Nacionālās apvienības radītā valdības krīze ir pārvērtēta

Jau vēstīts, ka Nacionālā apvienība, būdama neapmierināta ar Valsts policijas sniegumu pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa 9. un 10. maijā, paziņoja, ka pieprasa iekšlietu ministres demisiju. Pretējā gadījumā tā sola atsaukt savus ministrus, kas nomināli nozīmētu valdības krišanu.

Ņemot vērā, ka lielāko daļu aizvadītās darba nedēļas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, strādājot pie valsts drošībai vitāli svarīgiem jautājumiem, atradās komandējumā Kanādā, informācija par viņa attieksmi pret Nacionālās apvienības ultimātu ir ļoti skopa. Taču šķiet, ka viņš notikušo neuztver nenopietni - ņemot vērā, ka mājupceļš no Kanādas ir padsmit stundas ilgs, viņš aizvadītajā piektdienā tomēr atrada gan laiku, gan spēkus, lai tiktos ar Nacionālās apvienības ultimāta “inspiratoriem”. Proti, “Attīstībai/”Par!””. Tiesa, informācija par šajā tikšanās reizē notikušo ir ļoti skopa. Tikai pati M. Golubeva izteikusies, ka K. Kariņš nav kritizējis viņas veikumu.

Līdzšinējā premjera darbība liecina, ka viņš koalīcijas partneru savstarpējās nesaskaņas tendēts risināt ar nogaidīšanas metodi - lai konfliktu izraisījušās puses pašas tiek galā ar savām problēmām. Par to, ka šo konfliktu viņš vēlas atdzesēt, pirms ķerties pie tā risināšanas, liecina arī tikšanās ar M. Golubevu neesošie rezultāti.

Saskaņā ar politoloģes Leldes Metlas-Rozentāles redzējumu, šāda par stresu neliecinoša attieksme varētu būt skaidrojama ar to, ka par spīti savam asajam ultimātam Nacionālā apvienība vienlaikus ir apliecinājusi, ka pat tad, ja tā no valdības atsauks savus ministrus, valdības lēmumi joprojām tiks atbalstīti. Proti, kaut arī valdība de iure būs mazākumā, de facto tā parlamentā joprojām saglabās vairākumu, kas nodrošinās lēmumu pieņemšanu un uzturēs stabilitātes izjūtu.

“Zināmā mērā jau ir piedāvāts risinājums, lai krīze neizrādītos lielāka nekā sākotnējo šķita. Nacionālā apvienība jau pateikusi, ka, pat izstājoties no valdības, tā turpinās to atbalstīt. Līdz ar to par absolūtu valdības krīzi, par tās krišanu bažu nav,” saka eksperte.

Viņa arī uzskata, ka Nacionālā apvienība, neraugoties uz apņēmības pilnajiem paziņojumiem, patiesībā nevēlas, lai to priekšvēlēšanu cīņās pamatoti varētu dēvēt par valdības gāzēju laikā, kas, lūkojoties no valsts drošības skatu punkta, tam ir vismazāk piemērotais. Jāņemot vērā arī tas, ka valdības krišana un tai sekojošā jaunas valdības veidošana priekšvēlēšanu periodā nav izdevīga nevienai no koalīcijas partijām.

Par to, ka krīze nav tik liela, kā varētu šķist, vedina domāt arī politologs Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka Nacionālās apvienības ultimāts ir vien agri uzsāktās priekšvēlēšanu kampaņas komponente.

Viņa ieskatā Nacionālās apvienības kritika iekšlietu ministrei ir priekšvēlēšanu aģitācijas daļa, jo apvienība prasa iekšlietu ministres demisiju, bet neko nav paudusi par Valsts policijas priekšnieka, citu amatpersonu un Rīgas domes vadības atbildību, kas, runājot par notikumiem pie pieminekļa Uzvaras parkā, būtu pirmie, par kuriem vajadzētu runāt.

“Ja es nekļūdos, tad normatīvie akti nenosaka, ka iekšlietu ministrei jāiejaucas Valsts policijas operatīvajā plānošanā. Atbildība šajā ziņā ir Valsts policijas pusē. Domāju, ka NA veic priekšvēlēšanu gājienu. Jāņem vērā, ka NA notiek priekšvēlēšanu sacensība ar “Konservatīvajiem”, kuri tāpat cenšas būt galvenie cīņā saucēji par pieminekļa Uzvaras parkā nojaukšanu,” skaidro J. Rozenvalds.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā