Mērķis – Tokijas olimpiskās spēles

Ruslans Smolonskis ir perspektīvs un apņēmības pilns jaunais soļotājs, kurš šobrīd trenējas trīskārtējā olimpisko spēļu dalībnieka Modra Liepiņa vadībā. Sportists ir iekļauts Latvijas olimpiskās vienības, Ventspils olimpiskās vienības un Ventspils augstas klases sportistu sagatavošanas centra sastāvā, viņš saņem atbalstu arī kā sporta skolas «Spars» sportists.
19.12.2020. MJMarija JASINSKA
 
NEDĒĻĀ Ruslans nosoļo vidēji 240 kilometrus, bet dažas reizes nedēļā kopā savākti pat 297 kilometri. ©F64

Ruslans ir startējis 2019. gada pasaules čempionātā soļošanā 50 kilometru distancē, savukārt šā gada sākumā ārpus konkursa ieguvis labāko rezultātu Spānijas čempionātā - 50 kilometrus nosoļojot 3 stundās 56 minūtēs un 2 sekundēs, kas ir gan viņa personiskais rekords, gan līdz pat septembrim bija šā gada pasaules labākais rezultāts 50 kilometru soļošanas disciplīnā. Ruslans ir 2020. gada Latvijas čempions 20 kilometru soļošanā. Lielais mērķis ir startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs.

Cik sen tu esi sportā, un vai jau no paša sākuma tā bija soļošana?

TRENIŅNOMETNES ārpus Latvijas ir ierasta lieta. Gruzijā, kāpjot kalnos. / No personiskā arhīva

Vispār es gribēju tikai futbolu uzsist ar puikām, bet sanāca, ka kļuvu par soļotāju. Tolaik mācījos Bauskas skolas 1. klasē. Redzēju, ka puikas stadionā spēlē futbolu un gribēju piedalīties. Izrādījās, ka tā ir soļošanas pulciņa grupa, kuru vada treneris Ilmārs Saulgriezis. Viņš mani ar futbolu ievilināja soļošanā, solīdams, ka tad es varēšu ar citiem puikām arī futbolu spēlēt. Kā jau bērns, piedalījos arī citos sporta veidos, taču soļošana bija primārais sporta veids. Varēju just, ka treneri ļoti interesēja bērnu sasniegumi. Pēc septītās klases treneris man ieteica izvēlēties Murjāņu sporta ģimnāziju, kurā es nomācījos līdz vidusskolas laikam. Murjāņos trenējos pie Aivara Rumbenieka, kas bija arī Aigara Fadejeva treneris.

Kāpēc aizgāji no Murjāņiem?

Murjāņu laikā soļošanā man bija pietiekami augsti rezultāti - biju viens no Latvijas izlases dalībniekiem savā vecuma grupā. Labākais gan nebiju, bet stabili turējos pirmajā trijniekā. Kad pabeidzu 9. klasi, mans treneris Aivars Rumbenieks aizgāja pensijā, un viņa vietā nebija neviena soļošanas trenera. Man piedāvāja pāriet uz skrējēju grupu - vienu gadu pamēģināju, bet sapratu, ka skriešana nav mana disciplīna, kurā varu pretendēt uz augstiem rezultātiem. Tāpēc pametu Murjāņus un atgriezos dzimtajā pusē, kur turpināju patstāvīgi trenēties, līdz mani uzrunāja Arnis Rumbenieks. Piebildīšu, ka, arī patstāvīgi trenējoties, mani rezultāti bija pietiekami augsti - pietrūka vien 40 sekundes, lai tiktu uz Eiropas junioru čempionātu.

di vēji tevi no Bauskas puses atveda līdz Ventspilij, kas tagad ir gan tavas mājas, gan treniņu vieta nu jau vairākus gadus?

Iecavas vidusskolā pabeidzu 11. klasi, un tajā laikā mani ievēroja divkārtējais olimpisko spēļu dalībnieks soļotājs Arnis Rumbenieks. Viņš mani aicināja uz Ventspili, solot, ka šeit ir ne tikai ļoti laba sporta infrastruktūra un pilsētvide, kas piemērota gan velobraucējiem, gan aktīvo pastaigu cienītājiem un likumsakarīgi arī soļotājiem, gan arī iespējams saņemt finansiālu atbalstu Ventspils Olimpiskā centra augstas klases sportistu sagatavošanas programmas ietvaros. Kā sporta skolas «Spars» audzēknim man ir arī pieejama dzīvesvieta olimpiskā centra dienesta viesnīcā. Tie bija pārliecinoši argumenti, lai pārceltos, jo manā pilsētā nekā tāda nav - visi treniņi pamatā notika, soļojot pa šoseju.

Vai Arņa Rumbenieka solītais ir piepildījies?

Jā, pilnā apmērā, un es ne mirkli nenožēloju, ka esmu pārcēlies uz Ventspili.

Infrastruktūra tiešām ir ļoti laba, turklāt man kā soļotājam ir ļoti svarīga ārtelpa. Piemēram, ja sestdienas treniņā soļoju 45 kilometrus, tad man pilnīgi pietiek un pat paliek pāri ar veloceliņu, kas šeit ir ap 65 kilometriem. Tas ir ļoti svarīgi, lai soļošana nebūtu garlaicīga, bet pa ceļam varētu arī izbaudīt pilsētas ainavas un dabu. Reizēm izvēlētais maršruts ir par īsu - tad dažiem šķiet nesaprotami, kāpēc es metu cilpas pa pilsētas ielām. Protams, mums ir viedpulksteņi, kas precīzi uzskaita laiku, kilometrus, ātrumu un sirds ritmu.

Cik bieži tu trenējies?

SPĀNIJAS čempionātā šā gada sākumā Ruslans sasniedza savu personisko rekordu 50 kilometru soļošanā un kļuva arī par faktisko sacensību uzvarētāju / No personiskā arhīva

Nedēļā ir 12 līdz 14 treniņi. Darbdienās vienmēr treniņi ir divas reizes dienā, savukārt sestdienās ir garais rīta treniņš, kad soļoju 45 līdz 50 kilometrus, bet vakarā reizēm ņemu atpūtu. Arī svētdienās treniņu grafiks mainās - parasti ir viens lēnais treniņš. Vidēji nedēļā nosoļoju 200 līdz 270 kilometrus - rekords ir 297 kilometri, bet tas ir reti. Treniņi ir dažādi - var būt tikai 15 kilometru tempa treniņš, kas nozīmē, ka soļoju praktiski sacensību tempā, bet var būt arī lēni, bet ļoti gari soļojumi. Treniņu grafiks ir jāsabalansē, lai kādā dienā nezaudētu vairāk spēka, nekā organisms spēj atjaunoties.

Vai ir arī cita veida treniņi?

. Mana ķermeņa uzbūve ir visai stīva, ja tā var teikt, tāpēc pirms katra treniņa vajadzīga diezgan gara iesildīšanās, izstaipīšanās, izlocīšanās, lai nerastos traumas - sastiepumi. Treniņu programmā ir iekļauta arī skriešana un velobraukšana. Trenējos arī sporta zālē, izmantojot «crosfit» un «bodibulding» elementus, kas uzlabo vispārējo fizisko sagatavotību. Piebildīšu, ka treniņu programmā noteicējs ir mans treneris Modris Liepiņš, kurš ir ļoti zinošs soļošanas jomas treneris, taču arī man pašam ir pietiekami liela pieredze, jo sportā esmu jau daudzus gadus, tāpēc izmantoju arī savu uzkrāto pieredzi.

Zinu, ka esi absolvējis Ventspils augstskolu. Kāpēc pie tik lielas sportiskās slodzes izvēlējies arī studijas?

IT SPECIĀLISTS. Soļotājs ir ieguvis arī Ventspils augstskolas diplomu IT jomā un no sporta brīvajā laikā taisa mājaslapas un mobilās aplikācijas / F64

2015. gadā, kad pārcēlos uz Ventspili un pabeidzu ģimnāziju, šķita, ka jāturpina gan mācības, gan sports. Elektroniski iesniedzu dokumentus gan RTU Mašīnzinātņu fakultātē, gan Ventspils augstskolas IKT studijām. Taču 2016. gads manā soļotāja karjerā bija ļoti izaicinošs un neveiksmīgs. Laikam jau biju sasapņojies, ka esmu baigi labais soļotājs, un sāku eksperimentēt ar soļošanas tehniku, kas noslēdzās ar daudzām diskvalifikācijām - no deviņiem startiem saņēmu sešas diskvalifikācijas. Tas bija briesmīgi! Vienu brīdi gribēju jau sportam atmest ar roku, taču pārdomāju. Sapratu, ja gribu turpināt sportot, tad jāpaliek Ventspilī, jo bez liekulības un pielabināšanās varu teikt - šeit sportistiem ir vislabākie apstākļi.

Cik lielas cerības tev ir aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm Tokijā?

Faktiski jau es biju iekļauts Latvijas olimpiskajā delegācijā, jo no 60 labākajiem, kuriem ir atļauts piedalīties olimpiskajās spēlēs, esmu 47. vietā. Taču tagad, lai ierobežotu dalībnieku skaitu, starptautiskā vieglatlētikas federācija ir izveidojusi jaunu kritēriju sistēmu - jāsavāc pietiekami daudz punktu, kurus var iegūt sacensībās. Vērā tiek ņemta ne tikai iegūtā vieta, bet arī sacensību līmenis. Piemēram, šogad startēju Spānijas čempionātā, kuru uzvarēju, taču līdz ar to, ka startēju ārpus konkurences, man nepienācās medaļa, kā arī tika piešķirts mazāk punktu nekā Spānijas sportistam, kurš atpalika no manis vairāk nekā minūti. Lai mēs saņemtu vienādu punktu skaitu, man vajadzēja apsteigt spāni vēl par 4 minūtēm. Godīgi sakot, šī punktu sistēma nav īsti objektīva. Ne tikai man, bet arī daudziem citiem vieglatlētiem šis laiks ir ļoti sarežģīts - iespējams, ka uz olimpiskajām spēlēm netiks vairāki sportisti, kuri reāli ir labākie.

Šogad tu esi ieguvis Latvijas čempionāta titulu 20 kilometru soļošanā, taču olimpiskajām spēlēm koncentrējies uz 50 kilometru distanci. Kāpēc?

Es gribu labi soļot arī 20 kilometrus, taču labākas perspektīvas saskatu 50 kilometros, jo man piemīt laba izturība. Es neesmu pārāk ātrs, bet uz garajām distancēm, kad jāsoļo ir turpat 4 stundas, ļoti svarīga ir gan tehnika, gan izturība, kas ir mana stiprā puse. Lai to sasniegtu, ir ļoti daudz un smagi jāstrādā.

ds ir soļošanas ātrums sacensībās?

Piemēram, pasaules rekordists 50 kilometru distancē francūzis Denīzs vienu kilometru nosoļo vidēji 4 minūtēs un 16 sekundēs - tas ir aptuveni 14,2 kilometri stundā. Mans vidējais ātrums ir 4 minūtes un 43 sekundes uz kilometru. Protams, atšķirība ir ievērojama, taču es kā soļotājs vēl esmu ļoti jauns - man ir tikai 23 gadi. Piemēram, sacensībās Dohā, kur startēju pagājušajā gadā, biju viens no diviem jaunākajiem dalībniekiem. Jāteic gan, ka šajās sacensībās mani pievīla nepietiekamā sacensību pieredze ļoti karstos laika apstākļos. Vislabākos rezultātus soļotāji parasti sasniedz 30 līdz 35 gadu vecumā. Piemēram, Hesus Angels Garsija 51 gadu vecumā vēl arvien brauc uz olimpiskajām spēlēm. Tas liecina, ka man viss vēl ir priekšā!