Vai autopārvadātājiem ir perspektīva?

Dažādi dati liecina, ka transports un loģistika sastāda 10 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta, tostarp pārvadājumi caur ostām, pa dzelzceļu un sauszemi. Lai arī vēl pirms desmit gadiem nozarei tika pievērsta liela uzmanība un Latviju saucām par tranzīta valsti un saskatījām labas perspektīvas tās attīstībai, nozare pakāpeniski sabrūk. Sarūk jūras un dzelzceļa pārvadājumi, kā arī autotransporta pārvadājumu uzņēmumus pēdējos gados vajā dažādas problēmas, kas neļauj tai augt un attīstīties. Daļa no problēmām nav risināma valsts līmenī, taču daļu varētu atrisināt, ja vien valdība būtu ieinteresēta.
19.06.2020. DSDaiga Stokenberga
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Neatkarīgā sarunājas ar SIA “Kreiss” ģenerāldirektoru un līdzīpašnieku Sergeju Zaļizko.

Ko jūs vēlētos pateikt par privāto biznesu Latvijā?

Vispirms es vēlos pievērst uzmanību Valsts ieņēmumu dienesta darbībai. Jāmaina attieksme pret privāto biznesu Latvijā. VID šodienas pamatnostāja ir tikai sodīt, turklāt neadekvāti, nav konsultāciju, nav atbalsta. VID darbinieki daudzo pārbaužu laikā jau sākotnēji “Kreisu” uzskatīja par vainīgu bez jebkādiem objektīviem datiem un apstākļiem.

Nav valstiskas izpratnes, valsts nerīkojas kā rūpīgs saimnieks. Tas rada nopietnus draudus ne tikai autopārvadātājiem, bet ekonomikai kopumā.

Cik nopietns spēlētājs Eiropas tirgū ir autotransporta uzņēmums SIA “Kreiss”?

Ja skatāmies Latvijas mērogā, tad esam lielākais autotransporta pārvadājumu uzņēmums, kura rīcībā ir vairāk nekā 2000 transporta vienību un 2765 cilvēku liels kolektīvs. Mūsu darbība norit praktiski visās Eiropas valstīs, arī Skandināvijā. Tāpat veicam pārvadājumus Turcijā un citās valstīs. Savukārt, ja paskatāmies uz Lietuvas autopārvadājumu uzņēmumiem, tad “Kreiss” ir vidēja lieluma kompānija ‒ lielākajai Lietuvas kompānijai ir 8000 transporta vienību.

Kāpēc, jūsuprāt, Lietuvā autotransporta uzņēmumi attīstās, bet Latvijā ne? Vai ir redzams, ka Lietuvā valdības attieksme pret šo nozari ir lojālāka?

Uzskatu, ka Lietuvā valdība transporta nozarei pievērš daudz lielāku uzmanību nekā Latvijā. Esmu ticies ar vairākiem valdības un VID atbildīgajiem darbiniekiem un uzdevis jautājumu: kāpēc Lietuvā transporta vienību skaits ir 7 līdz 8 reizes lielāks nekā Latvijā, kaut arī iedzīvotāju skaita un teritorijas ziņā tā ir tikai nedaudz lielāka par mūsu valsti? Vai tur cilvēki ir gudrāki vai tomēr valsts attieksme ir citādāka, kas ļauj šiem uzņēmumiem attīstīties? Esam iesnieguši valdībā neskaitāmus priekšlikumus, ko no valsts puses varētu darīt, lai arī Latvijā attīstītos pārvadājumu nozare, bet neviens mūs nedzird.

Vai varat nosaukt konkrētus priekšlikumus, kurus valdība nav uzklausījusi?

Piemēram, mēs bijām kategoriski pret akcīzes nodokļa paaugstināšanu, jo transporta nozarei pat 1 centa starpība ir nozīmīgs lielums. Ja kaut par 1 centu lētāk varam iegādāties degvielu Lietuvā, mēs to nepirksim Latvijā. Mēs piedāvājām risinājumu, kāds ir Beļģijā, Spānijā, Itālijā un daudzās citās valstīs, kurās arī ir palielināts akcīzes nodoklis, bet autotransporta uzņēmumiem valsts atmaksā daļu akcīzes nodokļa. Savulaik mēs vispār neuzpildījām bākas Itālijā, jo degviela bija ļoti dārga, taču, kad Itālija sāka atmaksāt daļu akcīzes, mūsu degvielas iegādes apjomi Itālijā būtiski pieauga.

Atgādināšu, ka līdz 2018. gadam, kad Latvijā tika pirmo reizi paaugstināts akcīzes nodoklis, mūsu uzņēmums Latvijā iegādājās ap 12 milj. litru degvielas gadā. Pēc akcīzes paaugstināšanas 2018. gadā apjoms saruka līdz 1,6 milj. litru 2018. gadā, bet 2019. gadā Latvijā esam iegādājušies vien 500 tūkstošus litru. Pamatā mašīnas uzpildām Lietuvā, jo tur degviela ir lētāka.

Sanāk, ka nauda iet garām Latvijas ekonomikai...

Jā, bet mēs to nedarām tāpēc, ka mums nepatiktu Latvija, bet gan tāpēc, ka mums ir jāskaita nauda, jo tas ir mūsu bizness. Latvija taču ir tranzīta valsts - caur Latviju skandināvi un Igauņi nokļūst citās Eiropas valstīs, un valstij vajadzētu izmantot šo priekšrocību, rūpējoties, lai kaimiņvalstis būtu ieinteresētas degvielu iepirkt tieši mūsu valstī.

2019. gada nogalē mums bija VID pārbaude, kuras galvenais uzdevums bija noskaidrot, kur ņemam degvielu, jo ir acīmredzams, ka “Kreiss” būtiski samazinājis degvielas iegādi Latvijā. VID darbinieki, uzsākot pārbaudi, pieprasīja uzrādīt, kur glabājas nelegālā degviela. Nekādas nelegālās degvielas mūsu uzņēmumā nekad nav bijis un nebūs. Es pat negribu par šo tēmu runāt, jo visa situācija ir pārāk muļķīga. Es saprotu, ka pat tiem autotransporta uzņēmumiem, kuri strādā tikai Latvijas teritorijā, bieži vien ir izdevīgāk nobraukt dažu desmitu kilometru līkumu, pārbraukt pāri robežai un piepildīt bākas Lietuvā. Piebildīšu, ka vilcēju bākas ir lielas - tajās var iepildīt līdz pat pusotrai tonnai degvielas.

Covid-19 izraisītās krīzes laikā Igaunija ievērojami samazināja degvielas akcīzes nodokli, kas samazina izmaksas ne tikai transporta uzņēmumiem, bet ļoti daudzām nozarēm.

Jā, mēs to zinām. Rakstījām vēstuli Finanšu un Satiksmes ministrijai, premjerministram un pat VID, izsakot savus priekšlikumus, tostarp attiecībā uz akcīzes nodokļa samazināšanu, lai autopārvadājumu nozare sekmīgi varētu pārvarēt krīzi. Vienīgais, kurš atsaucās uz vēstuli, bija satiksmes ministrs. Pateicoties viņa iniciatīvai, tika organizētas vairākas videokonferences, kuru laikā “Kreiss” informēja ministru un diskutēja par esošo situāciju un perspektīvajiem attīstības scenārijiem. Būtībā visi mūs priekšlikumi ir Finanšu ministrijas kompetencē, kas uz mūsu vēstuli nereaģēja, taču satiksmes ministrs solīja painteresēties par iespējām. Var būt, ka mazliet kļūdījāmies ar komunikācijas ceļu izvēli, iespējams, vajadzēja vēstules rakstīt ar asociācijas “Latvijas auto” starpniecību, bet mēs gribējām, lai viss norit straujāk, ātrāk tiek rasti risinājumi un pieņemti lēmumi.

Skaļi tiek deklarēts, ka uzņēmumiem ir tiesības pretendēt uz nodokļu samaksas termiņa pārcelšanu. Vai tas ko mainītu un uzņēmums spētu saglabāt pozitīvu finanšu bilanci?

Jau minētajās vēstulēs izteicām priekšlikumus arī attiecībā uz nodokļu samaksas termiņa pārcelšanu, jo tas tiešām uzņēmumam dotu iespēju turpināt strādāt, jo vidēji mēnesī IIN un sociālajā nodoklī samaksājam vairāk nekā 1,1 miljonu eiro. Sākotnēji VID mums atteica pārcelt nodokļa maksājuma termiņu, taču vēlāk, iespējams, ka ar satiksmes ministra iniciatīvu pārskatīt iespējas, VID mūsu uzņēmumam nodokļu samaksas termiņu atlika. Mēs saprotam, ka trīs gadu periodā mums šī nauda būs jāatdod. Šobrīd tas mums ir pietiekami liels atspaids, un par šo iespēju sakām paldies, bet krīzes radītos zaudējumus tas nesegs.

Esam vērsušies arī “Altum” ar lūgumu piešķirt finansējumu, lai noturētu darbspējīgu uzņēmumu. Teorētiski varam saņemt maksimums 1 miljonu eiro. Kaut arī tas ir ļoti maz, jo kā jau teicu, mēnesī nodokļos vien samaksājam miljonu, tomēr vēlamies izmantot šo iespēju, taču nu jau divus mēnešus nevaram vienoties par līguma noteikumiem.

Vai Covid-19 būtiski samazināja uzņēmuma noslogojumu?

Jā, vidēji nedēļā zaudējām 300 līdz 400 tūkstošus eiro. Daļu mašīnu bijām spiesti nolikt pie sētas, jo darba bija ļoti maz. Līdz ar to bijām spiesti pieņemt arī ļoti nepopulārus lēmumus - uz krīzes laiku par 15% samazināt algas, kā arī daļu šoferu atlaist no darba. Tajā brīdī mums palīdzēja tas, ka būtiski nokritās degvielas cenas. Varu teikt, ka zināmā mērā mēs bijām labākā situācijā nekā tie uzņēmumi, kuri pārvadājumus veic tikai ar tentu puspiekabēm. Pārtikas pārvadājumi, kas ir viens no mūsu uzņēmuma stūrakmeņiem, vairāk vai mazāk tomēr tika realizēti, un tas ļāva noturēties virs ūdens. Esmu pārliecināts, ka ne viena vien Eiropas autotransporta kompānija šajā periodā bankrotēs, jo atsākt kustību pēc ilgstošas dīkstāves ir ļoti sarežģīti.

Zinu, ka pārrobežu pārvadājumi bija atļauti. Vai tas nozīmē, ka visas mašīnas, kas strādā Eiropā, bija spiestas atgriezties Latvijā, lai nomainītu šoferus?

Tā bija viena no problēmām, ko izdevās atrisināt ar satiksmes ministra palīdzību, kurš izprata autopārvadātāju problemātiku. Mūsu uzņēmuma ietvaros tikai ap 30% vilcēju pēc reisa ik mēnesi atgriežas Latvijā, pārējie vilcēji uz Latviju atbrauc tikai vienreiz gadā. Tāpēc lielākoties jaunā šoferu maiņa tiek nogādāta konkrētā valstī un vietā ar autobusiem no Latvijas, tā mums ir iespēja samazināt izdevumus. Priecājamies, ka Satiksmes ministrija atrada iespēju izsniegt speciālas atļaujas autopārvadātājiem, lai tie varētu nogādāt šoferus līdz viņu mašīnām.

Tas, ka vilcējiem obligāti jāatgriežas mītnes zemē, ierakstīts arī topošajā Mobilitātes pakotnē, kas gaida apstiprinājumu Eiropas Parlamentā. Vai šai pakotnei tiešām ir tie mērķi, kas tiek definēti?

Kā galvenais mērķis tiek definēts šoferu komforts un vajadzības, lai viņi vismaz reizi mēnesī tiktu uz mājām. Taču tam nav nekāda loģiska sakara ar transporta vienību, uz kuras viņš strādā. Iedomājieties, ka vairāki desmiti tūkstošu automašīnu bez kravas būs spiestas doties uz reģistrācijas valsti tikai tāpēc, lai mājās tiktu viens šoferis. Tā būs pilnīga apokalipse ne tikai attiecībā uz ceļu infrastruktūras noslogojumu un vides piesārņojumu, bet arī autopārvadājumu biznesa efektivitāti. Kā jau teicu, mēs šoferu jauno maiņu Eiropas valstīs nogādājam ar autobusiem, bet vilcēji turpina ceļot pa Eiropas valstīm jau ar citu šoferi pie stūres. Savā būtībā Mobilitātes pakotnei ir spēcīgs veco Eiropas valstu autopārvadātāju lobijs Eiropas Parlamentā ar mērķi izspiest no tirgus Austrumeiropas, tostarp Latvijas, Polijas, Igaunijas un Lietuvas kompānijas. Mobilitātes pakotni sāka izstrādāt jau pirms vairākiem gadiem - mazliet ir izdevies piebremzēt tās virzību, un arī Covid-19 ieviesa korekcijas, taču šī ir tikai pagaidu situācija. Mēs gaidām milzīgu spiedienu, kas radīs apstākļus, ka Latvijas autopārvadātājiem vairs nebūs izdevīgi strādāt Eiropas valstīs.

Vai Latvijas valdība iesaistās šīs situācijas noregulēšanā?

No Latvijas valdības puses atbalsts autopārvadātājiem arī šajā jautājumā bija ļoti vārgs, tāpēc esam apvienojuši spēkus ar citām Austrumeiropas valstu kompānijām un ceram, ka izdosies ieviest pakotnē tādas korekcijas, kas ļaus mums saglabāt biznesu visā Eiropas teritorijā.

Ko noslēgumā vēlaties pateikt valdībai?

Pagriezties ar seju pret autopārvadātājiem - mēģināt ieraudzīt, kāds attīstības potenciāls ir šajā nozarē un kādu pievienoto vērtību tā var dot Latvijas tautsaimniecībai, cik jaunu darba vietu radīt. Mums ir ievērojams potenciāls un labas attīstības perspektīvas - vajag tikai spēt ieraudzīt un gribēt izdarīt.