Dzimstība Latvijā samazinās lēnāk nekā Krievijā
Abas kaimiņvalstis saskaitījušas savu jaundzimušo daudzumu 2020. gadā. Abos gadījumos dati vēl tiks tehniskā nozīmē uzlaboti, taču nekādas brīnumainas pārvērtības demogrāfisko datu precizēšanas gaitā nav piedzīvotas. Dzimstības samazinājums Krievijā apsteidz dzimstības samazinājumu Latvijā ar precizējumiem neaizsniedzamu atrāvienu.
Par salīdzinājuma bāzi ņemts 2016. gads. Tas būtisks Latvijai kā pēdējā pavērsiena punkts no dzimstības pieaugums uz samazināšanos. Krievija šādu punktu bija šķērsojusi jau iepriekš. Dzimstības maksimumu tagadējo iespēju robežās tai dāvāja sabiedrības vairākuma sajūsma par “Krim naš!”, kas dzimstībai nozīmēja vairāk par tīri mehānisku Krimā dzimušo bērnu pieskaitīšanu Krievija jaundzimušajiem. 2016. gadā Krievijā šādas noskaņas jau sāka sevi izsmelt. Tādā gadījumā salīdzinājuma bāzes izvēle Krievijai vismaz aritmētiski labvēlīga, jo dzimstības samazinājums procentuālā izteiksmē tur izrādītos vēl straujāks, ja Krievijas jaundzimušo skaita maksimumu salīdzinātu ar gadiem, kad Latvija vēl tikai tuvojās savam maksimumam.
Jāatzīst tomēr Krievijas priekšrocības, ātrāk uzšūpojot jaundzimušo skaitu par vairāk nekā 50 tūkstošiem gan 2014., gan 2015. gadā virs 2016. gada dzimstības, ar kuru šeit sākas salīdzinājuma periods. Krievijai tas nekādā veidā nekaitē, ja Latvija savu dzimstības maksimumu izspieda dažus gadus vēlāk. Lielākā daļa no tiem kopā 100 tūkstošiem bērnu, ko valstij deva “Krim naš!”, taču dzīvo un savu mūžu droši vien nodzīvos dzimtenē, kā tas nepieciešams, lai apsaimniekotu teritoriju, uzturētu kultūru un valsti un atstātu pietiekamu skaitu pēcnācēju. Cita lieta ir Krievijas valsts federatīvā uzbūve ar autonomām teritorijām pēc nacionālās pazīmes. Padomju Savienības pieredze rāda, ka tāda uzbūve uzliek papildu slogu. Lai kā valsts centās, tā nespēja novērst konfliktus ne vien starp cilvēkiem, bet cilvēkiem pašiem ar sevi, kad viņi centās būt lojāli gan pret mazo jeb etnisko dzimteni un tautu, gan pret lielo jeb kopējo dzimteni, valsti un nāciju. Rezultātā PSRS sabruka un daudzas tās teritorijā izveidotās valstis jūtas stabilāk tāpēc, ka tiek maksimāli samazināta gan pašvaldību sasaistes ar tajās dzīvojošo cilvēku tautībām, gan tautību sasaiste ar teritorijām.
Jāprecizē, ka dzimstības samazinājuma izteikšana ar 1/5 daļu Latvijā un 1/4 daļu Krievijā ir noapaļojums, protams, pašreklāmas virzienā. Ja 2016. gada dzimstību pieņem par 100%, tad 2020. gadā no tās bija atlikuši 79,6% Latvijā un 76,1% Krievijā. Šāda rīcība piedodama, kompensējot to, ka salīdzināšanai ņemts Krievijai izdevīgākais laika nogrieznis. Pret 2014. gadu 2020. gadā atlikušais jaundzimušo skaits Latvijā ar 80,4% kaut mikroskopiski, bet nesasniedz pilnus -20%, kamēr Krievijai šie paši radītāji ir 73,9% jeb -26,1%. Tomēr paliksim pie iespējami īsākā pārskata perioda no Latvijas skatpunkta, kas tagad aizvien ātrāk slīd uz leju pa nogāzi, kuras virsotne ir 2016. gads. Šajā intervālā salīdzināsim dzimstību Latvijā ar dzimstību abās pārējās Baltijas valstīs, kurās dzīves apstākļi daudz tuvāki Latvijai nekā apstākļi Krievijā.
Skaidri redzams, ka dzimstības samazinājums ir kopēja tendence, kas der par attaisnojumu Krišjāņa Kariņa valdībai. 2020. gads bija kovidgads, lai gan ar atrunu, ka lielākā daļa 2020. gadā dzimušo bērnu tika ieņemti tad, kad nekāds kovids vēl nevienam pat sapņos nerādījās. Īstā kovidgada raža tiks vākta šogad. Jā, tās sākotnējais izskats atbilst gaidītajam. Latvijas Centrālā statistikas pārvalde šogad ieviesusi jaunu dzimstības datu vākšanas sistēmu, kas šo vākšanu paildzina, bet toties samazina vēlāko labojumu daudzumu. Rezultātā apliecināts dzimstības samazinājums no 1484 bērniem 2020. gada janvārī līdz 1298 bērniem šā gada janvārī (-186).
Ja dzimstībā, t.i., dzimstības samazinājumā turpināsies tādas tendences, kādas Latvijā sākās pagājušā gada pēdējos mēnešos, jaundzimušo skaits zem 1000 bērniem mēnesī nonāks ātrāk, nekā pienāks šā gada beigas.
Nekur citur šis skaits nevarētu nonākt arī bez Covid-19, taču iepriekšējās tendences veda uz šo pašu rezultātu ar mazāku ātrumu. Bez Covid-19 dzimstība zem 1000 bērniem mēnesī stabili palīstu trijos vai pat četros gados.
Dzimstības samazinājums Latvijā sākās pirms Covid-19 ar attaisnojumu, ka tās ir sekas dzimstības sarukumam - tempa ziņā pat sabrukumam tūlīt pēc 1990. gada. Tagad atbilstoši samazinās sieviešu skaits vecumā līdz 30 un virs 30 gadiem ar precizējumu, ka vecums ir tiešām tikai mazliet virs 30 gadiem. Cilvēki var teikt viens otram labus un uzmundrinošus vārdus jebkurā daudzumā, bet daba tos neklausās. Tā atņem iespējas dzemdēt bērnus sievietēm katrai savā brīdī, bet caurmērā visai drīz pēc 30 gadu vecuma pārsniegšanas. Dabas lēmumus nevar ne nopirkt par naudu, ne grozīt ar valdības rīkojumiem.
Atgādinājums par 80./90. gadu miju varētu dot skaidrojumu, kāpēc dzimstība līdz pat pērnajam gadam daudz maz turējusies Lietuvā, bet tagad gan sagāzusies ar lielu blīkšķi. Ja dzimstība samazinājusies lēnāk toreiz, tad tai bija jāsamazinās lēnāk arī tagad, taču tendenci uz tagadējā Baltija iedzīvotāju sastāva izzušanu šādas variācija negroza. Tas atteicas arī uz Igauniju, kas 2018. un 2019. gadā varēja uzrādīt kaut simbolisku dzimstības pieaugumu. Covid-19 palīdzēja darīt gadu tādai lecībai, kam praktiskas nozīmes nebija. Arī dzimstības pieauguma gados mirušo pārsvars pār dzimušajiem Igaunijā svārstījās ap pusotru tūkstoti cilvēku gadā.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
