Senatore: Prasības pieteikums tiesai par informācijas sniegšanu ir jāpamato izvērsti

Latvijas Republikas Senāts noraidīja Neatkarīgās žurnālista kasācijas sūdzību administratīvajā tiesvedībā ar Latvijas Universitāti, kuras mērķis bija panākt, lai Latvijas Universitāte izsniegtu arhīva dokumentus par Jutu Strīķi/ Annu Potapovu. Neatkarīgā lūdza šo Senāta lēmumu izskaidrot, jo svarīgi bija saprast, vai turpmāk vispār ir jēga tērēt laiku un līdzekļus, lai tiesas ceļā mēģinātu atklāt patiesību par augstos amatos sēdošajiem politiķiem.
ŽURNĀLISTU PIEPPRASĪJUMIEM IEGŪT INFORMĀCIJU JĀBŪT DETALIZĒTIEM. Senatore Dace Mita (attēlā) uzskata - nav izslēgts, ka tiesvedībai, kurā žurnālists mēģināja iegūt no Latvijas Universitātes informāciju par nu jau bijušās politiķes Jutas Strīķes identitāti, būtu cits iznākums, ja informācijas pieprasījumā būtu sniegts izvērstāks pamatojums ©Ritums ROZENBERGS, Neatkarīgā

Lūgumam atsaucās viena no lēmumu pieņēmušajām senatorēm Dace Mita.

Kāpēc Senāts atteicās ierosināt tiesvedību par žurnālista Rituma Rozenberga kasācijas sūdzību, kuras mērķis bija uzlikt par pienākumu Latvijas Universitātei izsniegt žurnālistam ziņas par bijušo politiķi Jutu Strīķi?

Jebkura lieta, kas kasācijas kārtībā nonāk Senātā, ir jāskata no tādiem aspektiem, vai zemākas instances tiesa, izskatot lietu, ir pārkāpusi tiesību normas, materiālo tiesību vai procesuālo tiesību normas. Senāts kasācijas kārtībā nepārbauda lietas faktiskos apstākļus, pierādījumus un tā tālāk. Mēs vērtējām, vai konkrētajos fiksētajos apstākļos par konkrētajiem pierādījumiem ir atbilstoši piemērotas tiesību normas. Šajā gadījumā lieta attiecas uz cilvēktiesībām. /Savā lēmumā/ īsā koncentrētā veidā mēs centāmies atspoguļot domu gājienu, kāds parasti tiesai ir ejams, kad ir izskatāma lieta, kurā skarti cilvēktiesību jautājumi. Fundaments ir Satversme un tajā noteiktās tiesības, 8. nodaļa. Pēc tam mēs skatāmies, kas ir noteikts normatīvajos aktos, ņemot vērā Satversmi. Šajā gadījumā runa bija par divām tiesībām. No vienas puses, jāņem vērā tiesības uz vārda brīvību, kas ietver žurnālista tiesības iegūt informāciju, lai tālāk to sniegtu sabiedrībai - lai žurnālists varētu izpildītu savu “sabiedrības sargsuņa” lomu. No otras puses, ir tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību. Mums katram ir telpa, kurā mēs citus iekšā varam arī neielaist, ja negribam.

Šīs divas Satversmē garantētās tiesības ļoti bieži savstarpēji saduras. Ar to jūs savā darbā noteikti nemitīgi saskarieties. Jūs kaut ko vēlaties sabiedrībai atklāt, bet kāds cits to vēlētos noteikti paturēt pie sevis. Tādēļ tiesai visu laiku ir jāveic svēršana. Satversmes 116. pantā šīs abas tiesības ir pieminētas un ir paredzēts, ka ir tiesības, kuras drīkst ierobežot, juristu valodā runājot - tās nav absolūtas. Tātad no vienas puses ir vēlme iegūt, un no otras puses - vēlme nedot. Satversmes 116 pantā ir teikts, ka tiesībām iejaukties ir jābūt balstītām likumā. Papildus tam, j notiek iejaukšanās, tad tam ir jābūt ar leģitīmu mērķi. Šie leģitīmie mērķi 116. pantā ir uzskaitīti. Konkrētajā gadījumā tās ir citu cilvēku tiesības. Jūs vēlaties iegūt informāciju, bet cita persona nevēlas izpaust šo informāciju un vēlas izmantot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šeit ir samērīguma apsvērumi. Ļoti bieži, skatot cilvēktiesību jautājumus, nav problēmu konstatēt, ka ir likumā paredzētas iespējas tiesības ierobežot, un nav problēmu arī atrast leģitīmo mērķi. Tiesā notiek svēršana, kurā gadījumā kurai tiesībai ir dodama priekšroka. Tā parasti ir šī darba apjomīgākā daļa. Ja mēs runājam par personas datiem, domāju, jūs piekritīsiet, ka tā ir privātās dzīvēs sastāvdaļa. Ir vispārpieejamā informācija un ierobežotas pieejamības informācija. Ja tā ir vispārpieejama informācija, tad personai nav jāpamato, kādēļ tā nepieciešama. Savukārt, ja tu vēlies iegūt ierobežotas pieejamības informāciju, tad tev ir jāpamato sava vēlme, kāpēc tu to vēlies iegūt, kādiem mērķiem un kur tu to izmantosi. Likums tā arī saka, ka informācija ir izmantojama tiem mērķiem, kādiem tā ir iegūta. Šajā konkrētajā gadījumā pieteicējs ir preses pārstāvis. Skaidrs, kādi varētu būt mērķi - sabiedrības informēšanas nolūkos. Personiskās dzīves dati uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju. Tātad jābūt pamatojumam, kādēļ šī informācija nepieciešama, un tad notiek šī svēršana. Šajā gadījumā, izskatot pieteikumu, tiesa nesaskatīja tieši šo pamatojuma daļu. Protams, presei ir tiesības iegūt informāciju arī attiecībā uz personas privātās dzīves daļu. Kritērijs - kādam mērķim. Tiesa vērtēja arī, vai var ierobežot personas tiesības uz tās datu aizsardzību, un vai šis ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Šajā gadījumā, tiesas ieskatā, nebija pietiekama pamatojuma tam, lai šos datus /par Jutu Strīķi/ atklātu.

Mēs jau vienkārši vēlējāmies savu “sabiedrības sargsuņa” lomu pildīt.

Es saprotu, un arī demokrātiskā sabiedrībā tas ir cilvēktiesību standarts - sen atzīts. Ja persona ir nolēmusi veidot publiskāku dzīvi, iet politikā, tad viņai šī personiskās dzīves daļa samazinās, viņai jābūt tolerantākai pret to, ka par viņu interesēsies sabiedrība. Tomēr arī politiskajām amatpersonām ir šī privātās dzīves daļa, kur arī medijiem nav absolūtas tiesības iegūt jebkādu informāciju. Bet tas nav uzskatāms par atbildi visos gadījumos. Tiesa jums nekad nepateiks, ka medijiem vienmēr ir tiesības iegūt šādu informāciju, vai ka medijiem nekad nav tiesību tādu iegūt. Tas arī neizriet no mūsu lēmuma. Vienmēr ir konkrētās lietas apstākļi.

Lai sabiedrība pārliecinātos, vai politiķis nemelo, tai skaitā arī par saviem vecākiem, par savu dzīves gājumu - vai tad tas nav pietiekoši legāls pamats pieprasīt informāciju arī par politiķa personas datiem?

Manā ieskatā, tas ir pārāk vispārīgi formulēts. Ir nepieciešama lielāka konkretizācijas pakāpe - tieši par ko ir šī interese, par kāda veida meliem ir runa.

Ja prasības pieteikumā būtu norādīts: interese par personas vārda maiņu ir tāpēc, ka ir aizdomas par šīs personas saistību ar Krievijas Federācijas drošības dienestiem - vai tas būtu pietiekams pamats?

Es uz to nedrīkstu šobrīd atbildēt, jo konkrētā lieta ir noslēgusies, bet jūsu iespējas turpināt meklēt informāciju nav beigušās. Ja būs tiesu lieta ar attiecīgu pamatojumu -mēs arī skatīsim. Es šobrīd nevaru modelēt situācijas, kā jums /žurnālistiem/ būtu pareizāk rakstīt, lai tiesa apmierinātu pieteikumu par informācijas sniegšanu. Es to vienkārši nedrīkstu darīt.

Saprotam. Mēģināsim nākamajā reizē uzrādīt pamatojumus tik tālu, cik tālu tas vien būs iespējams, ņemot vērā to, ka neesam izmeklēšanas iestāde vai specdienests.

Protams, noskaidrot, vai politiķis melo - tas ir svarīgi. Nav tā, ja politiķi saka - es to neteikšu, tā ir mana prerogatīva, un šim politiķim ir taisnība. Ir jāsaprot, kāpēc tas tiek jautāts politiķim - tas interesē sabiedrību. Cilvēktiesības balstās uz cilvēka cieņu. Man liels prieks, ka tagad Satversmes preambulā ir nostiprināts, ka mūsu valstī viena no pamatvērtībām ir cilvēka cieņa. Cilvēktiesību būtība uz to arī balstās. Var būt situācijas - kā jūs šajā gadījumā sakāt, tie var būt iespējami meli -un tomēr tiesa pasaka: nē, ir tiesības šo informāciju nedot. Vienmēr viss ir atkarīgs no pamatojuma, no konkrētiem apstākļiem, cik daudz jūs varat uzrādīt - kāds no tā ieguvums sabiedrībai. Turpinot par cilvēktiesību būtību - kritikai vienmēr vajadzētu būt vērstai un balstītai uz vēlmi sasniegt ko pozitīvu. Arī šajā gadījumā runa ir par to, ka ir jākonstatē, juristu valodā sakot, leģitīma interese, kāpēc šī informācija ir svarīga. Vārda brīvība, tiesības saņemt informāciju - tās, protams, ir demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa, jo tiek informēta sabiedrība, lai tā varētu veidot savu viedokli, lai būtu kvalitatīva diskusija. Bet, tajā pašā laikā, ir arī privātās dzīves telpa, un tā ir arī politiķiem.

Teorētiski ir atšķirība, vai, piemēram, cilvēks kaut ko nevēlas izpaust tāpēc, ka viņš grib sevi pasargāt, jo viņam tas ir ļoti privāti, sāpīgi, ar ko negribētu dalīties, un sabiedrības interese par to nav tik liela, lai šo jautājumu vērtu vaļā.

Ne vienmēr cilvēks grib kaut ko neteikt, lai slēptu melus, un tāpēc rīkojas pretēji sabiedrības interesēm. Šī nepateikšana varbūt dažādu iemeslu dēļ. Tādēļ, izskatot ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību saistītās lietas, ierobežojumi ir ārkārtīgi rūpīgi jāsabalansē, cik tālu un kādā veidā valsts drīkst iejaukties jebkurā no mūsu “teritorijām”.

Mēs interesējāmies par laiku, kad konkrētā, mūs interesējošā persona nebija politiķe, un pēc tam viņa strādāja Latvijas specdienestos. Vai nevar būt tāda situācija, ka specdienesti ne pārāk labi ir pārbaudījuši šīs personas dzīves gājumu, un tieši šī iemesla dēļ arī sākās šī aizdomu jezga?

Nesniegšu atbildi! Uzskatīsim to par retorisku jautājumu.

Personas identitāte, tās vārds - cik dziļi tas var skart personas tiesības uz privātumu? Vēl jo vairāk, ja persona darbojas politikā? Politiķa patiesais vārds taču ir pirmais, kas mums kā vēlētājiem, kā šīs valsts pavalstniekiem, būtu jāzina! Mums jāzina, kā patiesībā sauc personu, kura pārvalda mūsu valsti! Politiķa vārds - kādas tur tiesības uz privātumu? Vai tad tas nav visvienkāršākais jautājums?

Nu, jā! Tajā pašā laikā ir tiesvedības, kas skar vārda, uzvārda atveides maiņas. Cilvēkiem tas ir ļoti aktuāls jautājums, jo skar tieši šo privātās dzīves pašu kodolu. Mans vārds un uzvārds - tā ir mana identitāte. Protams, to lieto arī pārējie cilvēki, lai varētu mani identificēt. Senāta judikatūrā jūs atradīsiet spriedumus arī par šo jautājumu, kur cilvēks vēlējās nomainīt savu vārdu un uzvārdu. Var būt ļoti atšķirīgas situācijas. Vienam cilvēkam tas nav nekas īpašs atklāt, kāpēc ir vēlējies nomainīt vārdu vai uzvārdu. Cits to uztver ļoti personīgi un negrib to atklāt. Katram var būt savi iemesli, kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Tas, ko tiesa analizē, ir šis pamatojums. Ja cilvēks nevēlas atklāt - mēs skatāmies, kāpēc viņš nevēlas. Un kādi ir argumenti no otras puses, kāpēc ir sabiedrības interese, lai šī informācija būtu sniedzama. Pats par sevi fakts noskaidrot, kā tad tur īsti bija, tiesas ieskatā, tas nav gluži pietiekami. Tur vajag kaut ko vairāk, lai saprastu, kāpēc sabiedrībai ir svarīgi to zināt.

Prasības pieteikumā minētā persona, par kuru žurnālistiem ir interese, 1988. gadā atbrauca no Maskavas, iestājās Latvijas Universitātē un tad, nezin kāpēc, nomainīja vārdu. Zināt politiķa īsto vārdu - tā, šķiet, ir pieticīga sabiedrības prasība. Vai tad ir jēga pamatot, ka intereses ir tālejošākas - par no Maskavas saņemtiem dokumentiem, kas vedina domāt, ka Latvijas drošības iestādes nav bijušas, tā teikt, uzdevuma augstumos?

Nu redziet, ja jau preses rīcībā ir informācija, kas pasaka, kāpēc šā fakta atklāšana sabiedrībai ir nozīmīga, tad tas jau ir papildinājums tam, kas nebija šajā lietā! Tas ir tas, ko mēs lēmumā teicām, kas šajā gadījumā nav pietiekami. Es nevaru teikt, kā rīkoties, kā jums noformēt pieteikumu, bet es domāju, ka jūs saprotiet, ko es jums mēģinu pateikt. Lai mēs runātu par to, ka sabiedrībai ir leģitīma interese uzzināt šo faktu, ir jāpasaka tiesai, kāpēc tas ir bijis svarīgi. Lai tiesa varētu dot pareizo atbildi, tai jābūt pieejamai pēc iespējas plašākai, vispusīgākai informācijai.

Savulaik KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks intervijā pauda šaubas, vai Juta Strīķe ir legāli ieguvusi Latvijas pilsonību. Saeimas deputāta pilsonības leģitimitāte taču ir visai sabiedrībai nozīmīga informācija?

Jūs to sakiet man tagad? Bet es arī neapgalvoju - ja jūs vienu šo argumentu būtu minējuši tiesā, lietas iznākums būtu citāds. Es absolūti nevaru prognozēt, kāds būtu bijis lietas iznākums, ja būtu pierakstīti vēl viens, divi vai trīs šie teikumi.

Senāts konstatējis, ka žurnālistam ir bijusi plika ziņkāre ....

Nē! Tā tur nav teikts. Lēmumā nav vārdu, ka šī ir bijusi plika ziņkāre.

Tas bija minēts, runājot par teoriju, kur mēs nošķiram gadījumus, kad izsniedzama informācija, kad sabiedrībai ir leģitīmā interese, un kad tā nav. Šajā gadījumā tā ir tikai ziņkāre, kas nav pietiekami pamatota, kādēļ sabiedrībai to būtu nepieciešams zināt. Mērķis tiesas lēmumā nav apvainot nevienu preses pārstāvi. Teorētiski tika aplūkotas tiesības uz vārda brīvību un tiesības iegūt informāciju, pretstatā ar personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

Bet vai tad vēlētāju tiesības zināt politiķa vārdu nav pietiekams pamatojums? Mums šķita, ka tas ir pilnīgi pietiekams, lai nesarežģītu lietas izskatīšanu ar daudz un dažādiem citiem pamatojumiem. Tāda bija pozīcija, dodoties uz tiesu.

Nē. Dzīvē var būt dažādi gadījumi. Svarīgi, kāds demokrātiskā valsti ir pienesums sabiedrībai, uzzinot šo informāciju. Tas vienmēr ir vērtējams.

Respektīvi, jūs varat nomierināt sabiedrību, ka šis lēmums nebija kaut kāds pagrieziena punkts, ar kuru “sabiedrības sargsunim” tiek ierādīta īstā vieta?

Ko nozīmē - īstā vieta?

Tas nozīmē, lai “sargsuns” nebāž savu purnu, kur nevajag.

Protams, ka nē! Tika izvērtēts konkrēts pieteikums, konkrēts tiesas spriedums, konkrēti lietā esošie argumenti cilvēktiesību standartu gaismā. Te nav nekāda signāla presei par tās lomu. Iesniegtais pieteikums nebija tāds, lai saskatītu sabiedrības leģitīmās intereses. Dzīve nav apstājusies, ja jums tas liekas pietiekami aktuāls jautājums, varat turpināt pētīt.

Kad tika publicēta preses relīze par šo Senāta lēmumu, mums zvanīja kāds žurnālists, kurš pats itin bieži tieši tiesvedības ceļā iegūst informāciju no valsts iestādēm. Pēdējo mēnešu laikā viņš zaudējis četrus tiesas procesus un rezultātā nav ticis pie prasītās informācijas. Viņš uzskata, ka tiesas lēmumus ietekmējusi Egila Levita nonākšana Valsts prezidenta amatā. Levits ik pa laikam atkārto, ka tiesības nav absolūtas, tiesības nedrīkst izmantot ļaunprātīgi un tā tālāk. Tādēļ mums šādi jautājumi.

Tiesa neskata pieteikumus pēc tā, kas ir rakstīts lietā uz vāka, paskatoties, kas ir pieteicējs un kas ir atbildētājs. Ticiet man, tiesa atver lietu, izlasa, izlasa tajā esošos dokumentus, izlasa tiesību normas, izlasa attiecīgos faktus, un tad liek to visu kopā. Kāpēc tiesas valoda varbūt ir līdzīga tai valodai, ko šobrīd runā Levita kungs - tāpēc, ka Levita kungam ir tieši tā pati profesija, kas mums. Mēs esam juristi. Viņš arī tieši tāpat lieto to pašu terminoloģiju. Mēs esam raduši šādos terminos izteikties. Svarīgi ir saprast, kuras tiesības ir absolūtas un kuras var ierobežot. To mēs arī vērtējam. Ticiet man, mēs izlasām katru lietu.

Jūs noteikti izlasiet - par to mums nav šaubu. Jūs lēmumā rakstiet, ka minētai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Žurnālistiem šis liekas nozīmīgs precedents.

Jau teicu, ka konkrētajā gadījumā teorija par šo tiesību sadursmi ir pietiekami skaidra.

Konstatētie fakti arī ir pietiekami skaidri. Tie bija tik skaidri, lai saprastu, ka lietas iznākums tāds, kāds ir pirmās instances tiesā, arī Augstākajai tiesai šaubas nerada. Cilvēktiesību standarts ir saprast preses nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, taču tas jau nevar automātiski nozīmēt to, ka visi preses iesniegtie pieteikumi tāpēc ir apmierināmi. Pieteikums tiesai ir izvērsti jāpamato. Jo vairāk jūs pateiksiet, jo vairāk mums būs viela pārdomām.