Uzņēmējs Normunds Lakučs: Politprāvā pret Lembergu baidās patiesības

Uzņēmējs Normunds Lakučs sarunā ar Neatkarīgo atklāj, ka vēlējies Rīgas apgabaltiesā liecināt, kā tiek fabricētas apsūdzības pret Aivaru Lembergu, taču viņam tas ticis liegts.
UZŅĒMĒJS NORMUNDS LAKUČS (attēlā) pauž nacionāli konservatīvus uzskatus un ļoti labi apzinās, ka par to sorosiešu acīs vienmēr būs “ļaunais” ©Ģirts Ozoliņš/F64

Jāatgādina, ka N. Lakučs “TB/LNNK” “ziedu laikos” bija ietekmīgs šīs partiju apvienības pārstāvis, kurš tika virzīts pārstāvēt politisko spēku Privatizācijas aģentūras, “Latvenergo”, “Latvijas gāzes”, “Latvijas kuģniecības” un “Ventspils naftas” padomēs. “Latvenergo” viņš bija arī valsts pilnvarnieks.

Jā, bija Latvijā tādi laiki, kad, atbilstīgi likumam, savu pārstāvi Privatizācijas aģentūras padomē deleģēja katra Saeimā ievēlētā partija (tostarp arī opozīcijas). Arī lielo uzņēmumu, kuros bija valsts kapitāla daļa, padomēs tika deleģēti partiju pārstāvji. Šāda kārtība tika kritizēta, tomēr tolaik arī it kā bija, no kā paprasīt politisko atbildību, ja šie uzņēmumi slikti strādāja.

N. Lakučs privātā biznesā bija nopelnījis daudzus miljonus, kurus arī deklarēja savā valsts amatpersonas deklarācijā. N. Lakučs vairs neuztur aktīvus kontaktus ar politisko spēku, kas tagad ieplūdis Nacionālajā apvienībā. Tomēr viņš joprojām vēro politisko procesu un vienmēr gatavs paust nacionāli konservatīvu viedokli.

Viss protokolēts

2009. gada septembrī Aivars Lembergs lūdza Rīgas apgabaltiesu pievienot krimināllietas materiāliem dokumentus no KNAB izbeigtā kriminālprocesa, kas tika uzsākts 2003. gada vasarā.

KNAB izmeklētajā kriminālprocesā figurēja N.Lakuča un uzņēmēja Jūlija Krūmiņa konfrontācijas protokoli. KNAB bija uzsācis kriminālprocesu par J. Krūmiņa apgalvojumiem, ka viņš - J.Krūmiņš - tolaik “TB/LNNK” pārstāvim N. Lakučam nodevis 50 000 ASV dolāru par AS “Ventspils nafta” privatizāciju. Kriminālprocesā noskaidrojies, ka šādi J. Krūmiņa apgalvojumi ir nepatiesi.

Rīgas apgabaltiesa A.Lemberga lūgumu noraidīja. 2016. gadā tiesa noraidīja arī lūgumu aicināt uz tiesu N. Lakuču, kuru aizstāvība vēlējās iztaujāt, cita starpā, par to, kā J.Krūmiņš skubinājis liecinieku N. Lakuču fabricēt pierādījumus pret A. Lembergu.

Skubina izdomāt “kompromatu”

N.Lakučs par J.Krūmiņa lomu A.Lemberga apsūdzēšanā sarunā ar Neatkarīgo atminējās sekojošo: “2003. gada vasarā informācija par Jūlija Krūmiņa pieminēto naudas došanu man ar apbrīnojamu regularitāti parādījās dažādos medijos. Bija skaidrs, ka tolaik aiz tā visa stāvēja Džordža Sorosa finansētās struktūras. Mani uzaicināja uz KNAB. Izmeklētājam teicu, ka /Jūliju/ Krūmiņu zinu, bet nepazīstu. Kad pastāstīju, ko zinu, ko nē, izmeklētājs paskaidroja, ka viņa rīcībā ir pretēja informācija. Es ierosināju organizēt konfrontāciju. Tā notika, iespējams, jau pēc nedēļas. Ierados KNAB. Iegāju kabinetā. Tur sēdēja Jūlijs Krūmiņš un izmeklētājs. Jau labu laiku pirms šīs konfrontācijas man citi uzņēmēji stāstīja, ka Jūlijs Krūmiņš staigājot riņķī un prasot dažādiem cilvēkiem, ka vajag meklēt “kompromatu” par Aivaru Lembergu un, ja nav, tad vajag izdomāt. Kad konfrontācijā sākās jautājumu uzdošana, vaicāju: “Jūlij Krūmiņ, sakiet, lūdzu, vai tā ir taisnība ...” un atstāstīju iepriekš dzirdēto. Vaicāju viņam: “Kāpēc jūs staigāt apkārt un aiciniet cilvēkus darīt šādas lietas?” Iestājas pauze. Krūmiņš nezināja, ko teikt. Izveidojās ļoti neveikla situācija. Pēc kāda brīža viņš pārgāja uz “tu” un man vaicāja: “Kāpēc tu jaucies tur iekšā? Kāda tev daļa, ko mēs tur darām ar Lembergu?” Es apstulbu. Izmeklētājs visu to redzēja un dzirdēja. Mudinot cilvēkus meklēt “kompromatus” par Lembergu, un, ja nav, tad tos izdomāt, Jūlijs Krūmiņš pats viennozīmīgi piedalījās Lemberga apsūdzēšanas procesā. Tas bija ļoti labi redzams arī izmeklētājam un ar to tā lieta KNAB beidzās. Pēc kāda mēneša no KNAB saņēmu dokumentu par to, ka Jūlija Krūmiņa liecības ir apšaubāmas un nav uztveramas kā liecības. Jūlijs Krūmiņš vairs par to tematu vispār nerunāja, tikai pārmeta, kāpēc es atstāstot to gadījumu. Konfrontācijā mūsu saruna noteikti tika ierakstīta, jo pirms tam mūs pabrīdināja, ka tā tiks ierakstīta.”

Lakuča liecības politprāvā neiederas

Uzņēmējs N. Lakučs pauda sarūgtinājumu par to, ka Rīgas apgabaltiesa atrada par svarīgu uzklausīt J.Krūmiņa melus par A.Lembergu, taču to, kas notika ar J.Krūmiņa liecībām KNAB, nevēlējās dzirdēt: “Pēc vairākiem gadiem sākās šis politiskais process pret Lembergu /kā zināms, pirmā tiesas sēde šajā procesā notika 2009. gada 16 februārī/ - es uzsveru, ka tas ir politisks process. Uzskatīju par savu pilsoņa pienākumu neklusēt par šo gadījumu. Jūlijs Krūmiņš lietā pret Lembergu tika uzaicināts kā liecinieks, kur viņš atkal sāka malt vienu un to pašu, par ko viņš tika konfrontēts ar mani, un pēc tam pierādījās, ka tas viss ir izdomāts. Laikam jau viņš bija saņēmis kaut kur kaut kādas instrukcijas vai pasūtījumu, vai vienkārši realizēja kaut kādu savu atriebību. Gribēju, lai mani uzaicina uz Rīgas apgabaltiesu kā liecinieku, jo es varēju liecināt par to, kas atklājās konfrontācijā KNAB, ka viņš ir melīgs, un cik melīgi ir visi viņa apgalvojumi un tiem sekojošās publikācijas Sorosa atbalstītajos preses izdevumos. Pats personiski pazvanīju KNAB un painteresējos, vai varu saņemt konfrontācijas ierakstus. Uzrakstīju vēstuli tiesnesim Borisam Geimanam, kurā paudu lūgumu uzaicināt mani kā liecinieku un vēstulei pievienoju KNAB atzinumu, kurā Jūlija Krūmiņa liecības bija apšaubītas. Tiesnesis dokumentus pieņēma, bet atteica man būt procesā kā lieciniekam. KNAB gan bija ļoti laipns un apstiprināja, ka tādi ieraksti ir, bet man tos nevarot dot. Tos var dot tikai tad, ja tiesa pieprasa. Ja es būtu pratināts tiesā, tad savā teiktā apstiprināšanai es būtu palūdzis, lai tiesa šos materiālus izprasa no KNAB. Diemžēl mani liecināt neaicināja.”

Politiskais uzstādījums

N.Lakučs skaidroja: “Ļoti labi apzinos, ka jebkuras liecības, kas tiek sniegtas par labu Lembergam, - par jebkuru atbalstu Lembergam tu pats iekļūsti “ļauno” sarakstā. Mani tas nebaida. Mums taču ir vēsturiskā pieredze, kurai nedrīkst ļaut atkārtoties. 1940. gadā redzi, ka atbrauc pēc kaimiņa “melnā Berta”, un izliecies, ka nekas nav noticis, jo tevi tas neskar. Tad šī “melnā Berta” atbrauc otrreiz pakaļ otram kaimiņam un atkal tu padomā - varbūt jau būt, ka viņš nav vainīgs, bet tevi tas neskar. Trešo reizi “melnā Berta” atbrauc pakaļ tev, un tad tu saproti, ka arī tevi neviens neaizstāvēs, jo arī pārējie padomās, ka, var jau būt - tu neesi vainīgs, bet viņus jau tas neskar.

Es ļoti labi apzinos, ka Lembergs gadu desmitiem tiek vajāts ne jau par to - ir vai nav viņš pārkāpis likumu. Lemberga galvenais grēks, par ko viņš patiesībā tiek tiesāts - viņš ļoti principiāli iestājies par savas valsts nacionālajām interesēm un tādā veidā ir izpelnījies globālistu, kreiso liberāļu, jeb sorosītu naidu. Viņš ir ļoti redzams politiķis, kurš gadu desmitiem reitinga tabulās atrodas augšgala pirmajā trijniekā. Politiķis ar autoritāti, kuru uzklausa un viņā ieklausās - šāds politiķis, pēc globālistu scenārija, ir jānovāc no skatuves. Mums ar Lembergu sakrīt politiskie uzskati. Arī es esmu nacionāli konservatīvā strāvojuma uzskatu pārstāvis. Arī es saskatu briesmas globalizācijas tendencēs, šajā neomarksistu uzņemtajā kursā uz nacionālo valstu iznīcināšanu. Lembergs, būdams savas valsts patriots, politiķis, kurš daudz izdarījis gan savas valsts, gan pilsētas labā izpelnījies naidu arī visos Sorosa masu medijos. Viņa uzvārdam katru reizi tiek pielikts priekšā “smagos noziegumos apvainots”. Tajā pašā laikā tie paši Sorosa masu mediji noklusē, ka viņu idejiskais tēvs un daudzos gadījumos tieši vai pastarpināti arī naudas devējs Džordžs Soross ir ar Francijas Augstākās tiesas lēmumu smagos noziegumos notiesāta persona. Pie mums par to tiek vai nu vispār noklusēts, vai pieminēts tikai garāmejot. Šādai personai šeit Latvijā ir izveidotas tīklveida struktūras, piemēram, “Delna”, “Sorosa fonds - Latvija”, tagad “Fonds “Dots”” un citas. Iznāk tā, ka publiskā telpā vairāk sorosieši ir tie, kas nosaka, kuri politiķi ir vai nav godīgi. Protams, ka sorosieši vēršas pret valstiski domājošajiem, spējīgajiem paust savu viedokli un realizēt savas ieceres. Tā tas notiek ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Ungārija un Polija tagad ir atbrīvojušās no šiem te tīmekļiem.”