Gatis Eglītis: Neapmierinātība koalīcijā ar Znotiņas veikumu ir jau kādu laiku

Gatavojot grozījumus netīrās naudas apkarošanas likumā, Jauno konservatīvo partiju pārstāvošais Gatis Eglītis, kas vada Saeimas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisiju, iedzīvojies konfliktā ar Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšnieci Ilzi Znotiņu. Viņa uzskata, ka deputāts, ar saviem priekšlikumiem vājinot dienestu, izpilda kādas konkrētas bankas pasūtījumu. Savukārt politiķis uzstāj, ka Latvija ar savām prasībām pārspīlē, un vēlas tikai atvieglot dzīvi godīgajiem uzņēmējiem.
19.04.2021. Jānis Lasmanis
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

No vairākiem priekšlikumiem komisijas sēdēs G. Eglītis ir atteicies, saskaroties ar iebildēm ne tikai no FID, bet arī citām iestādēm.

Pēc vairāku deputātu, tostarp G. Eglīša, iniciatīvas no likumprojekta savukārt svītrota norma, kas turpmāk prasītu patiesajiem labuma guvējiem nevainojamu reputāciju tajās jomās, uz ko likums attiecas. Latvija grasījās būtiski paplašināt starptautiskās prasības. Tagad Finanšu ministrija kā kompromisu piedāvā pašu minimumu, ierobežojot tikai sodītas personas.

Saeimā izvērtušās arī debates par to, vai personu loks, kam turpmāk būs jāpilda likuma normas, nav padarīts pārāk plašs, tādējādi radot uzņēmējdarbībai lieku administratīvu slogu. Finanšu ministrijā uzsver, ka šajā ziņā ne Eiropas Savienības direktīva, ne Finanšu darījumu darba grupas (FATF) rekomendācijas lielu elastību nepieļauj. Taču likuma autori esot centušies padarīt prasības ne tik smagnējas tajās jomās, kur noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risks nav tik augsts.

Jūs panācāt, ka no likumprojekta svītro normu, kas prasītu patiesajiem labuma guvējiem nevainojamu reputāciju tajās jomās, uz ko likums attiecas. Šī norma varētu novest pie uzņēmuma akciju atsavināšanas pat tad, ja nav izdarīts noziegums. Kāpēc, jūsuprāt, FID vēlējās to ieviest?

Tā bija FID iniciatīva kaut ko tādu likt šajā likumā. Atcerēsimies, ka par to izcēlās milzīga ažiotāža sabiedrībā, koalīcijā un valdībā, jo visi saprot, ka tur ir milzīgi riski, ja sasaisti nevainojamu reputāciju ar konkrētām rīcībām, kas var novērst pie īpašuma zaudēšanas.

Es pats gāju ar šo jautājumu uz koalīciju, kur dabūju akceptu, ka koalīcijas vārdā sniedzu priekšlikumu, ar kuru tiek noraidīta šī norma. Šādas muļķības negribam redzēt.

Toreiz bija ļoti daudz neapmierināto ar FID rīcību, viņa [Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa] toreiz gandrīz zaudēja savu amatu, jo tā neapmierinātība [ar I. Znotiņas veikumu] gan valdībā, gan koalīcijā ir jau tādu ilgāku laiku. Šis bija tāds kārtīgs darvas piliens klāt tam visam.

Redzot, kādu reakciju sabiedrībā tas raisīja, mums arī politiski bija svarīgi, lai godīgi uzņēmēji var darīt savu darbu un no valsts puses nebūtu šāda nesaprotama rīcība. Tas tika labots, te es ņemu to kredītu sev, es iniciēju to jautājumu. Paliek tikai kritērijs - ja ir reāli sodīts krimināli, tad ir nevainojamās reputācijas kritērijs apšaubāms, bet arī tādā gadījumā tas nevar novest līdz īpašuma atsavināšanai.

Kāpēc FID gribēja šādu normu? Par tādu nebija nekur rakstīts, nevienā rekomendācijā, nekas tāds mums tik agresīvā veidā nav prasīts. Tā ir drausmīga pārcentība vai kaut kas vēl sliktāks.

Kāpēc Znotiņa amatu tomēr nezaudēja?

Varbūt jautājums nebija likts tiešā tekstā darba kārtībā, bet par to daudz runāja koalīcijas aizkulisēs.

Jūs uzskatāt, ka FID rīkojumus par naudas iesaldēšanu būtībā nevar apstrīdēt, kaut arī ģenerālprokurors bija tiesīgs izšķirt - ir taisnība FID vai nav. Kāpēc šis instruments nestrādāja?

Tur ir vairākas komponentes. Pirmkārt, informācijas apjoms, kas tiek sūtīts uz prokuratūru, otrkārt - laika faktors. Tiek dots ļoti, ļoti maz laika, lai šie cilvēki vai kreditori, kuru nauda tiek potenciāli iesaldēta, kurus skar šie FID rīkojumi, sagatavotu informāciju prokuratūrai. Tas ir viens. Bet pati lielākā problēma ir tā, ka cilvēki pat nezina, par kuru epizodi FID uzsācis procesu. Tu nezini, par kuru no tavām darbībām sācies process, jo FID prasa darbību vēsturi par desmit, piecpadsmit gadiem. Tādēļ tas cilvēks pārsvarā nezina, par kuru epizodi uzsākts process.

Pats būtiskākais, ko pats ģenerālprokurors norādīja: viņiem veidojas interešu konflikts. Ir neloģiska situācija, no vienas puses, prokurors uzlikts kā filtrs, bet, no otras puses, tai pašai prokuratūrai tā lieta jāvirza tālāk. Tā tāda neloģiska situācija.

Likumu jūs vēlaties būvēt tādu, lai ar to ķertu “lielās zivis”, bet mazās nebūtu pakļautas papildu birokrātiskajam slogam. Kādai būtu jābūt tai robežai, kas šķirtu vienu no otra?

Domāju, tas varētu būt uz apgrozījuma bāzes, piemēram, likuma subjekti netiek tramdīti, ja viņu apgrozījums ir līdz 100 tūkstošiem eiro.

Te ir piemērs. Man zvana grāmatvede no Jēkabpils. Viņa ir pašnodarbinātā, sniedz ārpakalpojumu diviem maziem veikaliem. Viņai atnāk paziņojums, ka VID taisa auditu par to, kā viņa, šī mazā, mazā grāmatvede, īsteno uzraudzību savā darbībā.

Pirmais, ko viņa dara - ir šokā par to, ka būs audits. Viņa meklē internetā, kas ir “Moneyval” [Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja], kas ir “money laundering” [angl. - naudas atmazgāšana], mēģina kaut ko saprast no visa tā blāķa, kas pieņemts attiecībā uz AML [Anti-money laundering directive] regulējumu. Tur ir ļoti, ļoti daudz prasību. Tā vietā, lai darītu savu darbu, viņa pavada vairākas dienas, lai saprastu, kā pareizi atbildēt VID.

Tas ilustrē bezjēdzību, ka, no vienas puses, mums ir lielās atmazgāšanas shēmas, lielās nodokļu shēmas, kas pēc būtības ir naudas atmazgāšana, no otras puses, ir mazais grāmatvedis Jēkabpilī, kas apgroza ļoti mazas summas, mēģina vienkārši nodrošināt sev iztiktu, bet viņam uzkrauts abnormāls slogs. Tā vietā, lai darītu savas lietas, viņa tērē laiku.

Ir ļoti grūti ar Finanšu ministriju un FID, jo viņiem izskatās, ka visi ir potenciālie blēži, ka visiem jāuzliek drausmīga uzraudzība, viss jākontrolē. Tas ir nepareizi. Mums jābūt riskos balstītai uzraudzībai - ja ir konkrēti sektori un uzņēmumi, par kuriem mēs zinām un uzraugi zina, jo seko līdzi naudas plūsmām, mēs liekam savus resursus tur iekšā.

Mums jau tagad ir problēma ar tiem AML jautājumiem, savu tiesībsargājošo institūciju kapacitāti būsim tik ļoti aizblīvējuši, ka nepietiks izmeklētāju, prokuroru, tiesas kapacitātes, nepietiks spēka, lai izmeklētu citus noziegumus. Un tos neviens nav atcēlis.