Autotransporta nozare: Valdībai ir vienalga, vai mēs esam vai neesam

Starptautiskajiem autotransporta pārvadājumiem Latvijas ekonomikā ir sava nozīmīga loma, taču šīs nozares izaugsmei jau pirms vairākiem gadiem ir radīti šķēršļi – pirmkārt, darbības apjomu būtiski ietekmēja ES sankcijas pret Krieviju. Turklāt ES valstu starpā notiek kašķēšanās un mēģinājumi izspiest no Eiropas tirgus jaunās dalībvalstis, tostarp Latviju. Arī savā valstī, pat Covid-19 krīzes laikā atbalstu no valdības nozare vairs negaida.
04.06.2020. DSDaiga Stokenberga
 
MOBILITĀTES PAKOTNE. Centienus izspiest no tirgus Austrumeiropas autopārvadātājus ar Eiropas Parlamenta rokām pagaidām ir izdevies apturēt, bet tas nav uz ilgu laiku, spriež Aleksandrs Pociluiko ©Ģirts Ozoliņš/F64

Saruna ar Autopārvadātāju asociācijas „Latvijas auto” ģenerālsekretāru un uzņēmuma „Portmanns un Ko” pārstāvi Aleksandru Pociluiko.

‒ Transporta nozare ir viena Latvijas tautsaimniecības nozīmīgākajām sastāvdaļām un ieņem ievērojamu vietu starptautisko pārvadājumu tirgū. Cik stabili jūtās Latvijas autopārvadātāji?

‒ Transporta nozarei jau vairākus gadus neiet spoži ‒ samazinās pārvadājamo kravu apjoms ne tikai Latvijā, bet Eiropā kopumā, tāpēc konkurences cīņa ir nesaudzīga. Līdz ar sankcijām pret Krievijas Federāciju, sabruka izstrādātā sistēma, kas darbojās jau gadu desmitiem. Transporta piedāvājums tagad ir lielāks kā pieprasījums. Tieši tāpēc, lai izspiestu no tirgus jaunās Eiropas valstis, tostarp Latviju, ES Komisijā un Padomē tika izstrādāta Mobilitātes pakotne, kas būtiski ierobežoja mūsu līdzdalību Eiropas transporta tirgū, arī reģionos, kur attīstīta rūpnieciskā ražošana. Autotransporta pārvadājumos Eiropā mēs esam ļoti konkurētspējīgi, bet tas nav pa prātam vietējiem pārvadātājiem - ar ES Komisijas starpniecību tiek radīti mākslīgi šķēršļi, lai mūsu uzņēmumi zaudētu daļu savas konkurētspējas. Apvienojoties ar vairāku citu valstu autopārvadātājiem, veicot pētījumus un sadarbojoties ar zinātniskajiem institūtiem, mums izdevās panākt, ka Mobilitātes pakotnes pieņemšana Eiropas Parlamentā ir apturēta. Galvenais akcents pakotnē tika likts uz vides saglabāšanu un šoferu sociālo aizsardzību, taču zinātnieki pierādīja, ka, ieviešot minētos ierobežojumus, zaudējumu videi un cilvēkam būs vairāk nekā ieguvumu. Projekts paredzēja, ka automašīnām pēc zināma laika obligāti jāatgriežas mītnes zemē neatkarīgi no tā, vai tai ir krava, kā arī vairākus citus pārvadātājiem neizdevīgus risinājumus.

Par mūsu pētījumu ieinteresējās arī Vācijas rūpniecības federācija un atzina, ka Vācijas rūpniecībai virzītā stratēģija nebūs izdevīga - pieaugtu transporta pakalpojumu izmaksas un samazinātos konkurētspēja rūpniecības preču tirgū Eiropā.

GAIDA KLIENTU. Šobrīd autopārvadājumu tirgū valda ļoti sīva konkurence - katra transporta vienība un šoferi ir gatavi startēt, ja vien atradīsies klients, kam vajadzīgi šie pakalpojumi / Ģirts Ozoliņš/F64

‒ Vai cerat, ka pakotni tā arī nepieņems?

‒ Godīgi sakot, neceru, jo lobiji par labu Mobilitātes pakotnei ir ļoti spēcīgi un ietekmīgi. Jautājums ir tikai par to, kādā lasījumā un kādā redakcijā tā tiks apstiprināta. Vēl nesen es teiktu, ka, visticamāk, pakotne netiks pieņemta, taču tagad redzu, ka dažas valstis ir pieslējušās mūsu opozīcijas valstīm. Čehija un Slovēnija sāk atbalstīt virzītās izmaiņas, jo šīm valstīm tiek piedāvāti labāki nosacījumi. Mūsu nometnē ir Polija, Rumānija, Bulgārija, Lietuva, Igaunija. Kā jau teicu ‒ divas spēcīgas valstis ir pārgājušas otrā pusē. Arī Polija mazāk uztraucas par izmaiņām, jo atrodas ļoti tuvu rūpnieciskās ražošanas uzņēmumiem. Līdz ar to daudzi transporta pakalpojumu sniedzēji savu uzņēmējdarbību reģistrē Polijā. Ir jāsaprot, ka transporta bizness ir tāds pats bizness kā jebkurš cits. Mēs labi zinām, ka nekas nepazūd - tikai maina lokācijas vietu.

‒ Kādu iespaidu uz transporta pārvadājumiem atstāja Covid-19?

‒ Sākumā bija ļoti sarežģīta situācija - mēs jau bijām aizmirsuši, ka uz robežas jāstāv diennaktīm. Labi, ka valstis diezgan operatīvi savā starpā izrunāja visus jautājumus un transporta plūsma neapstājās. Runājot par preču plūsmu, ir jāatzīst, ka kritums ir ievērojams, jo karantīnā tika slēgtas daudzas Eiropas rūpnīcas, tostarp mašīnbūves un mēbeļu ražošanas nozarēs. Arī iedzīvotāju mobilitāte bija ļoti zema un iepirkumu saraksts visbiežāk aprobežojās ar pārtikas precēm. Protams, pārtikas, medicīnas un citu pirmās nepieciešamības preču pārvadājumi saglabājās un pat pieauga. Par lejamkravām, kas ir mūsu uzņēmuma galvenais darbības virziens, jāteic, ka pašā Covid-19 krīzes sākumā to pārvadājumi nedaudz pieauga, jo visas valstis vēlējās iepirkt spirtu saturošos dezinfekcijas līdzekļus. Pārsvarā tie bija pārvadājumi no Baltkrievijas uz Eiropas valstīm. Vēlāk Baltkrievija pieņēma lēmumu visus spirtu saturošos līdzekļus paturēt savu vajadzību nodrošināšanai, respektīvi, aizliedza eksportu.

- Valdība saka, ka naudas ekonomikas restartam ir pietiekami. Cik saprotams, lielākie ieguvēji būs būvniecības nozare. Ko valdība paredz autotransporta pārvadājumu nozarei?

- Tā gan gluži nav - transporta nozarei „air Baltic” izskatā arī kaut kas tiek iedots! (Smejas.) Vēlāk varēs teikt, ka ne tikai būvniecībai, bet arī transportam.

Nu kuram vajag atbalstīt autotransporta nozari? Mēs jūtam, ka valdība ir iestājusies pozīcijā: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Ja transports grib izdzīvot, lai paši meklē iespējas. Es kā „Latvijas auto” ģenerālsekretārs varu to apgalvot pilnīgi droši, jo esam runājuši ar valdības pārstāvjiem dažādos līmeņos, un visur attieksme ir vienāda - ja varat izdzīvot, tad dzīvojiet, ja nevarat, nu tad neko. Organizējam sabiedrības aptauju un veicam pētījumu, cik darba vietu dod nozare, cik lieli ir nodokļu ieņēmumi budžetā, cik ģimenēm ir nodrošināti ienākumi un daudz citu aspektu, lai apkopotu datus un iesniegtu izskatīšanai valdībā.

- Ko tieši sagaidāt no valdības?

- Nevajag neko jaunu izdomāt. Piemēram, šogad tika paaugstināts akcīzes nodoklis degvielai. Igaunijā gada sākumā degvielas cena bija vēl augstāka nekā Latvijā un Lietuvā, kur tā bija zemāka arī par Latvijas cenu. Ko izdarīja Igaunija, kad sākās Covid-19 krīze? Igaunija uz diviem gadiem samazināja degvielas nodokli, lai cena būtu viszemākā Baltijā. Arī attiecībā uz OIK Igaunija pieņēma ļoti pareizus lēmumus, kas būtiski samazina ražošanas izmaksas un palielina preču konkurētspēju. Latvijā par to runā un runā, bet jēgas no tā nav nekādas. Pamatojums, lai nepieņemtu izmaiņas, ir tas, ka ārkārtas situācijas un krīzes laikā nav ieteicams mainīt nodokļu sistēmu. Var jau būt, ka tam ir kāds loģisks pamatojums, ko mēs, vienkāršie cilvēki, nespējam saprast.

Manuprāt, nav pareizi, ka krīzes mazināšanai finansējumu dala VID. Kur te loģika? Viņiem uzdevums ir savākt nodokļus, nevis kaut ko sadalīt. Atceros vecu anekdoti: „Profesors jautā deviņdesmito gadu bandītam: kā jums sokas ar reizināšanu? Bandīts: tas nav mūsu uzdevums - mums svarīgi tikai atņemt un sadalīt.” Tagad ir līdzīgi - nav īstas skaidrības, kādi nodokļu parādi tiek ņemti vērā, kam tie tiek ņemti vērā un cik lielā apmērā. Arī manā uzņēmumā pēkšņi nācās saskarties ar problēmām. Pēc kārtējā gada pārskata iesniegšanas vēlējos sadalīt iepriekšējo gadu dividendes. Tikko iesniedzu VID šo pieteikumu, tā saņēmu pieprasījumu samaksāt 20 tūkstošus, kas aprēķināti kā nodoklis par dividendēm. Vēlējos atlikt šo maksājumu, jo dividendes vēl neesmu pat paostījis un nav zināms, kad tas notiks, bet saņēmu atteikumu. VID vienmēr taisnība. Es saprotu, ka viņi uz mums visiem skatās kā uz noziedzniekiem, kuri a priori ir kaut ko parādā valstij. Domāju, ka gan valdībai, gan VID vajadzētu paskatīties uz biznesu no cita skatpunkta - no biznesa pārstāvju puses. Kādi ir reālie ienākumi un reālie izdevumi - to prot izdarīt katra mājsaimniece. Vajadzētu norobežoties no sava amata un mēģināt iedziļināties jebkura uzņēmēja problēmās, un tikai tad pieņemt lēmumu, kam un kas pienākas. Nu neesam taču muļķi - esam izglītoti cilvēki, kuri paši spēj izdomāt, bet vajag tikai gribēt.