Svarīga t.s. Lemberga lietas liecinieka tuvinieki apstiprina, ka viņš ticis ietekmēts

Liecinieka tā dēvētajā Lemberga krimināllietā Jura Šķibeļa radinieki un tuvākie paziņas Neatkarīgajai apstiprināja, ka viņš ticis ietekmēts, lai iegūtu liecības, kas bija vajadzīgas Aivara Lemberga apsūdzēšanai.
©Ekrānšāviņš

Kas bija Juris Šķibelis un kāpēc viņa liecības ir svarīgas šajā lietā?

2008. gada sākumā prokuroriem tapa jauna apsūdzības versija, ka A. Lembergs 1993.- 1995. esot izspiedis četru uzņēmumu kapitāla daļas vai akcijas no saviem tālaika draugiem un biznesa partneriem. Būtiski ir tas, ka pirms 2008. gada janvāra apsūdzībās bija citas versijas - ka uzņēmumu līdzīpašnieki kapitāla daļas vai akcijas Aivaram Lembergam iedevuši kā kukuli.

Tāpat būtiski ir tas, ka 2008. gada sākumā tapusī apsūdzības versija bija jau kāda ceturtā vai piektā - neviens pat īsti neņemas saskaitīt, cik tad versiju prokuroriem bija līdz minētajam 2008. gada sākumam. Kā jau ziņots, pēc tam bija vēl dažas versijas - piemēram, tiesvedības laikā apsūdzība tika grozīta pat divas reizes.

Kurš varenāks par īpašnieku?

Apsūdzības 2008. gada versijā tika iekļauts arī kāds acīmredzams absurds.

Proti, atbilstīgi šai versijai, kuru parakstījis prokurors Juris Juriss, AS “Naftas parks - 100” piederošās SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas izspiestas nevis no šo kapitāla daļu īpašniekiem (t.i. AS “Naftas parks - 100” akcionāriem), bet gan no tālaika SIA “LatTransnafta” tehniskā direktora J. Šķibeļa.

Respektīvi - par AS “Naftas parks - 100” piederošo kapitāla daļu atsavināšanu lēmuši nevis AS “Naftas parks - 100” akcionāri, bet gan J. Šķibelis, kuram kapitāla daļu atsavināšanas līgumu A. Lemberga interesēs licis parakstīt SIA “LatTransnafta” viens no pieciem valdes locekļiem Ansis Sormulis. Tehniskais direktors J. Šķibelis, kurš tāpat kā A. Sormulis tolaik arī bija viens no valdes locekļiem, līgumu parakstījis, un tādējādi minētās kapitāla daļas arī juridiski pārgājušas pie cita īpašnieka. Un visvarenie AS “Naftas parks - 100” akcionāri tolaik pat nav iebilduši, ka tehniskais direktors atdāvina viņu vērtīgo īpašumu kādam citam!

Tāda, lūk, apsūdzības versija ir tapusi ar prokurora Dr. iur. J. Jurisa parakstu.

Izspiestās liecības

Formāli šāda apsūdzība varēja tapt, jo J. Škibelis, kad viņš pirmstiesas procesā tika pratināts prokuratūrā 2008.gadā, apstiprināja visu, ko viņam priekšā lika prokurors J. Juriss.

Tomēr 2009. gada 16. februārī, kad t.s. Lemberga lieta jau bija nonākusi Rīgas apgabaltiesā, un prokuroriem vairs nebija varas šajā kriminālprocesā, J. Šķibelis nosūtīja tiesai rakstveida liecības, kurās rakstīja, ka atsakās no visām iepriekš sniegtajām liecībām, jo šīs liecības no viņa prokurors J. Juriss ir ieguvis draudu ietekmē.

“Biju ļoti uztraukts, jo arī man tika draudēts ar cietumsodu par kukuļa došanu. Mājās visu pārdomājot un apsverot, sapratu, ka esmu parakstījis protokolu, nepārdomājot tā saturu,” atteikšanos no iepriekš prokuroram sniegtajām liecībām tiesai pamatoja J. Šķibelis un pauda neizpratni, “kāpēc man būtu jāsniedz liecības par notikumiem vai lietām, kuras nepārzinu.”

Savukārt Anša Sormuļa advokāts Jānis Rozenbergs, ņemot vērā šos notikumus, debašu runā asprātīgi secināja:

Vispār jau kriminālprocesa materiālos ir ziņas par to, ka Jurim Šķibelim ir ticis draudēts, līdz ar ko viņš tiešām bija cietis no izspiešanas. Tikai tas bija noticis 13 gadus vēlāk, nekā apsūdzībā aprakstītie notikumi. Un izspiestas no viņa tika nevis kādas kapitāla daļas, bet gan kas cits - viņa liecības!”

Lai gan tas šķiet neloģiski, tiesa nekavējoties neizsauca uz pratināšanu J. Šķibeli, lai noskaidrotu, kāpēc viņš atteicās no pirmstiesas procesā sniegtajām liecībām un kā viss patiesībā notika. Bet četrus gadus vēlāk J. Šķibelis jau bija miris.

Ģimenes traģēdija

Pētot dažādu informāciju, Neatkarīgā cita starpā uzdūrās arī J. Šķibeļa radinieku kontaktinformācijai. Aptaujājot J. Šķibelim kādreiz tuvo cilvēku loku, noskaidrojās ne tikai tas, ka A.Lemberga apsūdzības „arhitektu” spiediena dēļ sašķobījās ne tikai paša J.Šķibeļa, bet arī viņa sievas veselība. Sieva mirusi neilgi pēc vīra nāves. Nelaimes ģimenē turpinājušās. Pēc abu vecāku zaudējuma strauji pasliktinājusies arī meitas veselība.

Tuvinieki atminējās, ka J.Šķibelis “par darbu mājās nekad neko nerunāja, izņemot, ja darbā notika pozitīvas lietas - kaut kas tika paveikts - uzbūvēts, nodots ekspluatācijā. Taču tas, ka uz viņu tiek izdarīts spiediens, bija jūtams. Taču viņš atklāti par to nestāstīja. Jutām, ka situācija ir smaga.”

Nekādi sveši cilvēki uz viņa māju neesot braukuši, taču viņš pats pie svešiniekiem gan ticis izsaukts: “Reiz nācās viņu vest pie kaut kādiem svešiem cilvēkiem uz stāvlaukumu pie lielveikala “Tobago” (Ventspils pilsētas centrā). Tur viņš pārsēdās citā automašīnā. Tā stāvēja vairāk nekā simts metrus no mūsējās. Viņš tur ar kaut kādiem sarunājās aptuveni stundu. Protams, par šīm sarunām neko nevienam nestāstīja,” runājot par 2008. gada notikumiem, atminējās tuvinieks.

Notikumi tik ļoti iespaidojuši J.Šķibeļa veselību, ka 2013. gadā viņš miris. “Pēc tam no kreņķiem par to, kas notika ar Juri, nomira arī viņa sieva. Pēc mātes nāves arī meitai sākās problēmas ar veselību,” teica zinātājs.

Kad tapa prokurora versija?

2008. gada apsūdzības versijai par to, ka AS “Naftas parks - 100” piederošās SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas no J. Šķibeļa it kā izspiedis Ansis Sormulis, daudz uzmanības pievērsa gan pats A. Sormulis savās liecībās, gan viņa advokāts J. Rozenbergs debašu runā.

Piemēram, A. Sormulis, „saliekot visu pa plauktiņiem”, pat zināja nosaukt konkrētus datumus, kad šī versija tapa. A. Sormulis tiesā liecināja: „J. Šķibeļa “kukuļa izspiešanas atbalstīšanas” epizodi izgudroja prokurors J. Juriss 2008. gada 27. jūnijā, kad kāds no viņu uzraugošajiem prokuroriem visticamāk pārlasīja man 2008. gada 26. jūnijā izsniegto apsūdzību un pateica, ka tāda apsūdzība “neiet cauri” - vajag pielikt klāt kaut ko, kas apliecinās, ka es tak esmu zinājis, ka tiek izspiesti kukuļi.

Tādejādi laikā no 2008.gada 26.jūnija (sākotnējā apsūdzība, 94.sēj., 1.lpp.) līdz 2008. gada 30.jūnijam (papildinātā apsūdzība, 94.sēj, 59.lpp.) prokurora J.Jurisa izdomātā teorija par maniem draudiem J.Šķibelim ir absurda.”

A. Sormuļa secinājumus par to, ka versija par kapitāla daļu izspiešanu radās tikai 2008. gadā, apliecina arī fakts - J.Šķibelis prokuratūrā pirmo reizi tika pratināts jau 2003. gadā, bet tolaik J. Šķibelis tika pratināts par AS “Ventrans” milzu parādu Ventspils pašvaldībai, kas kļuva par pamatu “ventspilnieku” (VAS “Ventspils nafta” valdes, A. Lemberga u.c.) konfliktam ar “rīdziniekiem” (t.i., miljonāru Aināru Gulbi un citiem “SWH grupas” saimniekiem).

Bet 2003. gadā J.Šķibelim prokuratūrā neko nejautāja par AS “Naftas parks - 100” piederošo SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu izspiešanu, dāvināšanu vai atsavināšanu jebkādā citā veidā, kas it kā notikusi 1995.gada janvārī.

Acīmredzot 2003. gadā prokurori vēl nebija aizdomājušies, ka 1995. gada janvāra notikumus varētu traktēt kā “kapitāla daļu izspiešanu”. Tas tika izdomāts tikai 2008.gada jūnijā, kad J. Šķibelis tika pratināts prokuratūrā, kur viņš apstiprināja visas prokurora J. Jurisa priekšā liktās versijas.

Gan A. Sormulis, gan viņa advokāts uzsvēra -

nav nekādu šaubu, ka par SIA „LatTransnafta” kapitāla daļu atsavināšanu lēma to īpašnieki, konkrētajā gadījumā AS „Naftas parks - 100” akcionāri.

Viņiem par to bija jālemj pat vairākkārt - arī apstiprinot attiecīgā gadu pārskatu, kuru bija pārbaudījuši zvērināti revidenti. Cita starpā, zvērinātu revidentu atzinumi, ka SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas atsavinātas korekti, ir krimināllietā, bet prokurori ir ignorējuši pat šādus dokumentus.

Vai arī šīs amatpersonas izspieda?

AS “Naftas parks - 100” akcionāri sākotnēji bija valsts akciju sabiedrība “Ventspils nafta” (30%), AS “Software House” (35%), SIA “Ventrans Rīga” (30%) un Ventspils pilsētas dome (5%). Vēlāk VAS „Ventspils nafta” tikai nostiprināja savu ietekmi šajā projektā.

Tātad, atbilstīgi prokuroru loģikai, sanāk, ka izspiestie īpašnieki ir ne tikai pusmilitāri apsargātā un labāko juristu apkalpotā VAS „Ventspils nafta” un pusmilitāri apsargātā (pat Sužu izlūkdesanta bataljons esot nodarbojies ar “SWH grupas” apsardzi), labāko juristu apkalpotā miljonāra Ainara Gulbja kompānijas, bet arī Ventspils pilsētas pašvaldība.

Jāatgādina, ka VAS “Ventspils nafta” valsts kapitāla daļu turētāja 1995. gadā bija Finanšu ministrija, kura iecēla pilnvarniekus. Pilnvarnieki darbojās tikai un vienīgi atbilstīgi pilnvarojumam, bet pilnvarojums bija jāsaņem no attiecīgās ministrijas un

VAS “Ventspils nafta” saimnieks bija Finanšu ministrija

(līdz brīdim, kad par VAS „Ventspils nafta” kapitāla daļu turētāju kļuva Privatizācijas aģentūra). Pilnvarnieki vienlaicīgi bija arī valsts akciju sabiedrības padomes locekļi.

Pārveidojot „Ventspils naftu” no valsts uzņēmuma par valsts akciju sabiedrību, 1993.gada septembrī Valda Birkava vadītais Ministru kabinets par VAS “Ventspils nafta” valsts pilnvarniekiem iecēla finanšu ministru Uldi Osi, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāri Ainu Bataragu, Satiksmes ministrijas valsts sekretāru Uldi Pētersonu, kā arī vietējās pašvaldības pārstāvi - Ventspils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.

U.Osis kā finanšu ministrs bija arī akcionāru pilnsapulces vadītājs, līdz ar to tieši viņš pārējiem pilnvarniekiem deva pilnvarojumu, kā viņiem balsot akcionāru pilnsapulcē. Kad mainījās valdība un par premjeru kļuva Māris Gailis (1994. gada septembris), tika mainīta arī VAS „Ventspils nafta” padome, tomēr Uldis Osis (nu jau Ministru prezidenta padomnieka statusā) palika “Ventspils naftas” padomes priekšsēdētāja un valsts pilnvarnieka amatā. Jaunā valdība VAS „Ventspils nafta” padomē atkārtoti iecēla arī Satiksmes ministrijas valsts sekretāru U. Pētersonu un Ventspils pašvaldības vadītāju A. Lembergu.

Bet no jauna padomē tika iecelti valsts īpašuma valsts ministrs Dainis Tunsts, bijušais ministrs, tobrīd Valsts īpašuma fonda padomes loceklis Edmunds Krastiņš, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Inesis Feiferis, bijušais prokurors un bijušais LR Augstākās Padomes Juridiskās daļas priekšnieks Aivars Dātavs (tobrīd pārstāvēja Tautas Saskaņas partiju), Ekonomikas ministrijas departamenta direktora vietniece Jadviga Bērziņa un Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Zalāns.

Tad nu pēc J.Jurisa izveidotās konstrukcijas iznāk tā, ka visas šīs pieredzējušajās augstās valsts amatpersonas ir bezpalīdzīgi noraudzījušās, kā “Ventspils naftas” „mazmeitas” uzņēmuma tehniskais direktors atdāvina vērtīgu VAS „Ventspils naftas” aktīvu.

Vai tas tiešām izklausās ticami?

Cita starpā, kad aizstāvība tiesai lūdza dot iespēju nopratināt bijušo VAS „Ventspils nafta” saimnieku Uldi Osi, prokurori sāka ļoti aktīvi protestēt un lūgumus par U.Oša pratināšanu tika noraidīts.