Kiršteins: Neatkarība kā skabarga Gorbačova un rietumvalstu vadītāju sēžamvietā

Ir grūti iedomāties, kas notiktu, ja 1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes balsojumā pietrūktu balsu, lai apstiprinātu Neatkarības deklarāciju. Mēs iesākumā būtu kaut kāda „autonomā padomju republika”, kas, sabrūkot PSRS, nonāktu „neatkarīgo republiku savienībā”. Tomēr tajā pašā 1990. gada pavasarī Rietumvācijā dzīvojošais starptautisko tiesību speciālists, Latvijas Tautas frontes domnieks un Pilsoņu kongresa delegāts Egils Levits kopā ar domubiedriem, būdams Latvijā, radīja 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepciju. 1990. gada 30. aprīlī Levits atkal ielidoja Latvijā, kur Rīgas lidostā viņu jau gaidīja LPSR drošībnieki, lai arestētu un caur Maskavu izsūtītu atpakaļ uz Frankfurti. Latvijā Egils Levits varēja atgriezties tikai pēc 1991. gada 21. augusta – pēc puča, kas eskalēja PSRS sabrukumu.
05.05.2020. Elita Veidemane
 
©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Šogad 4. maijā mēs atzīmējām vienu no mūsu valsts nozīmīgākajiem notikumiem: Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Par to saruna ar Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu (Nacionālā apvienība), kurš bija starp 138 deputātiem, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarību.

Neatkarības deklarācijas tapšana

‒ Par spīti tam, ka Rietumi neatzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā, tos vairāk baidīja iespēja, ka varētu izjukt PSRS ar visu milzīgo kodolbruņojumu. Tāpēc līdz Latvijas Tautas frontes (LTF) 2. kongresam (1989. gads) bija izveidojusies ārkārtīgi bīstama situācija. Respektīvi, LTF runāja par suverenitāti (autonomiju PSRS sastāvā), un to atbalstīja Rietumi. Arī Abrenes (Francijā) sanāksmē, kurā piedalījās ārzemju latvieši un LTF pārstāvji, tika runāts tikai par suverenitāti. Šo runāšanu izjauca Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) kongress februārī, un beigu beigās arī LTF valde 1989. gada 31. maijā, pieņemot Aicinājumu par Latvijas ceļu uz pilnīgu neatkarību.

Tas notika, pateicoties LTF domniekam Pēterim Laķim. Viņš bija šā aicinājuma faktiskais iniciators un autors.

‒ Ja būtu uzvarējis viedoklis par suverenitāti, tad Rietumi nekavējoties atzītu tādu „suverēnu” Latviju, līdz ar to būtu likvidēta Latvijas Republikas (LR) pēctecība, Pilsonības likums, respektīvi, viss, kas tika panākts.

Un to ļoti labi saprata trimdas jurists Egils Levits.

‒ Jā. Viņš bija studējis starptautiskās tiesības un saprata, ka Baltijas valstu neatkarība ir kā skabarga ne tikai Gorbačova, bet arī rietumvalstu vadītāju sēžamvietā. Bija jau iestājies atslābums starptautiskajās attiecībās, mazināti kodolkara draudi, un Rietumiem bija svarīgi, lai nesāktos jukas, kas varētu novest pie Gorbačova krišanas. Savukārt mums bija svarīgi visai pasaulei paziņot ar Neatkarības deklarāciju, ka viss, kas noticis padomju režīma laikā, ir nelikumīgs, bet kaut kādas sarunas par PSRS uzlabošanu un visādu Savienības līgumu parakstīšana ir ilūzija. Problēma bija tā, ka ne visi LTF biedri ar dažādiem politiskajiem uzskatiem - spektrā no LNNK līdz komunistiem (ap 20%) ‒ to saprata. Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanu laikā Levits dzīvoja Rīgā, filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī, kur divatā diskutēja, kā labāk to visu iekļaut Neatkarības deklarācijā un izskaidrot starptautiskajai sabiedrībai. 21. martā Zinātņu akadēmijas zālē sasauktā LTF atbalstīto deputātu grupa tika iepazīstināta ar deklarācijas koncepciju. Vairākums to atbalstīja, bet daļā deputātu bija jūtamas šaubas, vai viss sovjetiskais tiešām būtu jāatmet, varbūt pietiktu drusku pielāpīt sistēmu, uzlabojot sociālismu. Levits tāpēc savu koncepciju vispirms izlēma apspriest šaurākā grupā ar cilvēkiem, kam bija skaidri uzskati par valsts nepārtrauktības doktrīnu. Tādi bija profesors Rolands Rikards, juristi Romāns Apsītis un Valdis Birkavs, kuri sanāca kopā 22. martā Rikarda Dzirnavu ielas dzīvoklī. Tur Levits nolasīja savu Neatkarības deklarācijas koncepciju, un visi vienojās par principiem, ka deklarācija jābalsta uz valsts nepārtrauktības doktrīnas un Satversmes konstitucionālajiem pamatiem, bet jebkādi papildinājumi pieļaujami tikai pēc Saeimas vēlēšanām. Lai izstrādātu tekstu, uz otro sēdi Kinematogrāfijas savienības ēkā papildus tika pieaicināti juristi Aivars Endziņš un Tālavs Jundzis. Apsprieda divus - maksimālo un minimālo deklarācijas variantu, kā arī pirmajā sēdē pieņemamos lēmumu projektus. Pie LTF frakcijas formāli tika izveidota valsts tiesisko jautājumu grupa Romāna Apsīša vadībā (Rikards, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis, Aivars Endziņš, PSRS Tautas deputātu kongresa deputāts Ilmārs Bišers) un konsultantu grupa, kas vairāk diskutēja par politiskiem jautājumiem (Egils Levits, Jānis Dinevičs, Andris Līgotnis, Valdis Cielava, Edgars Meļķisis, Gunārs Kusiņš, Ints Upmacis, Egils Radziņš, Aivars Fogels, Aleksandrs Kiršteins).

Ko mums dod 4. maijs?

Neviens nebija drošs, ka Augstākā Padome nobalsos par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, lai arī cik perfekti tā būtu uzrakstīta.

‒ Protams. Arī tāpēc, ka LTF savulaik bija sastājušies daudzi sīkkomunisti. Tie, kuri saprata, ka PSRS mainīsies. Viņi nevēlējās palikt ārpus procesiem. Arī nomenklatūras komunisti nevēlējās nokavēt pēdējo vilcienu. Un tā pirms 1990. gada Augstākās Padomes (AP) vēlēšanām parādījās platforma „Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku” ar dažu saimnieciskajā un kultūras darbā pazīstamu cilvēku līdzdalību. Mēs, LNNK cilvēki, no pārsteiguma gandrīz apkritām. Šīs platformas politiskā aicinājuma parakstītāji Ivars Ķezbers, Anatolijs Gorbunovs, Vilnis Edvīns Bresis, Jānis Āboltiņš, Alberts Kauls, Voldemārs Krustiņš runāja miglainas frāzes par demokrātiju un saimniecisko sadarbību ar PSRS. Taču šī platforma izčākstēja, jo nesaņēma LTF atbalstu, kaut arī Rietumiem tās realizācija būtu bijusi izdevīga. Rietumus varētu apmierināt variants, ka mēs „pilnīgi neatkarīgi” rotētu ap Maskavu un netaisītu nepatikšanas Gorbačovam.

Ko tev pašam emocionāli nozīmēja 4. maija balsojums?

‒ Es sapratu, ka Padomju Savienība sabruks jebkurā gadījumā. Pirms tam - 1986. gadā - klausījos un skatījos ziņas no Čatokvas konferences Jūrmalā, Dzintaros, un tā iezīmēja sabrukuma pirmos aizmetņus. Nākamie bija mītiņi pret metro celtniecību Rīgā un LNNK dibināšanas sanāksmes Arkādijā. Tā ka Neatkarības deklarācijas sagatavošana un 4. maija balsojums bija viens no ļoti nozīmīgiem neatkarības atgūšanas posmiem. Tomēr daudzi cilvēki domā - nu kas tad tur, kaut kāds 4. maijs, toties 1991. gada 21. augusts, tas gan svarīgs! Jāsaprot, ka 21. augusts - puča izgāšanās diena ‒ mums nokrita no gaisa, tur nebija nekādu mūsu nopelnu. 1990. gada 4. maiju nav iespējams aizmirst: cilvēki bija sanākuši pie Saeimas nama, klausījās, kas notiek sēžu zālē un kā norit balsošana.

Cilvēki taču cerēja, ka viss mainīsies, jo bija apnikusi padomju sistēma, un visi saprata, ka no tās jātiek prom. Cilvēki vienkārši gribēja būt brīvi.

Savukārt mūsu uzdevums bija - neizdarīt lielas kļūmes, kaut ko nesabojāt neatgriezeniski. Bet mēs tādiem momentiem bijām ļoti tuvu: pietiktu mums deklarācijā neminēt 1920. gada Miera līgumu ar Krieviju vai pieņemt Pilsonības likumu tādu, kāds bija pieņemts Lietuvā…

Tomēr daudzi joprojām noniecina 4. maija nozīmi.

‒ Negribas par to runāt Neatkarības deklarācijas trīsdesmitgadē… Bet ieskaties VDK aģentu sarakstos, papēti tos, kuri spieda uz Latvijas suverenitāti PSRS sastāvā. Un tad viss taps skaidrs. Ko mums visiem dod 4. maijs? Tas dod brīvību un izvēles tiesības, neko vairāk. Kā bija agrāk? Divistabu vai komunālais dzīvoklis, ne par ko tur īsti nav jāmaksā, saņem aldziņu 100 rubļu apmērā, nopērc polšu par trim rubļiem, skaties divas TV programmas - Rīgas un Maskavas, ir silti un labi. Pēkšņi viss mainās, izrādās, ka ik dienu jāpieņem lēmumi, nekas vairs nav par velti… Ko nu?! Jāsāk domāt, ko darīt! Un tas notiek visu laiku. Bet Neatkarības deklarācija dod izvēles iespējas: tu vari doties uz Spāniju lasīt zemenes vai tās audzēt Latvijā, dibināt savu uzņēmumu vai strādāt pie kāda darbadevēja.

Dieva un sabiedroto dāvana

Bet kā vērtēt 1991. gada augustu, kad trīs dienās pučisti izgāzās un pēc tam sākās lavīnveidīga Latvijas Republikas atzīšana?

‒ Mēs nedrīkstam pārvērtēt savus nopelnus neatkarības reālā atgūšanā 1991. gada augustā. Mūsu nopelns ir, ka mēs pirms tam sagatavojām šo ļoti svarīgo dokumentu - Neatkarības deklarāciju ar starptautisko pamatojumu. Šis dokuments sagrāva iespēju izveidot suverēnu Latviju PSRS ietvaros. Bet ne jau mēs izšķīrām, kas uzvarēs. Bija trīs iespējami varianti. Pirmais: ja uzvar Gorbačovs, tad agrāk vai vēlāk mēs tiktu piespiesti parakstīt Savienības līgumu, te paliktu daļa padomju karaspēka. Otrais variants: ja uzvar pučisti. Protams, neviens te Rubikam neļautu taisīt koncentrācijas nometnes, pučistiem arī vajadzētu „tirgoties” ar Rietumiem. Būtu tāds stingrāks PSRS variants, nekāds NATO, nekāda ES. Te būtu rubļi, rusifikācija, atpalikušas tehnoloģijas un krievu armija. Trešais variants: uzvar Jeļcins, sabrūk PSRS, Rietumi atzīst Baltijas valstu neatkarību. Un tagad pasaki: kurā no variantiem ir lieli mūsu nopelni? Varbūt vienīgi tur, ka Maskavā pamācījās no mums taisīt barikādes… Un vēl viens mazzināms, interesants fakts. 1991. gada maijā Maskava bija apmaksājusi starptautisku konferenci Hāgā, lai popularizētu Baltijas valstu suverenitātes (finlandizācijas) ideju. Mani pirms tam pie sevis izsauca Mavriks Vulfsons un pateica, ka Latvijai šajā konferencē esot vieta diviem cilvēkiem. Viens būtu Mavriks Vulfsons, otrs - Jānis Peters. Bet Vulfsons nevarot tikt, jo tajā laikā viņam nozīmēta kaut kāda svarīga ārstnieciskā procedūra, tāpēc viņš ieteikšot mani. Pajautāju, kāpēc to neapsprieda AP LTF frakcijā. Neesot vairs laika! Tur piedalījās Harvardas un citu augstskolu profesori, starptautiski pazīstami ekonomisti, mediju pārstāvji, diplomāti, kā arī daži Baltijas valstu politiķi, diskutējot par Baltijas valstu ekonomisko situāciju. Trīs dienas tika rādītas visādas diagrammas - cik mums ir tērauda un krāsaino metālu, cik naftas, cik saņemam traktorus no padomju republikām… Un katrs ekspertu ziņojums beidzās ar to, ka mums no tā visa nav nekā, bet Padomju Savienība esot gatava par dempinga cenām mums to visu piegādāt! Pēdējā dienā visi sanāca uz banketu, un Hāgas mērs savā uzrunā teica apmēram tā, ka viņam piezvanījuši no Maskavas, ierosinot noorganizēt šo konferenci - visi padomju diplomāti, kas bija ieradušies no PSRS, burtiski nobālēja. Bet pirms tam taču organizatori mēģināja iestāstīt, ka šī konference ir Rietumu uzdrīkstēšanās, nevis Maskavas „lūgums”! Skaidrs, ka šo konferenci patiesībā organizēja par Kremļa naudu, ko honorāros izmaksāja ,,neatkarīgajiem” speciālistiem… Kopumā vērtējot, liktenis mums ir bijis labvēlīgs tieši divas reizes: kad Latvijas valsts dibinājās un kad sabruka PSRS. Ja Vācija nebūtu sakāvusi un izdzinusi no Latvijas cariskās Krievijas karaspēku, kas bija Antantes sastāvā, un pēc tam septiņu valstu bruņotie formējumi nesakautu sarkano Stučkas armiju, kādi sabiedrotie gan atzītu neatkarīgu Latvijas valsti (un arī tikai tad, kad saprata, ka Krievijā uzvarējis boļševisms)?

Jā, Antantes Augstākā padome tikai 1921. gada 26. janvārī ar Briāna notu atzina Latvijas Republiku par de iure patstāvīgu valsti.

‒ Jelgavas un Rīgas atbrīvošanā no boļševikiem mums palīdzēja vācu militārie formējumi, savukārt pārējās valsts daļu atbrīvošanā Latvijas armijai jau palīdzēja sabiedrotie ‒ gan pret Bermontu, gan ieņemot Daugavpili - Edvarda Ridza-Smiglija, Valku un Valmieru - Johana Laidonera, Rēzekni - Harolda Aleksandera vadībā. Savukārt daudzi latvieši tajā laikā Krievijā cīnījās par vispasaules boļševiku revolūciju. Neatkarība 1918. ‒ 1920. gadā mums bija Dieva un sabiedroto dāvana… Un otrā reize, kad liktenis mums uzsmaidīja, bija 1991. gada 21. augusts. Pučisti zaudēja, un Krievijā uzvarēja Jeļcins. Ceru, ka trešā reize vairs nebūs vajadzīga un mūs nevarēs iebāzt tajā austrumu purvā.