caur NA savas intereses – maksātnespējas administratori, sākot ar partijas ģenerālsekretāru Lūsi un tieslietu ministru Gaidi Bērziņu. Manuprāt, NA tikai imitē nacionālo ideju un izmanto to pavisam citiem mērķiem.
Nacionāļu politika ir ļoti skaidra: būt tik lieliem, lai viņus neatstāj ārpus spēles, un būt tik maziem, lai viņiem nepārmestu, ka viņi neko nedara. Salikums uz politikas lauciņa tādējādi iznāk tāds, ka viņi ir nepieciešami. Bet nožēlojami, ka šajā koalīcijā viņi ir tikai Vienotības satelīti. Viņi gan mēģina par kaut kādiem nacionāliem jautājumiem te runāt, bet tā ir tāda tukša muldēšana. Vēlēšanās jau viņu rezultāti būs tīri labi – bet atbilstoši pieminētajai filozofijai – esam tik lieli, lai būtu valdībā, bet tik mazi, lai neko nedarītu.
– Nacionālā valstī nacionālā ideja zust nevar. Kurš politiskais spēks tad to tagad nes?
– Ja nacionāļi spētu līdzīgi, kā kādreiz tika vaļā no Lakuča klana, tikt vaļā no piesaistes maksātnespējas administratoru klanam, tad Nacionālā apvienība varētu būt ļoti stipra, jo ņemot vērā situāciju Eiropā, nacionālā ideja ir tā, uz kuras bāzes tauta var būt vienota.
– Jūs izsakāties par nacionāļiem, ar kuriem kādreiz bijāt kopā politikā. Bijāt jau arī ar citiem – ar tiem, kas tagad ir Vienoti Latvijai sarakstā. Kā vērtējat viņu vēlmi atgriezties politikā?
– Nu žēlīgi skatīties. Bet patiesi žēl man šajā komandā ir tikai vienu cilvēku – Aigaru Kalvīti. Viņš ir gudrs un zinošs cilvēks, ar vienu lielu mīnusu – viņš neatšķir labos cilvēkus no sliktiem un pielīdējiem. Tad, kad viņš bija Ministru prezidents, viņš aplipa ar tāāadu bagāžu, ka to vairs nevarēja no viņa atlipināt. Es viņu vairākkārt brīdināju no tāda cilvēka kā Aigars Štokenbergs, bet viņš man tikai teica – nē, tu nekasies, Andri, mēs ar Aigaru iedzērām šņabi, nu nav viņš nodevējs... Nu, kad viss noskaidrojās, kas ir ar Štokenbergu un Pabriku (viņi aizgāja no Tautas partijas, izveidojot partiju Sabiedrība citai politikai –aut.), tad Kalvītis atzina – jā, Andri, tev bija taisnība. Bet tad bija par vēlu. Un viņa biroja vadītājs – Jurģis Liepnieks! Es domāju, tad nevar būt ilūziju – vai tad Liepniekam bija vēlme spodrināt Ministru prezidenta tēlu?! Protams ne, tikai paša ambīcijas. Turklāt laikā, kad veidojās Kalvīša apriešanas kampaņa, partijas biedri nemetās viņu aizstāvēt. Protams, ka viens viņš nevarēja stāties pretī tik masīvai, ārēju spēku finansētai kampaņai – ASV finanšu oligarha Sorosa finansēto organizāciju kampaņai. Tagad Kalvītis kalpo Vienotībai kā atspārdīšanas maiss – lai varētu stāstīt, kā, redz, viņš savulaik noveda valsti līdz krīzei... Nekur viņš valsti nenoveda! Sākās pasaules finanšu krīze, nobira ASV lielākā banka, un mūsu divi žīdiņi ar bija spēlējuši ar amerikāņu kārtīm, un skandināvi novēlēja – glābiet viņu banku, mēs paši glābsim savējās.
– Izglābām jau to banku. Tagad daļu no tās – Citadeli – pārdodam. Ka tik jums arī šajā bankā nav kādi noguldījumi...
– Pirmkārt – nekādi nevaru saprast, kāpēc jāpārdod?! Kāpēc valstij nevarētu būt sava banka? Kopumā Citadeles tirgošana man izskatās kā viena no Vienotības visatļautības visklasiskākajām izpausmēm. Es teiktu, ka slepenības plīvurs un nelabā smaka ap bankas pārdošanu ir saistīta ar divām lietām – pirmkārt, ar sabiedrisko, Vienotības baroto mediju klusēšanu, otrkārt, ar to, ka Vienotība ir sliktāka par kādreizējo PSRS komunistisko partiju – tā tomēr nebija tik ļoti pakļāvusi sev drošības un spēka struktūras. Visas tiesībsargājošās un kontrolējošās iestādes atrodas Vienotības stingrā virsuzraudzībā, un, kā tik kas draud notikt ne tā, kā Vienotībai vajag, tā uzreiz tiek laboti attiecīgie likuma panti. Man īpaši priecē – vakar atradu savā pastkastīte Vienotības pārstāvja Andreja Judina aicinājumu nobalsot par viņu. Viņš taču ir anekdotisks personāžs parlamentā – ik pa brīdim izdomā kaut kādus unikālus labojumus likumos, kurus pēc tam desmit citiem gudrajiem jāmēģina pārlabot, lai visa tiesību sistēma nesabruktu. Un tie vēl tiek saukti par kādiem neliešiem, lai gan tieši Judina darbība tiesu sistēmai ir vienkārši graujoša.
Bankas pārdošanas process noslēgsies pēc vēlēšanām. Tad arī redzēsim, kāda tā cena galu galā būs – vai tā pārsniegs bankas divu gadu peļņu, kas paliek tai pašā bankā. Vai tiešām šeit būs runa par investīcijām. Jo pagaidām es nesaprotu, kāpēc šeit Straujuma par investoriem dēvē vienkāršus darījuma starpniekus.
Un, jā, es tiešām atkal varu kļūt par šīs bankas kreditoru, jo mana nauda tur arī ir – mana nauda savulaik no maksātnespējīgās Krājbankas pārceļoja uz Citadeli.
– Tomēr arguments – investori ir no ASV, un šajā ģeopolitiskajā situācijā tas ir ļoti svarīgi, lai šeit būtu ASV kapitāls – ir neapgāžams. Vai jūs domājat citādi?
– Īslaicīgi jau argumenti ir labi. Bet es šeit nespekulētu ar ģeopolitisko situāciju. Laikā, kad es biju Saeimas priekšsēdētāja biedrs, toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Ministru prezidents Einārs Repše, ārlietu ministre Sandra Kalniete, biedējot ar ģeopolitiskiem argumentiem, mums, Saeimas deputātiem, stāstīja, kāpēc ir noteikti jāatbalsta Latvijas karavīru sūtīšana uz Irāku. Situācija tika atainota tā, ka tur notiek šausmu lietas, Irāka ir drauds pasaulei, un mums pirmajiem jāiet tā glābt. Un mēs, Saeimas deputāti, kā tādi auni nobalsojām par piedalīšanos militārā operācijā Irākā. Es vēl joprojām nespēju to sev piedot, jo izrādījās, ka draudi ir blefs un tieši iebrukumu rezultātā Irākā gāja bojā milzīgs skaits mierīgo iedzīvotāju. Izrādījās, ka no ASV puses bija safabricēta melīga informācija par Irāku, bet neviena no šīm amatpersonām nav pat atvainojusies par to, ka toreiz maldināja deputātus. Es tāpēc nespēju noticēt, ka tagad, ja ASV pārstāvji nopirks šo banku, tad viņi būs tādi miera garanti, ka tik turies. Tikai tāpēc, ka viņi ir amerikāņi?! It kā amerikāņi šeftes netaisa un pelnīt negrib! Man šķiet arī muļķīgs arguments, ka tā banka tūliņ ir jāpārdod – es domāju, ka pateicībā par to, ka mēs te kā tādi mazie krancīši rejam pret Krieviju, Eiropas Savienība varēja arī atlikt to pārdošanas brīdi līdz nākamajam gadam. Kas te tik degošs!? Es domāju – nekas. Un kāpēc tiek izslēgts, ka šie amerikāņu starpnieki nopērk un pēc tam visbīstamākais krievs iegādājas?! Vai arī mazie vīriņi, kas saņēmuši procentus no bankas, un pēc tam atkal tai spraudīs ķeizara kroni virsū.
– Nacionāļu iemīļots lozungs ir «krievi nāk», parasti ļoti iedarbīgs priekšvēlēšanu periodā. Šobrīd gan tas ir ar lielāku skaudruma piedevu nekā agrāk, redzot to, kas notiek Ukrainā.
– Es negribu vērtēt to, kas notiek Ukrainā divu slāvu tautu starpā. Man ir par maz informācijas.
Bet kāpēc Krievijai mūs šeit apdraudēt, ja viņiem te tāpat viss pieder?! Izņemot manu brīvo domu gājienu, protams. Bet pārējais – uzņēmumi, firmas, zeme, īpašumi...
– Mēs taču esam Eiropas Savienības dalībvalsts.
– Un ja Eiropas Savienībai rūpētu, kas šeit notiek, tad viņi vismaz censtos sakārtot savu galējo austrumu robežu. Mūsu robeža ar Krieviju ir ārkārtīgi nesakārtota un neapsargāta. Ja parādītos te zaļie vīriņi kaut kur pierobežas mežā, es domāju, mēs varētu ilgi stāstīt, ka viņu te iepriekš nebija, jo kur robeža, kur ne – tas tur vispār nav saprotams.
– Mums pašiem tam nav līdzekļu, diemžēl.
– Jā, toties mums ir līdzekļi uzbūvēt milzīgu un dārgu namu Valsts ieņēmumu dienestam. Ar ko tas nodarbojas?! Kad viņi pateica, ka nu ķersies klāt autoservisiem, man tiešām sāka likties, ka šī ir lieka organizācija valstī, kuru reorganizējot un apvienojot ar Ekonomikas policiju var krietni budžeta naudu ietaupīt. Jo pie mums ir tā sapīta nodokļu un birokrātijas sistēma, ka jebkurš uzņēmējs ir spiests iegrimt nemitīgu atskaišu blāķos. Varētu taču sistēmu vienkāršot – no noteiktas apgrozījuma summas attiecīgs procents jānomaksā nodokļos un viss. Ja nemaksā – sākas represijas. Bet likt par katru zīmuli atskaitīties, nemitīgi jāskrien deklarācijas rakstīt... tas ir absurds.
– Par valsts pārvaldes sistēmas maiņu priekšvēlēšanu solījumi ir vairākām partijām.
– Jā, esmu pamanījis – par kardinālu valsts pārvaldes sistēmas maiņu ir rakstīts gan Reģionu apvienības, gan Sudrabas partijas (No sirds Latvijai) priekšvēlēšanu solījumos. Varbūt tāpēc viņi ir tik netīkami valdošajiem? Neesmu nekāds Ingunas Sudrabas fans, bet tik mežonīgs vispārējs uzbrukums vienai sievietei priekšvēlēšanu kampaņā, tas man rada spītību: nu, lai iet un pamēģina...
Vispār, ja man būtu tāda iespēja, es, neņemot vērā vēlēšanu rezultātus, par Ministru prezidentu ieceltu Aivaru Lembergu, bet nākamgad vasarā par Valsts prezidenti – Ingunu Sudrabu. Tas būtu ideāls salikums, manuprāt. Ja arī Lembergs negrib par premjeru, es ieceltu viņu piespiedu kārtā. Bet tikai lai komandu neveido no nabagiem, tie pēc tam rokā kož.
– Tātad jūs aicināt balsot par viņiem?
– Diezgan nepārprotami. Es viņus izvirzu.
– Jūs esat pārliecināts, ka politikā izšķiroša loma ir personībai, nevis idejai un komandai?
– Ja šī personība ir pierādījusi sevi darbā, tad tam ir izšķiroša loma, neapšaubāmi. Savukārt, ja persona ir veidota par Sorosa līdzekļiem, ar viņa meiteņu un zēnu komandas pūlēm, tas ir vienkārši tukšs pūslis.
Vēsture jau parāda piemērus, kā personība var izvilkt valsti. Manuprāt, vienīgā personība, kam ir potenciāls izvilkt valsti, ir Aivars Lembergs – mazs pēc auguma, bet izturīgs pēc vella. Nils Ušakovs to izdarīt nevar – viņš, manuprāt, ir tikai žurnālists, kuru izveidojusi vide un PR, kurā ir ieguldīti ievērojami pašvaldības līdzekļi.
– Vai tad Ušakovs slikti vada Rīgas domi? Kā mērs viņš ir populārs.
– Viņš vada Rīgas domi atbilstoši šīsdienas pieprasījumam. Sociālā programma tiek pildīta lieliski. Taču Rīgas perspektīvas tiek veidotas ļoti sliktas. Var jau būt, ka es kļūdos, bet domāju, ka pēc pusotra, diviem gadiem Rīgai būs bankrots. Ar vienu noteikumu – ja nesamazinās transporta dotāciju un sociālā atbalsta programmas. Pēc pusotra, diviem gadiem Rīgai būs jāsāk maksāt virkne nopietnu kredītprocentu, pārdošanai izliktās zemes platības diez vai izdosies tik labi pārdot, budžets arī uz nodokļu rēķina tik spoži nepildīsies, tāpēc domāju, ka problēmas būs nopietnas. Un politiskā spēle ap tām arī būs nežēlīga: domāju, ka Saskaņa netiks pie varas vēl nākamos četrus gadus. Pēc diviem gadiem būs Rīgas maksātnespēja, valdība iecels administratoru, un tad tieši valdība būs tā, kas liks rīdziniekiem jostas savilkt. Bet tagad valdošie puiši varēs teikt – redz, mēs bijām labie, bet valdība – sliktā.
