Edgars Rinkēvičs: Robežas infrastruktūras nostiprināšana nav NATO atbildība

Rīgai šonedēļ pulcējot NATO dalībvalstu ārlietu ministrus, tika spriests gan par Krievijas un Ukrainas saspringtajām attiecībām un iespējamo militāro konfliktu, gan par alianses stratēģiskās koncepcijas pielāgošanu jaunajai situācijai starptautiskajā arēnā.
03.12.2021. Jānis Lasmanis
 
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs tiekas ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču ©https://www.nato.int/

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzskata, ka tieši jaunās stratēģiskās koncepcijas aprišu iezīmēšana uzskatāma par vienu no šīs sanāksmes panākumiem. Vienlaikus arī Krievijai dots pietiekami skaidrs signāls par to, kāda cena tai būs jāmaksā, ja tā vērsīs agresiju pret Ukrainu.

Hibrīdkara draudu kontekstā dalībvalstu ministri apsprieduši arī notikumu attīstību pie Baltkrievijas robežām, taču šajā problēmā iesaistītās NATO dalībvalstis pašlaik ar sarežģīto situāciju pašas tiek galā.

Kā vērtējat NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmes rezultātus - kas noskaidrots, precizēts, panākts?

Ministru sanāksmes rezultāti bija labi, mēs ļoti labi pārrunājām un diezgan daudzpusīgi izrunājām to, kam jābūt jaunajā NATO stratēģiskajā koncepcijā. NATO pamatfunkcijai ir jābūt augstākajai prioritātei, tam jāvelta resursi un pūles. Bija diskusija, ka jaunajā koncepcijā jāieskicē NATO pretdarbība hibrīduzbrukumiem - kiberuzbrukumiem vai migrācijas izmantošanai, kā to pašlaik dara Lukašenko režīms. Vai enerģētikas instrumentu izmantošana politisku mērķu sasniegšanai. Bija arī vienprātība par to, ka dalībvalstīm ciešāk jāsadarbojas un jāizveido vienota pozīcija pret Ķīnu. Diskutējām arī par to, ka NATO durvis ir atvērtas tām valstīm, kas vēlas iestāties, protams, ja par to vienojas NATO dalībvalstis, kandidāti izpilda noteiktus kritērijus un tas veicina alianses drošību.

Bija arī laba diskusija par mācībām, kas gūtas no operācijas Afganistānā. NATO ģenerālsekretārs bija sagatavojis analītisku ziņojumu par to, kas šajā operācijā vērtējams pozitīvi, un par lietām, kas jāņem vērā nākotnē - tas, zinot, kā augustā visā valstī strauji notika varas pārņemšana.

Pirmo reizi trīs gadu laikā mums bija arī saruna ar Ukrainas un Gruzijas ārlietu ministriem. Protams, primāri runājām par situāciju Ukrainā. Ukrainas kolēģis izklāstīja, kāda ir Ukrainas valdības analīze, kas notiek pašlaik un ko konkrēti viņi gaida no rietumvalstīm.

Cik reāla jums pašam šķiet bruņota konflikta iespējamība Ukrainā pārskatāmā nākotnē?

Mēs nevaram izslēgt nevienu scenāriju. Pirms 2014. gada, pirms Krimas okupācijas, likās neiespējami, ka 21. gadsimtā var okupēt citai valstij piederošu teritoriju un anektēt to, bet 2014. gada notikumi parāda, ka jebkurš scenārijs ir iespējams.

2012. un 2013. gadā liela daļa teiktu, ka Krimas notikumi nav iespējami, bet šobrīd mēs redzam diezgan plašu Krievijas bruņoto spēku koncentrāciju, Krievijas amatpersonu asu retoriku. Mēs redzam, ka Krievijā ir vēlme par katru cenu apturēt Ukrainas reformu procesu, gatavošanos arī eventuāli ciešāk veidot saites ar NATO un Eiropas Savienību. Ir vēlme arī radīt pastāvīgu nestabilitāti pašā valstī, to novājinot, un līdz ar to piespiest atteikties no saviem drošības un ārpolitikas mērķiem.

Šeit ir iespējami ļoti daudz scenāriju, un tāpēc mums jābūt gataviem dažādiem pavērsieniem. Ir milzīga atšķirība starp NATO dalībvalsti, kurai ir garantijas, un valsti, kura nav dalībvalsts un kurai nav militāru garantiju.

Ja ir jāpalielina [potenciālā bruņota konflikta] politiskā un ekonomiskā cena, tad Eiropas Savienība, ASV un citām līdzīgi domājošām valstīm ir cieši jādarbojas kopā. Un tas izskanēja diezgan skaidri, tur lielu domstarpību nebija.

Taču tie, kas domā, ka Ukrainai ir NATO garantijas - alianses līguma 5. panta izpratnē -, kļūdās.

Pēc samita izskan kritika, ka tā laikā pārlieku maz uzmanības vērsts problēmām uz Baltkrievijas un Eiropas Savienības robežas. Vai NATO ir tā organizācija, kura šajā kontekstā tiek kritizēta pamatoti?

Nē! Pirmkārt, nepiekritīšu, ka pārāk maz uzmanības šai problēmai tika pievērsts, par šo tika runāts hibrīdkara kontekstā. Arī pie stratēģiskās koncepcijas gatavošanas šāda veida problēmas tiks analizētas.

Tā, protams, nav tikai Eiropas Savienības robeža, bet arī NATO robeža. Un tas jau pirms šīs sanāksmes ir pietiekami daudz darījis, gan analizējot dažādu veidu informāciju, gan uz Lietuvu nosūtot hibrīdkara speciālistus. NATO kopš 2015. gada ir apstiprināta hibrīdkara stratēģija, tā gan nav inkorporēta stratēģiskajā koncepcijā, jo, kad to apstiprināja, jautājums nebija aktuāls, bet tajā ir pateiktas vairākas būtiskas lietas, un tā ir situācija, kas tiek attīstīta.

Bet man liekas, ka cilvēki aizmirst vienu fundamentālu lietu, kuru cenšos atgādināt - pati dalībvalsts dara visu, lai novērstu hibrīduzbrukumu vai mazinātu tā draudus. Bieži dzirdam runājam, par aicināšanu uz 4. panta konsultācijām, bet uz konkrētu rīcību mēs aicināsim tad, kad redzēsim, ka paši netiekam galā. Šobrīd gan Polija, gan Latvija, gan Lietuva kontrolē savas robežas. Tas gan nenozīmē, ka mēs par šo jautājumu nerunājam.

Pašām dalībvalstīm ir jāformulē, kas tām nepieciešams, lai risinātu šo jautājumu.

Vienlaikus diskusija par to, ko mums nepieciešams izdarīt, lai pastiprinātu mūsu drošību, diskusija bija. Ir konkrēti uzdevumi struktūrām.

Saucot palīgā sabiedrotos, atcerēsimies, ka aizsardzība ir pašu primārā atbildība. Sabiedrotie gana daudz jau darījuši - bijuši mācību ietvaros, un NATO kaujas grupa ir Baltijas valstīs.

Pašlaik situācija ir diezgan sarežģīta, bet kontrolējama. Ja būs saasinājums, būs attiecīga rīcība. Mums pašiem arī ir jāiespringst, jo robežas infrastruktūras nostiprināšana nav NATO atbildība.