Pavisam nesen "Sporta Avīze" izveidoja savu ietekmīgāko cilvēku rangu Latvijas sportā, bet šoreiz piedāvājam jaunu topu – mūsuprāt, labākie treneri valstī.
Kad avīzēs raksta un TV ekrānos runā par augstajiem sasniegumiem, allaž tiek piemirsti treneri, kuri sportistus sagatavojuši lielajām vai ne tik lielām uzvarām. Nebūtu treneru – nebūtu mums olimpisko un pasaules čempionu, nebūtu mums uzvaras Eiropas čempionātos, sporta spēļu komandas nespēlētu olimpiādē vai citos lielos turnīros. Rangā iekļāvām tikai tos trenerus, kuri joprojām turpina kopt sava sporta veida druvu, un jāteic, ka nemaz nebija tik viegli izvēlēties 10 trenerus, kuriem blakus var nolikt visaugstākos kritērijus, lai sauktu par ekstra klases sava aroda pratējiem. Daudz nepiepūloties un nerakņājoties pagātnes arhīvos, uz fikso saraksts aizpildījās ar kādiem sešiem vai septiņiem treneriem, kuriem obligāti ir jābūt šajā izcilnieku sarakstā.
Pārējiem kandidātiem bija jāliek klāt ļoti stipra lupa, lai smalki izķidātu katra piemērotību "Latvijas labāko treneru TOP-10" statusam. Tomēr šo topu veidot bija daudz vieglāk nekā iepriekšējo – ietekmīgāko cilvēku sportā desmitnieku. Treneru darba olekts ir pavisam vienkārša: parādi savus audzēkņus un viņu rezultātus, un tauta pratīs novērtēt. "Sporta Avīze" ir veikusi savu izvēli! Piebilde: rangā iekļauti tie treneri, kuri joprojām atrodas aktīvā apritē.
1. Valentīna Eiduka
"Sporta Avīze" nekad nav slēpusi savus prioritāros sporta veidus, un ikviens lasītājs ar vairāku gadu stāžu sapratīs, ko un par ko tiks rakstīts. Protams, tas ir hokejs, basketbols un futbols – šiem sporta veidiem atkarībā no gadalaika, notikumiem un panākumiem žurnālā ir atvēlēts primadonnu statuss, un loģiski būtu, ja mēs izcilākos trenerus sāktu meklēt tieši tajos. Bet nekā nebija – pirmie, kuri tika atzīmēti potenciālo treneru desmitnieka sarakstā, bija ne no mūsu favorītu sporta veidu vidus. Valentīna Eiduka un Eduards Andruškevičs – tie ir divi treneri, kuri tika ierindoti ranga pašā augšā, vien vajadzēja katram piešķirt attiecīgo vietu. Variantu nebija daudz – pirmā vai otrā! Ja neskatāmies tālākā pagātnē, tad priekšroka tika atdota Eidukai – olimpiskais sudrabs tomēr ir vērtējams augstāk par olimpisko bronzu. Šķetinot tālāk abu treneru sastrādāto, Valentīnai tika arvien vairāk "balsu". Treneres darba aisberga redzamākajā daļā ir Aināra Kovala samestais sudrabs Pekinā un pirms četriem gadiem Atēnās – Vadima Vasiļevska tikpat vērtais tālmetiens. Un tas vēl nav viss, tas ir tikai sākums. Būtībā pēdējās desmitgades šķēpa mešanas notikumi Latvijā grozās tikai ap vienu uzvārdu – ap Eiduku! Vieglatlētikas statistikas pārzinātājs, pat nerakņājoties savos dainu skapīšos, dažu sekunžu laikā pārskaita treneres sagatavotos medaļniekus: olimpiskie sudrabi jau ir nosaukti, bet tad vēl seko Lindas Brīvules un Ingas Kožarenokas zelts un sudrabs pasaules U-20 čempionātos; Eiropas čempionātā U-23 sagatavotas divas bronzas – jau pieminētā Brīvule un Jānis Liepa, Eiropas U-20 čempionātā sudrabs arī Sintai Ozoliņai, kura jau bija paspējusi no Ventspils pārcelties pie atzītās speciālistes. Vēl jau ir arī medaļas pasaules studentu universiādēs, un tas viss – pēdējās desmitgades laikā. Šķiet, ka pat "vispiekasīgākajiem" kritiķiem nav argumentu, lai apšaubītu mūsu topa pašu izcilāko treneri!
2. Eduards Andruškevičs
Svarcelšana – Eduards Andruškevičs – Viktors Ščerbatihs: šāda trijotne ir nešķirama jau vairāk nekā 20 gadu, jeb precīzāk – kopš 1985. gada, kad pirmo reizi pie stieņa piegāja pavisam jauniņais Viktors. Pareizi Viktors dara, aizstāvot savu treneri un sakot, ka pirmā vieta šajā rangā būtu atdodama tieši Andruškevičam. Viņam sava taisnība, mums – sava. Ščerbatiha arguments, kāpēc viņa treneris ir augstāk vērtējams par Eiduku, ir dzelžains: Andruškevičs augstas klases sportistu izaudzinājis no pašiem pamatiem līdz pat olimpiskajām medaļām. Savukārt Eiduka strādājot ar pusgatavu materiālu, to noslīpējot līdz vajadzīgajam spīdumam. Pretarguments Viktora pārliecībai: arī rupju materiālu pārvērst par vērtīgu cēlmetālu nav tas pats, kas apslapināt divus pirkstus. Iespējams, ka šis rangs būtu nedaudz citādāks, ja vien nesen Pekinā Andruškevičs nebūtu pieļāvis savu trenera karjeras lielāko kļūdu, nepaspējot nomainīt iepriekš pieteikto svaru. Kļūme olimpiādē bija kā ar sapieri, kurš kļūdās tikai vienu reizi. Andruškevičam un Ščerbatiham šī kļūda visticamāk atņēma olimpisko zeltu. Tik un tā kopā ar Viktoru izcīnīto medaļu saraksts ir iespaidīgs: olimpiskais sudrabs un bronza, pasaules čempionāta zelts un trīs bronzas, kā arī pieci Eiropas čempionāta zelti, viens sudrabs un trīs bronzas. Būtu vēl viens Ščerbatihs kaut ar vienu trešdaļu no Viktora paceltajām medaļām, Andruškevičs noteikti būtu ranga paša augšgalā.
3. Ainārs Zvirgzdiņš
Skaļākie un tautai zināmākie Aināra Zvirgzdiņa labākie darbi tikuši veikti pēdējo divu gadu laikā, un būtībā ar tiem arī pietiek, lai viņu ierindotu mūsu ranga trešajā vietā. Maz kuru interesē, kādiem ceļiem sieviešu basketbola izlase nokļuva olimpiskajā Pekinā, bet izlase tur spēlēja un ne tikai spēlēja, bet arī ieņēma cienījamo devīto vietu. Laikam jau tā ir taisnība, ka veicas tikai stiprajiem, taču šādi aklās vistas mieža graudi ir jāprot noķert knābī, un Zvirgzdiņš to iespēja. Olimpiskā kvalifikācija kā reize bija šāds mieža grauds, taču ne aklai vistai. Jāatceras, ka uz kvalifikāciju basketbolistes brauca kā Eiropas ceturtā spēcīgākā komanda, un tā jau ir zīme, ka piederam ne tikai kontinenta, bet arī pasaules elitei. Ar ierobežotiem resursiem, ar tikai sev zināmiem, reizēm spēlētājām nepieņemamiem paņēmieniem sasniegti augstumi, kuros paredzēts noturēties vēl vismaz pāris gadu. Tāpat nevar nepieminēt Ievu Tāri jeb izlases simbolu, kura jau no bērna dienām basketbola gudrībās ir mācījusies pie Zvirgzdiņa. Agrāk, kad Zvirgzdiņš vēl nebija pietuvināts sieviešu basketbolam, Ainārs roku rokā strādāja ar vīriešu nacionālo izlasi un daudzkārtējo valsts čempioni "Ventspili". Zvirgzdiņam šajos darbos bija atvēlēta Kārļa Muižnieka palīga loma, taču nav nekāds noslēpums, ka visas shēmas un pretinieku analīze bija Zvirgzdiņa prāta darbs, tikai izpildītāji bija citi. Atgriežoties pie sievietēm, jāatzīst, ka pusotra sezona Maskavas "Dinamo" galvenā trenera amatā nav nekāda joka lieta, un vēl šodien Krievijas galvaspilsētā nesaprot, kā šajā amatā Zvirgzdiņš nostrādājis tik nepieklājīgi ilgi. Iepriekšējā tendence bija: ilgākais – pussezona (Armands Krauliņš), un meklējam jaunu treneri!
4. Leonīds Beresņevs
Visticamāk, ka katrs otrais vai vismaz trešais, kurš lasīs šo topu, ieraugot Beresņevu ceturtajā vietā, saķers galvu: vai tik viņš nav septiņreiz pārvērtēts? Jā, ja paskatāmies, kur šodien atrodas Beresņevs ar Ogres ASK, tad tiešām viņam nebūtu vietas ne pirmajā desmitniekā un pat ne divdesmitniekā, taču šis rangs nav domāts tikai tiem treneriem, kuri uzvarējuši vakar vai aizvakar. Neko dižu Berseņevs nav uzvarējis arī aizvakar un vēl agrāk, taču 1996. gada pavasari Rīgas lidosta nav piedzīvojis līdz pat šai dienai, kaut caur tās sagaidīšanas zāli izgājuši olimpiskie čempioni, vicečempioni un citi čempioni. Pirms divpadsmit pavasariem Latvijas izlase uzvarēja pasaules čempionāta B grupā un iekļuva elitē, kurā turas līdz pat šai dienai, un, sagaidot hokejistus atgriežamies mājās, lidosta bija tautas pārpildīta! Nebūtu šīs uzvaras, ej nu sazini, pa kādiem grāvjiem šodien vārtītos hokejs. Debija starp pasaules haizivīm izdevās uz "bis" – septītā vieta, kurai šajos gados esam pietuvojušies tikai vienu reizi. Tāpat Beresņevam pieder vēl viens Latvijas izlasei izdevies pasaules čempionāts – 2005. gada Insbruka. Grozies, uz kuru pusi gribi, bet Beresņevs Latvijas izlasi aizvedis arī uz olimpiādi (2006), pirms tam olimpiskajā kvalifikācijā ar 5:4 uzvaru pār Baltkrieviju gandrīz nojaukdams jau brūkošo Sporta pili. Nevienam no pašreizējiem vai bijušajiem izlases treneriem nav ko likt pretī Beresņeva paveiktajam. Varam smieties, varam rādīt ar pirkstu, varam runāt nezin ko, kāds ir Beresņevs, bet visās šajās uzvarās izlases galvenais treneris bija Ļoha. Tāpat atšķirībā no saviem priekšgājējiem un mantiniekiem līdz pat 2008. gada rudenim Beresņevs ir vienīgais, kurš strādājis ar junioru izlasēm un nav smādējis arī pašmāju klubus, un tāpat bija pirmais, kuru par derīgu speciālistu atzina Krievijas superlīgā.
5. Aleksandrs Starkovs
Lai Starkovu paceltu līdz piektajai vietai, pilnībā pietiek ar 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Jebkurā citā Eiropas nostūrī šāds panākums noteikti tiktu likts augstāk par sieviešu basketbola iekļūšanu olimpiādē, taču Latvijā tomēr ir citas mērauklas un olimpiskās spēles kotējas augstāk. Tik un tā nokļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā ir bijis vienreizējs pasākums, un visticamāk, ka Starkovs bija, ir un vēl daudzus gadus būs vienīgais futbola treneris, kuram bijis pa spēkam šāds varoņdarbs. Arī pārējās uzvaras (cik nu to futbolam ir) vistiešākajā veidā saistītas ar Starkovu, un praktiski ikviens izlasē uzmirdzējušais spēlētājs gājis cauri viņa treniņu programmām. Tāpat nevar noliegt Starkova milzīgo ietekmi uz notikumiem visā futbolā. Būtībā neviens nopietns lēmums netiek pieņemts bez konsultēšanās ar izlases galveno treneri, kas gan ne vienmēr dod vajadzīgo efektu.
6. Armands Krauliņš
Lai arī Armands Krauliņš jau vairākus gadus neatrodas uz lielās basketbola skatuves, bez viņa šajā topā nekādi neiztikt. Turpat pusgadsimtu grauzt skarbo trenera maizi nav nekāda joka lieta, un viņa panākumu sarakstu varam sākt uzskaitīt jau no tiem laikiem, kad vefs sāka spēlēt PSRS čempionāta augstākajā līgā, un, ja esam pieķērušies tiem laikiem, tad nevaram aizmirst arī viņa darbu PSRS izlasē. Neatminu, ka kāds cits mūsu treneris tajos laikos būtu ticis līdz impērijas sporta spēļu izlases otrajam krēslam. Jaunajos jeb Latvijas laikos Krauliņam tika dota iespēja būt priekšā gan Beresņevam, gan Zvirgzdiņam, gan Starkovam, un tas viņam arī būtu izdevies, ja vien nacionālo izlasi nebūtu piesmējuši Igors Miglinieks un Gundars Vētra. Iztiekot bez tā laika vadošajiem spēlētājiem, Latvijas izlasei pietrūka pavisam maz, lai jau 1992. gadā spēlētu olimpiādē. Valstsvienībai ar ierobežotiem resursiem divu spēlētāju trūkums tomēr ir jūtamāks nekā NVS izlasei, kura, arī iztiekot bez abiem "latviešiem", augstāk par ceturto vietu netiktu. Toties Eiropas čempionāts tika apgūts ar pirmo piegājienu – Latvijas izlase, izgājusi cauri divām kvalifikācijas kārtām, spēlēja 1993. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tāpat Krauliņa CV ir joprojām augstākā vieta Eiropas finālturnīros – 2001. gadā Spānijā latviešiem astotā vieta! Varam smīnēt ūsās par Krauliņa ožu uz naudas āderēm, jo viņš deviņdesmito gadu beigās prata pārliecināt Ventspils pirmos cilvēkus šajā pilsētā pusprofesionālo komandu pārtaisīt par profesionālu, un sekas ilgi nebija jāgaida – vēlāk "Ventspils" septiņus gadus saimniekoja pašmāju basketbolā un ilgus gadus bija vienīgā, kura ķepurojās pa Eiropas klubu turnīru labirintiem. Ja viņa audzēknis Valdis Valters uz katra stūra atgādina, ka tagadējās izlases spēlētāji ir viņa audzēkņi, tad tikpat labi Krauliņš sev var pierakstīt visus deviņdesmitajos gados izlasē spēlējušos. Šodien Krauliņš joprojām strādā Ventspilī un ir galvenās komandas galvenā trenera palīgs.
7. Ivo Lakučs
Sākot veidot šo treneru rangu, Ivo Lakučs nemaz netika izskatīts – pēc olimpiādes Pekinā viņš taču paziņoja par aiziešanu no BMX jaunu darba lauku meklējumos. Tātad – neatbilst mūsu kritērijiem, kaut vēl ir pavisam "svaigs" treneris, kurš sagatavojis pirmo olimpisko čempionu BMX vēsturē. Izrādās, pārdomu laiks visu ir salicis pa plauktiņiem, un ir tikai loģiski, ka Lakučs palicis tur, no kurienes nācis – BMX, un līdz ar to labāko treneru desmitnieks bez Lakuča nebūtu pilnvērtīgs. Jaunās paaudzes treneris, kurš vēl nav ticis līdz trīsdesmit gadu slieksnim, bet jau olimpiskā zelta apmirdzēts! Pekinā izcīnītā uzvara ir divtik vērtīga – "olimpiskais čempions" pats par sevi ir ieraksts vēsturē uz visiem mūžiem, tāpat kā pirmais olimpiskais čempions konkrētā sporta veidā! Lai iekļūtu šajā rangā, pilnīgi pietiek ar šo zeltu, bet ir taču arī citas uzvaras: zelts pasaules čempionātā, neskaitāmas uzvaras Eiropas čempionātos – un ne jau viena gada laikā. Pekina bija tikai lielais atskaites punkts, lai saprastu, kas tiek darīts pareizi, kas ne tik pareizi. Izrādās, Lakuča darba programmas darbojušās precīzāk par Šveices pulksteni, un galīgs nelga vairākus gadus ilgi nespētu noturēt latviešus šā sporta veida pašā spicē. Nākotnes treniņu programmas un metodes solās būt vēl progresīvākas – dēļ olimpiādes Pekinā Lakučam aizkavējās doktora grāda iegūšana mūsu pašu sporta akadēmijā. Cik tad mums ir treneru ar doktora grādu?
8. Sandis Prūsis
Kuram no bobslejistiem bija jābūt šajā desmitniekā? Jānis Ķipurs? Jānis Skrastiņš? Sandis Prūsis? Sākotnējais funktieris bija – vienu vietu atdot visai trijotnei, taču, rūpīgāk parakņājoties visu treneru CV, nolēmām pīrāgu nedalīt uz trim. Ķipurs ar Latvijas izlasi nav strādājis, Skrastiņš ir strādājis ar Latvijas izlasi, taču olimpiskā cikla laikā vairāk domāja par sevi, nevis par komandu. Savukārt Sandis Prūsis jau trešo sezonu strādā ar latviešiem un dara to nebūt ne slikti. Oficiālā karjera trenera amatā Prūsim nemaz nav tik liela – pāris sezonu ar Latvijas un vēl pārītis iepriekš – ar Itālijas izlasi. Neoficiālā karjera gan izstiepusies krietni garākā laikposmā, jo, pašam vēl stūrējot bobu, Prūsis pats sev un savai komandai bija treneris un šādā statusā viņš savu komandu aizvizināja līdz Eiropas čempionāta zeltam. Šogad vēl viens šāviens desmitniekā un vēl viens Eiropas zelts četriniekos. Šoreiz citu izpildījumā (Jānis Miņins un viņa stūmēji). It kā nekā iespaidīga, jo kas gan ir Eiropas čempionāts bobslejā, kur brauc tikai pārdesmit komandu. Tikai der ielāgot, ka Prūsis strādā ar ierobežotiem finansiālajiem līdzekļiem jeb ar vienu desmitdaļu naudiņas no lielvalstu budžeta. Ar pieciem latiem pārtrumpot simtlatnieku var, tikai liekot lietā prātu un viltību, un šo labumu Prūsim ir atliku likām.
9. Vitālijs Urbanovičs
Vislielākā problēma, veidojot šo treneru rangu, bija atrast kandidatūras uz pēdējām divām vietām. Treneru ir daudz, bet kurš būtu cienīgs būt starp labākajiem?... Jāatzīstas, nebija viegli izvēlēties devīto un desmito. Kāpēc Urbanovičs? Tikai un vienīgi pagātnes vārdā un tikai tāpēc, ka viņš joprojām skaitās biatlona izlases galvenais treneris. Tikai un vienīgi par to, ka viņu šajā amatā joprojām atceramies sakarā ar 1998. gada Nagano stafeti. Pakavējoties atmiņās, redzams, ka Urbanovičs bijis klāt arī tajās nedaudzajās uzvarās, kuras izcīnījis Ilmārs Bricis. Uz papīra šie panākumi pierakstāmi arī Urbanovičam, bet faktiski retie goda pjedestāli un Turīnas olimpiādes ceturtā vieta ir paša Briča pašdarbības rezultāts.
10. Treneru vai tādu, kas sevi uzskata par treneriem, ir uz katra stūra, taču, meklējot kandidatūras, kas varētu pabeigt šo rangu, nemaz nebija tik viegli izvēlēties, tāpēc desmito vietu atstājām tukšu, piesaucot tos trenerus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ "neaizvilka" līdz šai nominācijai vai kuriem vēl par agru būt starp labākajiem. Desmitniekā itin labi iederētos kāds no Jeļenas Rubļevskas vai Denisa Čerkovska treneriem, taču nevienam no viņiem nav viena konkrēta pieskatītāja. Rubļevska Atēnu sudrabu izcīnīja ar pašas prātu un talkā saucot konkrētam brīdim nepieciešamos speciālistus, un līdzīgi ir arī ar Čerkovski. Tāpat – ar olimpiskajiem medaļniekiem Igoru Vihrovu un Jevgeņiju Saproņenko. Kaut kur uz desmitnieka robežas mīņājās arī Ludmila Olijare, taču – par ko? Pie viņas ir trenējušies valsts rekordisti, un kaut ko pasaules līmenī "sastrādājusi" Gundega Sproģe (trīssoļlēkšana), Līga Kļaviņa (septiņcīņa) un dēls Staņislavs. Aivars Rumbenieks stāvējis blakus Aigara Fadejeva olimpiskajam sudrabam, taču ar vienu medaļu ir "par īsu". Šajā sarakstā sevi labprāt redzētu Valdis Valters, kurš uzskata, ka visa Latvijas izlase ir caur viņa rokām gājusi, taču Valdis labāk iederas kādā citā rangā. Tad jau Varis Krūmiņš ar Eiropas bronzu būtu pirmajā piecniekā. Handbolists Andris Gulbis ir pelnījis goda rakstu par ilggadību šajā amatā, taču pietrūkst paša galvenā – kaut vienas uzvaras. Dainis Dukurs vilktu uz vairākām nominācijām – gan par māku bada laikā uzturēt Siguldas trasi, gan par izaudzinātajiem dēliem Martinu un Tomasu, taču puikas ir izauguši no tēva uzraudzības un tagad trenējas pie īstajiem skeletona speciālistiem. Mārtiņš Rubenis ir tipisks mākslinieks un savas medaļas izbraucis, neguļot naktis un "ķīmiķojot", tāpēc arī viņam nav viena vienīgā trenera, kuram "piešūt" laurus. Ja Kārlim Muižniekam šogad izdosies uzvarēt ULEB kausa izcīņā, tad nākamā gada TOP-10 viņam vieta ir jau rezervēta. .
