Egils Levits rada vēsturiski virtuālos latviešus, jo dzīvo latviešu trūkst

Saeima neapšaubāmi papildinās valdošas koalīcijas vienošanos rezultātā jau pieņemto Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu ar Valsts prezidenta Egila Levita piedāvāto Latviešu vēsturisko zemju likumu. Piepildīsies E. Levita vārdi, “ka vietējās kopienas – pagasti un mazpilsētas – nedrīkst pazust šīs administratīvi teritoriālās reformas rezultātā”, jo pagasti un mazpilsētas pazūd un turpinās pazust savu iedzīvotāju izmiršanas un izceļošanas rezultātā.
11.10.2020. Arnis Kluinis
 
JUCEKLIS. Sēlija (////) atbilstoši Valsts prezidenta jau izsludinātam likumam tiks administratīvi tiks sadalīta starp Aizkraukles, Jēkabpils, Augšdaugavas un Krāslavas novadiem, kuri atbilstoši Valsts prezidenta ierosinātam likumam tiks sadalīti starp Sēlijas, Vidzemes un Latgales vēsturiskajām zemēm ©Neatkarīgā

Saeimas pieņemto likumu Valsts prezidents E. Levits likumu izsludināja šā gada 22. jūnijā atbilstoši savam 19. jūnija paziņojumam, “ka esmu izlēmis izsludināt Saeimas 2020. gada 10. jūnijā pieņemto Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu”, ar kuru “Saeima politiski izšķīrusies par būtisku pašvaldību skaita samazināšanu, paredzot šobrīd esošo 119 pašvaldību vietā 42 pašvaldības, kuras ir daudz jaudīgākas un potenciāli varētu nodrošināt pienācīgus un katram iedzīvotājam vienlīdzīgi pieejamus pašvaldību sniegtos pakalpojumus, kā arī sekmēt ekonomisko izaugsmi.” Par likuma darbības sākumu noteikts 2021. gada 1. jūlijs, līdz kuram jāsanāk jaunajās pašvaldību robežas ievēlētajām domēm.

Likums aiz likuma, jurists aiz jurista

Solījums izsludināt likumu tika izteikts pēc daudzām tādām frāzēm, kuras vēl jo labāk iederētos pamatojumā likuma neizsludināšanai: “Esmu dzirdējis kritiku par notiekošo administratīvi teritoriālo reformu, bažas par vietējo kopienu viedokļa ignorēšanu un pamatotas bailes un neziņu par dzīvi pēc administratīvi teritoriālās reformas”; “es pilnīgi saprotu vietējo kopienu bažas, ka, zaudējot savu pašvaldību un iekļaujoties lielākās pašvaldībās, to kultūrvēsturiskā identitāte un lokālās piederības izjūta varētu būt apdraudēta, kā arī tiktu samazinātas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu savās interesēs un varētu attālināties lēmumu pieņemšanas centri, radot bažas par nākotnes izredzēm un pakalpojumu pieejamību”; “reformas sagatavošanas posms ir bijis nepietiekami pārdomāts, par labu iespējami ātrai likumprojekta virzībai upurējot rūpīgu analīzi, pienācīgu koncepcijas izstrādi un līdzvērtīgu dialogu ar sabiedrību”; “likumprojekta izstrādātāju tikai formālais respekts pret mūsu demokrātiskajā valsts iekārtā ietvertajiem dialoga principiem starp vietējām kopienām, pašvaldībām un valsti ir devusi pamatu neizpratnei un aizvainotībai daudzās vietējās kopienās un mūsu valsts iedzīvotājos”; “mani patiesi uztrauc, ka administratīvi teritoriālās reformas diskusijās nepietiekami ir runāts un domāts par visas valsts kopējām interesēm ilgtermiņā un visas sabiedrības un katra iedzīvotāja potenciālajiem ieguvumiem reformas rezultātā”; “reformas mērķis nav un nevar būt tikai mehānisks pašvaldību vai pašvaldību domju deputātu skaita samazinājums” u.tml.

Labā ziņa nupat aprakstītajā bēdu lejā tāda, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma izsludināšana jau “nebūt nav visa administratīvi teritoriālā reforma. Izšķirošs ir nevis jaunais pašvaldību iekārtojums un to robežas, bet gan turpmākie praktiskie likuma iedzīvināšanas soļi un tam nepieciešamo likumu izstrāde un pieņemšana”, rakstīja E. Levits. Viņš pats parādīja piemēru valdībai un Saeimai, iesniedzot Vēsturisko zemju likumprojektu, kam vajadzētu kalpot par vienu no mehānismiem jau pieņemtā likuma izpildei. Visticamāk, ka tas nav galvenais izpildes mehānisms, bet vismaz labo gribu tas apliecina un piemēru tas rāda. Tālāk gan jāatzīst, ka arī šis likumprojekts ir tikai starpposms, pēc kura pieņemšanas arī tam būs vajadzīgi izpildes mehānismi un - galvenais - nauda, kuras izcelsme šobrīd miglā tīta.

Par vienu no iespējām, kā pildīt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, E. Levits norāda iespēju likumu grozīt: “Likumā noteiktās administratīvās teritorijas nav akmenī iecirstas uz visiem laikiem;” “ja pēc pašvaldību vēlēšanām izrādās, ka kādas pašvaldības modelis acīmredzami nestrādā iedzīvotāju kopējās interesēs un nesasniedz reformas mērķus, to iespējams saprātīgi koriģēt”.

Kā kandidātu uz administratīvi teritoriālās piederības grozīšanu E. Levits norādīja Varakļānus, kuru piederība tikusi vairākas reizes mainīta likumprojekta tapināšanas laikā Saeimas komisiju sēdēs un plenārsēdēs. Šajā un vēl citos gadījumos bija acīm redzams, ka deputātu lēmumi nebalstās “vienos un tajos pašos principos un kritērijos pret katru no jaunveidojamām pašvaldībām un pret esošo vietējo kopienu interesēm,” kā formulēja E. Levits.

Jau pirms jaunā pašvaldību iedalījuma izmēģināšanas praktiskā darbībā esošajām pašvaldībām, kuras uzskata, ka to argumenti pret reformu “nav pienācīgi saklausīti un ņemti vērā, ir iespēja vērsties Satversmes tiesā un tiesiskā ceļā panākt to vērtējumu,” solīja E. Levits. Satversmes tiesa informē, ka līdz šim Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu apstrīdējušas Alsungas, Carnikavas, Iecavas, Ikšķiles, Inčukalna, Jaunjelgavas, Kandavas, Limbažu, Mazsalacas, Rugāju, Rundāles, Salacgrīvas, Salas un Varakļānu novada domes. No kopā 14 pieteikumiem izskatīšanai pieņemti 12. Alsungas pieteikums noraidīts, Jaunjelgavas pieteikuma statuss vēl nav noteikts. Ir zināms par vēl dažam pašvaldībām, kuru sūdzības tiesai ir tapšanas stadijā.

Ar ko unikāla ir Sēlija

E. Levita piedāvātais Latviešu vēsturisko zemju likumprojekts ar tam pievienoto vēsturisko zemju karti ir kā eļļa ugunī diskusijām par Sēliju, kas administratīvi tiks sadalīta Aizkraukles, Jēkabpils, Augšdaugavas (Daugavpils, ja runā pierastākiem vārdiem) un Krāslavas novadiem, kuri, no otras puses, tiks sadalīti starp Sēlijas, Vidzemes un Latgales vēsturiskajām zemēm. Jautājums, kurš tiks galā ar šādu jucekli, ja pieņemam, ka E. Levita likumprojekts netiks aizmirsts tūlīt pēc tā pasludināšanas par likumu. Ar E. Levita sakāpināti daiļajiem sacerējumiem tā mēdz notikt, lai gan Saeima par tiem nobalso. Jau 2016. gadā bija kļuvis skaidrāks par skaidru, ka 2014. gadā pieņemtās “Satversmes preambulas dēļ Latvijā nav sakustējusies un nesakustēsies ne lapiņa (ne koka lapiņa, ne arī tās papīra un elektroniskās lapas, ko dīda Latvijas valsts ierēdņi) un neviens matiņš ne kādam izkritīs, ne pieaugs.” Vislielākā varbūtība ir tam, par Vēsturisko zemju likumu jau drīz vien būs sakāms tas pats. Ja tomēr nē, tad Sēlija būs pirmā pretendente, kuras dēļ nāksies pārtaisīt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu.

Lietas būtība ar Sēliju ir tāda, ka Sēlija ir vienīgais gadījums Latvijā, kur vispār iespējams kaut aptuveni salāgot vienu vēsturisko un vienu administratīvo teritoriju tagad Latvijā pieņemtajā izpratnē par pirmā un vienīgā līmeņa pašvaldībām. Tāpēc, kā Neatkarīgajai teica topošajam Aizkraukles novadam apsolītā Neretas novada domes priekšsēdētājs un Sēlijas novadu apvienības priekšsēdētājs Arvīds Kviesis, “īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, pirmo reizi ir uzplaiksnījusi doma par Sēlijas novada izveidi. Šoreiz šī unikālā iespēja netika izmantota. Acīmredzot ideja vēl nav pilnībā nobriedusi. Taču arī pati reforma nav akmenī cirsta. Domāju, ka pārredzamā nākotnē mēs pie Sēlijas jautājuma atgriezīsimies.”

Noasiņo pašvaldības, noasiņo valsts

Tagadējā reforma ar pašvaldību skaita samazināšanu no 118 līdz 42 atspoguļo iedzīvotāju skaita samazināšanos no 2,16 miljoniem cilvēku 2009. gadā, kad pašvaldību deputāti tika pirmo reizi ievēlēti tagadējās pašvaldībās, līdz 1,9 miljoniem cilvēku šā gada sākumā, kad pašvaldību reforma, t.i., daudzu pašvaldību likvidēšana kļuva par tālāk vairs neatliekamu uzdevumu. Pēc 2009. gada tagadējās pašvaldību deputātu štata vietas tika aizpildītas vēl divas reizes 2013. un 2017. gadā, bet nākamā gada vēlēšanas var izrādīties pirmās un pēdējās atbilstoši 2020. gada Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam. Šādas bažas ilustrējamas ar nežēlīgu analoģiju, ka pieaugušam cilvēkam zaudēt litru no normālā piecu litru asiņu apjoma ir nepatīkami, bet tikai dažos gadījumos riskanti dzīvībai, toties zaudēt 100 mililitrus no vēl atlikušā litra jau ir nāvējoši. Jo mazāk resursu atlicis, jo graujošākas sekas atstāj katrs nākamais zaudējums.

Kvantitatīvi šo patiesību ilustrē pašvaldību skaita samazināšana Latvijā paralēli iedzīvotāju skaitam; runa nav par vēlētāju skaitu, bet par to cilvēku skaitu, kuri savā un savu apgādājamo vārdā maksā nodokļus valsts aparāta uzturēšanai. Centrālās vēlēšanu komisijas elektroniskais arhīvs liecina, ka pirmajās pēcpadomju pašvaldību vēlēšanās tika izveidotas divos līmeņos kopā 594 pašvaldības, kuras, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, uzturēja 2,54 miljoni iedzīvotāju. 2005. gada vēlēšanās pirms iepriekšējās pašvaldību reformas pašvaldību skaits jau bija sarucis līdz 530, bet iedzīvotāju skaits - līdz 2,25 miljoniem. Te iezīmējas divas likumsakarības, ka iedzīvotāju un pašvaldību skaita samazinājuma atbilstība nav lineāra un ka attālumi laikā starp reformām saīsinās.

Sakarību starp depopulāciju un savu apdraudētību pašvaldības, protams, apzinās. “Ārkārtas situāciju valstī vajadzēja izsludināt ne Covid-19, bet zemās dzimstības dēļ,” Neatkarīgajai pauda A. Kvieša vietnieks Sēlijas novadu apvienībā, Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs Stefans Rāzna. Viņam tagad uzdots gatavot Ilūksti iekļaušanai Augšdaugavas novadā. Ilūkste tam vēl pretosies un gatavo sūdzību Satversmes tiesai. Tomēr situācijas nopietnības apzināšanās nedod atbildi, ar kādiem ārkārtas pasākumiem varētu attaisnot ārkārtas situāciju, ja tā tiešām tiktu izsludināta depopulācijas dēļ. Nav Latvijā šobrīd iedomājami tādi politiķi, ieskaitot pašvaldību vadītājus, kuri aicinātu vai nu prasīt trīs bērnus no katra Latvijā dzīvojoša pieaugušā, vai atvērt robežas imigrantiem.

Dabisko robežu noriets

Kaut mikroskopiska novirze, bet tomēr novirze no šabloniem, pēc kādiem pašvaldību tagadējās Latvijas teritorijā pārbīdītas ne tikai pēdējo gadu desmitu, bet gadu simtu laikā, būtu Sēlijas novada izveidošana vēsturiskajās robežās, kas vienlaicīgi ir dabiskās robežās teritorijai starp divām upēm - Daugavu un Mēmeli.

Mēmele kalpo vienlaicīgi par Sēlijas un visas valsts robežu, tādējādi sašķeļot sēļu zemi Latvijas un Lietuvas daļās. Mēmele izrādījās galīgā robeža, ko izdevās noturēt Kurzemes hercogistei, pretojoties Polijas un Lietuvas apvienības manierēm paklusām pabīdīt savas robežas uz ziemeļiem, tiklīdz radās tāda izdevība: par robežzīmi noteiktais koks nokalta, strauts mainīja gultni, robežzemju īpašnieku sastāvā nomainījās dzimtas un paaudzes. Pāris simtu gadu laikā lietuvieši šādi atspieduši tagadējās Latvijas robežu pa 15-20 km, bet tālāk gan nav tikuši ne Kurzemes hercogistes laikā, ne Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas robežu vilkšanas brīdī.

Latvijas rakstītā vēsture sākās ar Daugavas noteikšanu par robežu starp divām naidīgām, bieži karojošam valstīm - Livonijas ordeni Daugavas labajā un Rīgas bīskapiju Daugavas kreisajā krastā. Reālā notikumu gaita bija daudz samudžinātāka. Viens no galvenajiem rakstītajiem dokumentiem, kura dēļ Sēlija vispār tiek uzskatīta par vēsturisku realitāti, uzrāda Sēliju kā Lietuvas karaļa Mindauga dāvanu Livonijas ordenim par palīdzību tikt pie karaļa kroņa. Pēc ordeņa sabrukuma tā zemes tika sadalītas pa Daugavu starp Kurzemes hercogisti un Pārdaugavas hercogisti, kuras novietojums pretējs šā vārda tagadējam lietojumam. Proti, toreiz toni uzdeva Polija un Lietuva, attiecībā pret kuru Pārdaugava bija Vidzeme. Pēc tam Vidzemi poļiem atņēma zviedri un zviedriem - krievi, kuri 1795. gadā savāca arī Kurzemi un padarīja gan Mēmeli, gan Daugavu par ģeogrāfiskiem orientieriem iekšējām vajadzībām. Mēmele saglabāja savu nozīmi kā robeža starp Krievijas, vēlāk Padomju Savienības pavalstniekiem latviešiem un lietuviešiem. Daugavai šāda dalītāja funkciju nebija, bet tik un tā Jēkabpils Daugavas kreisajā krastā un Krustpils labajā krastā par vienu pilsētu tika pasludinātas tikai 1962. gadā. “Un joprojām ir cilvēki, kuri tādu kārtību uzskata par nepareizu,” Neatkarīgajai atklāja Jēkabpils domes deputāts, iepriekš ilglaicīgs domes priekšsēdētājs Leonīds Salcēvičs.

Izdzēš no Latvijas kartes Daugavu

Pēdējos gadu simtos Daugava no šķīrējas kļuva par vienotāju trīs gājienu kombinācijā. Vispirms upe piesaistīja cilvēkus kaut vai robežu sargāšanai, pēc tam cilvēki uzcēla tiltu un sāka pa pārvietoties šurpu un turpu kaut vai tāpēc, ka tilta esamība kaut kā jāattaisno. Jaunās teritoriālās reformas autori šo shēmu lietojuši galēji konsekventi, zīmējot novadu robežas perpendikulāri Daugavai jeb paralēli tiltiem un ap tiltiem pāri Daugavai. Reformas projektu sagatavojušās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) publicētajā reformas rezultātu kartē nav nekādas Daugavas vai citu orientieru, kas neļautu Latviju uzskatīt kā pilnīgi tukšu laukumu, kur robežas var vilkt pēc cilvēku brīvas gribas. Šo gribu ierobežo ja nu vienīgi pilsētu izvietojums, uz kuru daba un vēsture savus nospiedumus atstājušas.

Sēlpils novada entuziastu iekšējās diskusijās pārsvaru guva tik tiešām ekstravagants priekšlikums par novada centru noteikt Viesīti. Šāda varianta piekritējs, Jaunjelgavas domes priekšsēdētājs Guntis Libeks Neatkarīgajai paskaidroja, ka viņu iedvesmojot piemērs, kā 1967. gadā tukšā vietā tika radīts rajona centrs Stučka, kas tagad zeļ un plaukst pēc Stučkas pārsaukšanas par Aizkraukli un rajona pārsaukšanas par novadu. Pretarguments tāds, ka Stučka tika uzcelta kā Pļaviņu HES pielikums jeb izkārtne ar Padomju Savienības līmenī pārdalītiem resursiem, kādus tagad Latvijai neviens nedos.

Sēliešu priekšlikums bija kā radīts, lai tiktu noraidīts atbilstoši VARAM sagatavotajam atzinumam, ka “Sēlijas novada kā administratīvas teritorijas izveide nav atbalstāma, jo novadu tika piedāvāts veidot bez reģionālas vai nacionālas nozīmes attīstības centra, kas ietekmētu novada ekonomiskās attīstības un budžeta kapacitātes iespējas, kā arī esošās teritoriju sadarbības un iedzīvotāju pakalpojumu saņemšanas paradumi liecina, ka lielākie centri šajā teritorijā ir Aizkraukles pilsēta un Jēkabpils pilsēta. Līdz ar to tiek piedāvāts veidot Aizkraukles novadu un Jēkabpils novadu.”

Iespējamo revanšu A. Kviesis saista ar Jēkabpili. “Uzskatu, ka kļūda tika pieļauta 2012. gadā, kad tika veidota Sēlijas novadu apvienība no septiņiem novadiem, neiesaistot tajā Jēkabpils pilsētu. Jēkabpils atbilst visiem attīstības centra kritērijiem un reāli šobrīd varēja būt Sēlijas novada centrs,” viņš pauda Neatkarīgajai. “Ja viņi būtu atmetuši savas ambīcijas, tad Sēlija būtu,” to pašu apstiprināja L. Salcēvičs. Šie “viņi” ir pārliecinošs Sēlijas pašvaldību vadītāju vairākums.

Nav paredzami nekādi šķēršļi E. Levita sagatavotā Latviešu vēsturisko zemju likumprojekta kļūšanai par likumu. “Esam gatavi sevi kronēt par virtuālās Sēlijas galvaspilsētu,” L. Salcēvičs apliecināja ar atrunu, ka tagad viņš ir tikai viens no Jēkabpils domes deputātiem. Jau izsludinātā reforma atņēmusi Jēkabpilij lielās pilsētas statusu, toties devusi tiesības būt centram pār 25 pagastiem abos Daugavas krastos. Visa Latvija tiks noklāta ar šādām tipveida konstrukcijām, kuru uzturēšanai vajadzīgo cilvēku trūkumu nāksies aizvietot ar virtuālajiem tēliem no Latviešu vēsturisko zemju likuma.