Egils Levits jau diktē noteikumus vēl neievēlētam premjerministram

Rudenī Valsts prezidentam Egilam Levitam otro reizi sava pilnvaru termiņa laikā būs jānominē politiķis Ministru prezidenta amatam. Uzrunājot Saeimu tās pavasara sesijas pēdējā sēdē ceturtdien, viņš potenciālajiem premjeriem atklāja vienu no priekšnosacījumiem, kas noteikti jāievēro, lai šo nomināciju saņemtu – nākamajā valdībā būs jāievieš jauni ministru amati. Vismaz divi.
©Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

Par jauna, valsts ministra amata ieviešanu E. Levits, uzrunājot Saeimu, ir runājis vairākkārt. Viņš solījis nākt klajā arī ar grozījumiem Ministru kabineta iekārtas likumā. Taču ne tādi ir tapuši, ne šī ideja radusi dzirdīgas ausis parlamentā. Dažus mēnešus pirms vēlēšanām paziņojot par saviem noteikumiem, E. Levitam noteikti ir lielākas izredzes panākt savu. Turklāt šāda E. Levita pozīcija ir daudz tuvāka tam, kā Satversmē ierakstīto - “Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents” - uztver daļa sabiedrības: prezidents rīkojas pats, nevis seko partiju diktātam.

“Es aicināšu nākamo Ministru prezidenta kandidātu sniegt konkrētu, izsvērtu un izvērstu, pamatotu reformas plānu, kā novērst valsts pārvaldības stagnatīvo atpalicību. Un ar parastajiem primitīvajiem, populistiskajiem priekšlikumiem, lūdzu, nemaz pie manis nenāciet,” saka Valsts prezidents.

Nepieciešamību pēc jauna amata E. Levits pamato ar to, ka Latvijas valsts pārvalde ir būvēta pēc 19. gadsimta parauga ar ministriju stingri sadalītām kompetencēm un tādēļ nespēj ātri un kvalitatīvi reaģēt ne uz sabiedrības vajadzībām, ne dažādiem izaicinājumiem, kas mūsdienās paģērē vairāku ministriju iesaistīšanos.

“Tā nav piemērota 21. gadsimta sarežģītai pasaulei, kas prasa pārnozaru un starpinstitūciju sadarbību,” saka E. Levits un piesauc Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidenta Andra Bites teikto, ka katra ministrija dzīvo savā pasaulē, bet, ja nepieciešama vairāku ministriju sadarbība, “tad lietas buksē”.

Prezidents uzskaitīja vairākas problēmas, ar kurām sabiedrībai un valstij jāsaskaras, viņaprāt, novecojušā valdības modeļa dēļ. Piemēram, valsts digitālā pārvaldība. “Vēl joprojām pašvaldības sociālajam dienestam nepieciešamos datus vairumā gadījumu apstrādā manuāli (..) Un tādēļ valsts digitālā pārvaldība ir nākamajai valdībai, nākamajai Saeimai jāpārveido tā, lai tā kalpotu sabiedrībai. Tātad ērti, efektīvi un visiem pieejami. Un šī joma jāpārrauga Ministru kabineta līmeņa politiski atbildīgai amatpersonai. Tāpat ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai par Latvijas zaļo kursu un attiecīgajām reformām tautsaimniecībā, jo tas viss ir pārinstitucionāli un pārnozaru jautājumi,” ieskicēdams arī otra valsts ministra amata ieviešanu, saka E. Levits.

Viņa ideja par valsts ministra amata ieviešanu nav jauna. Latvijas vēsturē ir bijis līdzīgs ministru veids - valsts īpašo uzdevumu ministrs. Un tādi bija gandrīz katrā ministrijā. Latvijā ir bijuši vairāki īpašo uzdevumu ministri, piemēram, sabiedrības integrācijas lietu ministrs, bērnu un ģimenes lietu ministrs, pašvaldības lietu ministrs utt. Šo ministru atalgojums, saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, ir tāds pats kā ministriem. Šogad ministru alga uz papīra ir 4950 eiro, neskaitot reprezentācijai atvēlētos izdevumus.