Anda Čakša: Veselības sistēmas reforma tā laika situācijai bija atbilstošs lēmums

Ar Covid-19 inficēto un hospitalizēto pacientu skaitam kļūstot arvien lielākam, veselības aprūpes sistēmas pārstāvji gan aizvien skaļāk kritizē lēmumus, kas pieņemti, reformējot sistēmu, gan aizvien uzstājīgāk pieprasa ārkārtas situācijas izsludināšanu. Reformu veidojusī ministre kritikai piekrist nevēlas.
07.10.2021. Jānis Lasmanis
 
©Oksana Džadana/ F64

Ogres slimnīcas valdes priekšsēdētājs Dainis Širovs paudis viedokli, ka pēdējos 20 gados mērķtiecīgi īstenotā neatliekamās palīdzības slimnīcu skaita samazināšana, nonākot esošajā krīzes situācijā, atklājusi, cik aplami bijuši šādi lēmumi. Tie šobrīd būtu jālabo.

“Būtībā veselības aprūpes sistēma ir nonākusi pie sasistas siles. Kādreiz neatliekamo palīdzību sniedza Rīgas 1. slimnīca, Siguldas un Bauskas slimnīca, bet tagad šīs slimnīcas savu darbību ir pārprofilējušas un nevar palīdzēt Pierīgas iedzīvotājiem. Labi, ka mums vēl izdevās saglabāt savu slimnīcu. Pašlaik Ogres slimnīcā palīdzību saņem aptuveni 40% pacientu, kas ir no citiem novadiem,” ziņu aģentūrai LETA saka D. Širovs.

Viņš uzsver, ka Ogres slimnīca visu laiku strādā ar 98-99% noslodzi, tādēļ viņa ieskatā ārkārtas situācija slimnīcā ir teju visu laiku.

Savukārt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests Veselības ministrijai trešdien lūdzis izsludināt ārkārtas situāciju Latvijas veselības nozarē. Dienesta vadītāja Liene Cipule skaidro, ka dienests pie ministrijas atkārtoti vērsies, jo strauji pasliktinājusies situācija.

“Aizvadītajā diennaktī mēs saskārāmies ar vietu trūkumu slimnīcās, kas īpaši izteikts bija Rīgas reģiona slimnīcās, proti, gan Ogres, gan Tukuma un Jūrmalas slimnīcās vairs nebija vietas, lai tajās varētu ievietot atvestos Covid-19 pacientus. Tas nozīmē, ka mums ir jāmeklē, uz kādām slimnīcām vest pacientus, un tajā brīdī pie tām veidojas rindas, tādējādi radot situāciju, ka brigādes ir jau aizņemtas un mēs nevaram tās nosūtīt uz citiem izsaukumiem,” skaidro L. Cipule.

Tomēr Anda Čakša (“Jaunā Vienotība”), kas bija veselības ministre laikā, kad vēl pārstāvēja Zaļo un zemnieku savienību un bija viena no pašlaik kritizēto reformu virzītājām, nevēlas piekrist, ka tolaik pieņemti nepareizi lēmumi.

Slimnīcu vadītāji sūdzas, ka veselības aprūpes sistēmas reformas ietvaros īstenotā neatliekamās palīdzības slimnīcu skaita samazināšana bija aplams lēmums. Arī jūs pielikāt roku pie šīs reformas, tādēļ jautāju, vai varat piekrist šim apgalvojumam.

Nē, nevaru. Tolaik bija citi apstākļi, toreiz visā pasaulē veselības aprūpes sistēmas gāja uz centralizāciju. Tas, ko šobrīd redzam, ir pilnīgi jauna situācija. Ir svarīgi izvērtēt šo situāciju un saprast, kā būtu tālāk jārīkojas.

Mani uztrauc, ka ministrijā, iespējams, nedomā kategorijās, ka lēmumi līdz kovidam bija vieni, bet tagad jāskatās caur citu perspektīvu un jādomā, kādam tam kartējumam jābūt. Pasaulē arī pie tā jau strādā, mēs neesam unikāli. Ir skaidrs, ka būs nepieciešamas pārmaiņas.

Nedomāju, ka tad tas bija nepareizi, bet, ja akli turpināsim ieviest tolaik izpētīto, tas gan būtu nepareizi.

Pašlaik atbildīgā ministrija gatavo skaidrojumu tam, kā tika iztērēts desmitiem miljonu, bet iekārtotas tikai 120 Covid-19 slimniekiem piemērotas gultas. Jūs esat vadījusi Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, varbūt varat piedāvāt kādu versiju?

Redzat, es domāju, ka jautājums jāuzstāda citādāk. Ja runājam par fiziskām gultām, tad nav šaubu, ka nesamērīgi tēriņi, bet stāsts jau ir par visu sistēmu, lai varētu ārstēt Covid-19 pacientus. Ir jāsaprot visa sistēma, ja jāpielāgo visas telpas, skābekļa ventilācijas... Zinot būvniecības izmaksas, jāsaprot, ka tas maksā naudu. Cits jautājums, ja tas notiek jau piemērotās telpās. Ir daudz dažādu versiju. Bet es gribētu domāt, ka tur ļoti sekots līdzi tam, ko pērk, kādas lietas iegādāties par šo finansējumu.

Turklāt arī jāņem vērā, ka veselības aprūpē šī nav šausmīgi liela nauda, jo slimnīca nav viesnīca. Tā nav tikai gulta un skaista gultasveļa. Tas ir par tehnisko aprīkojumu un to, ka kovids prasa arī savādāk organizēt pacientu plūsmu.

Koalīcijā joprojām nav vienprātības par to, kādiem jābūt drošības pasākumiem, lai ierobežotu slimības izplatīšanos, bet kas, jūsuprāt, būtu jādara?

Vispirms vajadzētu turpināt runāt par vakcinēšanos, par pirmās potes saņemšanu. Man liekas - mēs joprojām nezinām, kas daudziem cilvēkiem ir īstie šķēršļi, kas liedz vakcinēties.

Vienai grupai, no mazapdzīvotiem reģioniem, nav sabiedriskā transporta, otri baidās, ka tiem astes pieaugs. Ir ļoti svarīgi, ka mēs tiešām runātu par pirmās devas saņemšanu.

Esmu ļoti pretrunīga savā spriedumā, jo manī runā gan politiķis gan ārsts. No vienas puses, es politiski un psiholoģiski saprotu, ka tie, kas vakcinējušies, ar “lokdaunu” tiktu sodīti, bet no otras - vīrusam ir pilnīgi vienalga, ko mēs domājam vai nedomājam, viņam ir savs izplatīšanās ātrums, no cilvēka uz cilvēku, ja gribam to apturēt, kādām rīcībām jābūt, bet tas ir ļoti smags lēmums.