Roberts Zīle: Tagad attieksme ir jūtami draudzīgāka un pretimnākoša

Nacionālo apvienību pārstāvošais Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle kļuvis par pirmo Baltijas eiroparlamentārieti, kas ievēlēts Eiroparlamenta viceprezidenta amatā. Viņš nākamos divarpus gadus būs viens no parlamenta prezidentes Robertas Metsolas 14 vietniekiem.
©Oksana Džadana/ F64

R. Zīli kā frakcijas viceprezidentu amatam nominēja Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa. Līdz šim R. Zīle kā koordinators vadīja frakcijas darbu transporta komitejā, kā arī strādāja ekonomikas un monetāro lietu, nodokļu jautājumu un budžeta komitejās un pārstāv frakciju Eiropas Parlamenta prezidentu konferencēs.

Zīles pārstāvētās partijas līderis Raivis Dzintars, apsveicot kolēģi ar jauno amatu, uzsvēris Latvijas interešu aizstāvību. “Energoresursu cenu kāpums, klimata pārmaiņas - ir daudz svarīgu jautājumu, kas risināmi ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā. Zīles jaunais amats kā EP viceprezidentam ļaus Latvijas pozīcijai izskanēt plašāk,” pauž R. Dzintars.

Un R. Zīle apliecina, ka, par spīti jaunajiem pienākumiem un atbildībai, viņš saglabās līdzšinējo politisko stāju un Latvijas vēlētājiem solīto neaizmirsīs.

Tiek uzsvērts, ka jūs esat pirmais Baltijas politiķis šajā amatā. Līdz šim neviens nav izrādījis ambīcijas kļūt par EP viceprezidentu, vai bija veco un lielo dalībvalstu pretestība?

Bija viens igaunis, kas nāca no zaļajiem - Indreks Tarands. Bet te visu amatu sadalē ir tāda matemātiska sistēma, kuru, protams, ietekmē arī ar politiskiem lēmumiem. Piemēram, Lepēna (Marina Lepēna, Francijas nacionālās apvienības līdere), kaut arī viņai pēc matemātiskās sistēmas pienākas amats, neko nedabū.

Balsošana balstās uz sistēmu, bet ar ļoti politiskiem nosacījumiem. Tarands individuāli mēģināja divas reizes, bet šāda pieeja parasti beidzas bezcerīgi, jo ir skaidrs, ka politiskās grupas vienojas par sarakstu un to lielā mērā nosaka sarunas, kas notiek starp politiskajām grupām labu laiku pirms vēlēšanām un pēdējās minūtēs, pat sekundēs pirms tām. Tā ir politika. Bet, lai taptu izvirzīts kā grupas pārstāvis, tas ir jāizcīna ar autoritāti un to, ko esmu darījis komitejās. Mazajām valstīm bez gara individuāla darba nekas tāds nav sasniedzams. Mēs esam tikai astoņi deputāti no Latvijas.

Mūsu politiķi, kas kļūst par Eiropas Komisijas komisāriem, vienmēr uzsver, ka viņi komisijā nepārstāv un pat nedrīkst pārstāvēt Latvijas intereses. Vai tas pats ir sakāms par EP viceprezidenta amatu?

Es esmu no Latvijas ievēlēts deputāts. Protams, saglabāšu prioritātes. Turpināšu darbu komitejā, kaut varbūt vairs neieņemšu koordinatora lomu. Te ir līdzīgi kā ar Saeimu. Viceprezidenti organizē visu Eiropas Parlamenta darbu, bet politiskie lēmumi paliek saskaņā ar politisko grupu.

Turklāt lielāko daļu plenārsēdes vada viceprezidenti, prezidents tikai ļoti būtiskos gadījumos. Un es varēšu vadīt sēdi latviešu valodā, kas lielajā auditorijā dod citu pieskaņu, jo, neslēpsim, brīžam jau sajūk tur Latvija ar Lietuvu.

Daudzus no jaunajiem viceprezidentiem es zināju personīgi jau iepriekš, bet tagad attieksme ir jūtami draudzīgāka un pretimnākoša. Un politikā personiskie kontakti ir ļoti svarīgi.

Sadarbība ar Baltiju, Ziemeļvalstīm un arktisko pusi ir tā kompetence, kuru es centīšos iegūt savā jaunajā pienākumu portfelī. Mēs vēl vienosimies ar Metsolu par manu funkciju sadali.

EP prezidentam ir 14 vietnieku, kas vismaz sajūtu līmenī var devalvēt jūsu jauniegūto amatu. Paskaidrojiet, kāpēc tā nav?

Nezinu, kas devalvē… Ja parēķina proporcijas, Latvijas parlamentā ar 100 deputātiem prezidijā ir priekšsēdētājs, divi tā vietnieki, viens sekretārs un sekretāra vietnieks. Ja ņem vērā, ka Eiropas Parlamentā ir vairāk nekā 700 deputātu, tad proporcijas būs līdzīgas.

Darba apjoms Eiropas Parlamentā ir nenormāls - ikgadējā budžeta sastādīšana, pārstāvniecība ar nacionālajiem parlamentiem, sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Tas darba apjoms nav izdarāms ar diviem vai trijiem viceprezidentiem.