Tiesa izpilda prokuroru prasību un ieliek Lembergu cietumā

Rīgas apgabaltiesa vakar atzina Aivaru Lembergu par vainīgu lielākajā daļā no viņam izvirzītajām apsūdzībām un izpildīja prokuroru prasību mainīt A. Lembergam drošības līdzekli uz smagāku, apcietinot viņu tiesas zālē.
IZRĒĶINĀŠANĀS. Dažas dienas pirms saīsinātā sprieduma nolasīšanas intervijā Neatkarīgajai Aivars Lembergs atzina, ka politiskā vara ar tiesas rokām mēģinās izrēķināties ar viņu, kā vēlētāju uzskatos, ietekmīgu politisko opozicionāru, arestējot tiesas zālē. To, ka A. Lembergs arestam bija sagatavojies, liecina fotogrāfijā redzamais koferis – acīmredzot ar lietām, kuras apcietinātās personas drīkst ņemt sev līdzi, dodoties uz Ieslodzījuma vietu pārvaldi ©F64

Šo prasību prokurori savulaik izteica, pabeidzot debašu runu. Drošības līdzekļa - apcietinājuma - piemērošanu viņi pamatoja ar to, ka A. Lembergs varot aizmukt no valsts.

A. Lembergs uz to publiski atbildēja, ka 12 tiesvedības gados ar tiesas atļauju viņš pabijis visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Līdz ar to - ja viņam būtu nodoms aizmukt, tad viņš šo nodomu jau sen būtu īstenojis, negaidot prokuroru debašu runas pabeigšanu un kur nu vēl notiesājošu spriedumu. Līdz ar to šāda nodoma piedēvēšana A. Lembergam ir, maigi izsakoties, nepamatota.

Anrijs Lembergs un Ansis Sormulis tiesas zāli atstāja bez ierobežojumiem.

Manta - lūk, kriminālprocesa būtība!

Tiesa atzina A. Lembergu par vainīgu pēc Kriminālkodeksa 164. un dažiem citiem pantiem, kā arī pēc Krimināllikuma 195., 326. un 219. panta.

Tiesa A. Lembergu attaisnoja apsūdzībās pēc Krimināllikuma 325. un 318. panta.

Tiesa piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un soda naudu - 40 minimālās mēnešalgas (20 000 eiro), kā arī mantas konfiskāciju.

Uzņēmēju Anriju Lembergu tiesa atzina par vainīgu viņam celtajās apsūdzībās pēc Krimināllikuma 195. un 326. panta, piespriežot cietumsodu - 2 gadus un vienu mēnesi, konfiscējot mantu.

Ansim Sormulim piespriests tikai 2 gadu cietumsods ar mantas konfiskāciju. Lielāko daļu (vairāk nekā stundu) no saīsinātā sprieduma lasīšanas aizņēma konfiscējamo īpašumu saraksts. Tiesa pilnībā atbalstīja slavenā Rudolfa Meroni un prokuroru loģiku jautājumā, kas ir “manta”. Proti, tiesa lēma konfiscēt it kā arestētās, it kā “nodotās”, neko “reāli nenodot”, “patiesā labuma guvēja tiesības”, “uzrādītāja akcijas”, kādas vairs neeksistē, gan prasījuma tiesības un tiesības saņemt aizdevumus.

Respektīvi, tiesa uzskata, ka jākonfiscē viss mantas saraksts, kā to sastādījis R. Meroni, balstoties uz kuru, savu arestētās mantas sarakstu sastādījis arī prokurors Juris Juriss.

Bet ar šo krasi disonē tiesas pasludinātais blakuslēmums - uzdot Valsts policijai izvērtēt, vai neuzsākt kriminālprocesu pret R. Meroni par 2020. gada 17. augusta tiesas lēmuma (t.i., par arestētās mantas nodošanu Valsts nodrošinājuma aģentūrai) nepildīšanu.

Cita starpā, tiesas zālē numur 32, kurā tika lasīts saīsinātais spriedums, atradās Covid-19 pandēmijas noteikumiem netipiski daudz personu. Ja tāds tiktu novērots lielveikalos vai citās vietās, tiktu piemēroti ļoti bargi administratīvie sodi.

Par ko apsūdz?

Protams, Kriminālkodeksa un Krimināllikuma pantu pieminēšana neko nepasaka, par ko tad A. Lembergs reāli ir apsūdzēts.

Pamatapsūdzība A. Lembergam ir par to, ka viņš 1993. - 1995. gadā esot izspiedis kā kukuli divu ārvalstu kompāniju akcijas un divu Latvijā reģistrētu uzņēmumu kapitāla daļas no saviem toreizējiem draugiem un biznesa partneriem - Aināra Gulbja, Valentīna Kokaļa, Vladimira Krastiņa, kā arī no SIA “Man- Tess”, kas tolaik piederēja Jūlijam Krūmiņam.

Par šiem “vardarbības” un “izspiešanas” darbiem četri minētie miljonāri atcerējušies tikai 2008. gadā - kad prokurori viņiem droši vien apmēram tā arī uzvedinoši uzprasījuši: “Vai tik nebija tā, ka no jums tās akcijas un kapitāla daļas izspieda?”

Ja tā tas bija, tad ir, kā daudzas reizes izskanēja tiesā - vispirms prokurori radīja apsūdzību, bet pēc tam ieguva vajadzīgās liecības.

Protams, pēc šāda prokuroru uzvedinošā jautājuma četriem miljonāriem pat esot aizmirsies, ka pēc akciju un kapitāla daļu izspiešanas nākamo 15 gadu laikā (t.i., starp 1993. un 2008. gadu) viņi ar A. Lembergu gana draudzīgi sadzīvojuši ilgāku vai īsāku laiku - kopā ar ģimenēm atpūtušies eksotiskās zemēs; sēdējuši pie viena dzīru galda, nebaidoties no indes; gājuši medībās, nebaidoties no lodes; pliki uz pirts lāvas sēdējuši, nebaidoties no naža dūriena; slēguši lielus darījumus.

Pat pliki uz lāvas kopā!

Tiesā izskanēja, ka vēl 1995. gadā A. Lembergs un A. Gulbis kopā ar ģimenēm draudzīgi atpūtušies Karību salās.

Liecinieki tiesā liecināja, ka V. Kokalis un A. Lembergs bijuši pat ļoti labi draugi un medību partneri - mednieku kluba “Mētras -1” līdzīpašnieki.

Tā tas turpinājies apmēram līdz 2000. gadam, kad V. Kokali atcēla no SIA “LatRosTrans” vienīgā valdes locekļa amata un šajā atcelšanā V. Kokalis saskatīja “Lemberga pirkstu”, kaut gan viņš pats tiesā arī atzina, ka ne jau A. Lembergs viens šo jautājumu izlēma.

Latvijas naftas cauruļvadu pārvaldnieces SIA “LatRosTrans” līdzīpašnieki tolaik bija VAS “Ventspils nafta” (66%) un varenais Krievijas valstij piederošais naftas tranzīta uzņēmums “Transņefteprodukt” (34%), bez kura piekrišanas nevarēja nedz iecelt valdes locekļus, nedz tos atcelt. Tad jau iznāk, ka, Kokaļprāt, A. Lembergs komandējis arī Krievijas valdību? Jā, kaut ko tādu no V. Kokaļa liecībām pat varēja izsecināt.

Bet tas, ka šie kungi pat kopā pliki uz lāvas sēdējuši - tas nu gan nav nekāds žurnālistu izdomājums vai metafora. Valentīns Kokalis tiesā liecināja, ka viņa pušelniekam - bijušajam valsts uzņēmuma “Ventspils nafta” direktoram un SIA “Puses” tādam kā līdzīpašniekam Jānim Blažēvičam - jau tajos senajos laikos (90. gadu sākumā) esot bijis niķis ierakstīt sarunas starp šā biznesa partneriem. Kad tas atklājies, tad par naudu šie esot runājuši tikai pliki pirtī uz lāvas.

Tādas, lūk, liecības tiesā - tā teikt, zvērestu devis, - sniedza Valentīns Kokalis, bijušais Ventspils prokurors, kas mūsdienās atbilst Ventspils virsprokurora amatam, valsts justīcijas padomnieks (t.i., statuss, kas nepazūd, zaudējot amatu).

Slēdz miljonu darījumus ar “izspiedēju”?

Savukārt par cietušo atzītajam Vladimiram Krastiņam A. Lemberga bērni bez nodrošinājuma aizdevuši milzu summas. Tāpat tiesā izskanēja, ka Vladimirs Krastiņš 2006. gada rudenī (tātad 11 gadus pēc it kā notikušās izspiešanas) pēc savas iniciatīvas iemaksājis drošības naudu par A. Lembergu. Kas tas - “Stokholmas sindroms” kaut kāds?

Tomēr vēlāk V. Krastiņš sastrīdējies ar A. Lemberga bērniem par kādu ekskluzīvu zemes gabalu Jūrmalā, blakus Krievijas vēstniecības rezidencei, un tad jau prokurori varējuši V. Krastiņu pierunāt sniegt liecības “par SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu izspiešanu 1995. gada janvārī”.

Savukārt publiski avoti liecina, kā 1998. gadā (t.i., vismaz 3 gadus pēc apsūdzībā aprakstītās SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu it kā izspiešanas) Jūlijam Krūmiņam piederošā SIA “Man - Tess” un A. Lemberga vadītā biedrība “Ventspils attīstības aģentūra” kopā pirka avīzi “Rīgas Balss” un stutēja Latvijas Jaunās partijas vēlēšanu kampaņu 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās.

Vai šādi darījumi tiešām būtu reāli iespējami, ja SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu izspiešana reāli būtu notikusi?

Jāatgādina arī, ka SIA “Man - Tess” mainījās īpašnieki. Jaunie īpašnieki veica padziļinātu auditu, kurš atklāja, ka SIA “Man - Tess” 1995. gada sākumā SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas nemaz nepiederēja, jo tās nemaz nebija apmaksātas.

Vai var izspiest to, kas nemaz nepieder?

SIA “Man - Tess” lūdza tai atcelt cietušā statusu, tomēr - nekā, bija jācieš līdz galam, tikai naudiņu kompensācijās gan nedabūja.

Miljonāri savu panāca

Bet kronis šai prāvai bija Jūlija Krūmiņa atziņas tiesā pratināšanas laikā par to, ka viņš, Ainārs Gulbis un Arnolds Laksa savulaik vērsušies prokuratūrā, sniedzot apsūdzošas liecības, lai Aivars Lembergs nekļūtu par Ministru prezidentu! Pēc šīs atziņas izskanēšanas tika darīts viss, lai Jūlijs Krūmiņš vairs klātienē neparādītos t.s. Lemberga procesā liecību sniegšanai.

Vai visi šie fakti nevedina vismaz uz saprātīgām šaubām par to, vai minētā akciju izspiešana tiešām ir notikusi?

Izrādās, ka tas tiesai nekādas saprātīgas šaubas nav radījis, jo A. Lembergs pirmajā instancē ir notiesāts par to, ka viņš tiešām esot no minētajiem kungiem 1993. - 1995. gadā kapitāla daļas izspiedis.

Turklāt trijiem miljonāriem ir piespriestas arī kompensācijas par šo izspiešanu. Nu, ne jau 7,5 miljardi, kā prasīja Ainārs Gulbis, vai miljoni, kā prasīja pārējie. Tomēr uz savu mazumiņu viņi var cerēt.

Gulbim kompensācijā piespriesti 22 156 eiro un 96 centi - 7,5 miljardu un 9,3 miljonu vietā.

Kā kompensāciju par labu Vladimiram Krastiņam tiesa piesprieda 36 425, 52 eiro (prasījis esot 1, 17 miljonus).

Vismazāk ticis bijušajam A. Lemberga ģimenes draugam Valentīnam Kokalim, kurš prasīja kādu miljonu. Proti, ja arī pārējās tiesu instances piekritīs šim spriedumam, viņš dabūs tikai 5,5 tūkstošus. Vai tas ir labāk nekā nekas? Jo SIA “Man - Tess” tiesas procesa laikā sāka stāstīt, ka nekādas izspiešanas nebija, un tāpēc nedabūja pilnīgi neko?

Sapnis par Tobago ir izsapņots

Nākamā un smagākā apsūdzība ir izvirzīta pēc 195. panta 3. daļas - par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Lietas būtība. Vienai no it kā izspiestajām firmām - SIA “LatTransnafta” - uzkrājās ievērojami aktīvi (tika uzcelti naftas rezervuāri), kuri 1999. gadā tika pārdoti šim uzņēmumam fiziski blakus esošajai VAS “Ventspils nafta”.

SIA “LatTransnafta” pastāvēšanai vairs nebija jēgas; tai tika samazināts pamatkapitāls līdz minimumam, bet summa, par kādu tika samazināts pamatkapitāls, tika izmaksāta SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu īpašniekiem. Ievērojama summa tika arī Anrijam Lembergam piederošajai, no Vitāla Lejiņa mantotajai kompānijai “Kaywood”.

Šī nauda pakāpeniski vairāku gadu garumā tika ieguldīta Ventspils tirdzniecības centra “Tobago” (šobrīd “Rimi”) celtniecībā.

Darījumus ar naudu, kas nāca no SIA “LatTransnafta” aktīvu pārdošanas un par kuru tika uzcelts tirdzniecības centrs “Tobago”, prokurors Juris Juriss traktē kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, skatoties uz šiem darījumiem caur 2005. gada prizmu, kad Krimināllikumā tika iekļauta 195. panta 3. daļa.

Tiesu debatēs vairākkārt izskanēja, ka prokurors J. Juriss noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu t.s. Lemberga lietas apsūdzībā traktē pavisam citādāk, nekā pats to aprakstījis savā doktora disertācijā …

Protams, galvenais ir tas, ka sākotnēji ir jābūt noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, šajā gadījumā - tiesai jāatzīst, ka A. Lembergs tiešām 1995. gada sākumā ir izspiedis SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas no ….?

No kā?

Nu, te jau vairs pavisam nav vienkārši, jo prokuroriem šajā epizodē juridiskas personas sajukušas kopā ar fiziskām personām grūti izsekojamā mikslī, un ne tikai tas vien.

No apsūdzības izriet, ka SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas izspiestas no Aināra Gulbja (viņam šīs kapitāla daļas nepiederēja; tās piederēja AS “Naftas parks - 100”, kuras akcionārs bija arī kompānija “SWH Riga Zurich AG”, kas it kā piederēja A. Gulbim, bet kuras akcionārs esot bijis arī A. Lembergs, tātad - it kā izspiedis arī no sevis), no SIA “Man - Tess” (vairākos procesuālos dokumentos tomēr teikts, ka izspiests esot nevis no SIA, bet no fiziskas personas Jūlija Krūmiņa), no Vladimira Krastiņa (kuram šīs kapitāla daļas sākotnēji tika uzdāvinātas tieši tāpat, kā pēc tam kompānijai “Kaywood” - par pakalpojumiem), kā arī no “Bankas “Baltija””, kuras savulaik varenie vadītāji Aleksandrs Lavents un Tālis Freimanis tiesā kategoriski noliedza, ka no “Bankas “Baltija”” jebkad kaut ko varēja izspiest.

Vispār jau SIA “LatTransnafta” liels līdzīpašnieks bija vēl arī kāda ārvalstu kompānija, kas piederēja VAS “Ventspils nafta” valdes locekļiem. Prokurori uzskata, ka no šīs kompānijas kapitāla daļas netika izspiestas, bet tās tikušas šajā gadījumā aizdāvinātas pilnīgi likumīgi. Kāpēc tāda nekonsekvence?

Tāds, lūk, sarežģīts stāsts. Tā sāls - ja tiesa neatzītu, ka SIA “LatTarnsnafta” kapitāla daļas tiešām ir izspiestas 1995. gada sākumā, tad nebūtu arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un nevarētu piespriest smagos sodus - galvenais, ar mantas konfiskāciju!

Tagad mēs redzam, ka tiesa ir piekritusi - naudas atmazgāšana ir notikusi, un tirdzniecības centrs “Tobago” tiek atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu.

Kāpēc jādeklarē tas, kas nepieder?

Aivaru Lembergu apsūdz arī par to, ka viņš savās valsts amatpersonas deklarācijās par 2001. - 2007. gadu nebija deklarējis vairāk nekā 20 ārvalstu kompāniju kapitāla daļas un akcijas.

Bet kāpēc viņam tās būtu jādeklarē, ja viņam tās nepieder?

Tās ir tās pašas akcijas un kapitāla daļas, kas ir “arestētā” un Rudolfam Meroni glabāšanā “nodotā” “manta”.

Ar to atšķirību, ka virknē kompāniju “arestētas” tikušas “patiesā labuma guvēja tiesības”, bet apsūdzībā rakstīts, ka A. Lembergam piederējušas jau reālas akcijas un kapitāla daļas.

Par šo arestēto “mantu” tiesā skaidri un gaiši tika liecināts, ka tā pieder nevis Aivaram, bet gan Anrijam un Līgai Lembergiem.

Cita starpā 90. gadu beigās masu medijos bija liela publiskā ņemšanās par to, ka Aivars Lembergs lielu daļu savu īpašumu uzdāvināja saviem bērniem, bet Andris Šķēle lielu daļu savu īpašumu nodeva trasta pārvaldīšanā (līdzīgi kā, piemēram, to darīja Donalds Tramps, kļūstot par ASV prezidentu), pretī saņemot vekseli.

Tagad pirmās instances tiesa atzinusi, ka A. Lembergs ir iesniedzis nepatiesu valsts amatpersonas deklarāciju, jo viņam esot piederējušas visas tās “mantas”, kuras prokurori pēc R. Meroni stāstītā norādījuši apsūdzībā.

Protams - ja tiesa atzītu, ka tas nepieder A. Lembergam, tad kā to varētu konfiscēt?

Par “labajiem lēmumiem” stāstīt nedrīkst

Aivars Lembergs bija apsūdzēts arī par to, ka kā valsts amatpersona - Ventspils mērs un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs - piedalījies apmēram 300 lēmumu pieņemšanā attiecībā uz uzņēmumiem, kuros viņam un viņa bērniem varētu būt mantiskas intereses.

Nu, jā, par šo sabiedrībai tiešām būtu jāzina, kas tie bija par lēmumiem un kam par labu tie patiesībā pieņemti - Lembergu “kabatas” jeb tomēr valsts un sabiedrības interesēs? Tomēr nekā - apsūdzībā šo lēmumu būtība nav atklāta, krimināllietas materiāliem nav pievienoti lēmumus paskaidrojošie dokumenti.

Kad Aivars Lembergs tiesā sāka liecināt par šiem lēmumiem, prokurori otrreiz šā tiesas procesa laikā grozīja apsūdzību, jo “faktiskie apstākļi” šajos lēmumos esot kļuvuši “vieglāki”. Neesot šajos lēmumos A. Lemberga “mantiskās intereses”, tomēr esot “personiskās intereses”.

Kad A. Lembergs turpināja liecināt, kas tie ir bijuši par lēmumiem, tiesa viņu pārtrauca pat 100 reizes vienā tiesas sēdē, norādot, ka viņam nav jāliecina, kas “tie par labiem lēmumiem”, kuru pieņemšanā A. Lembergs piedalījies.

Tagad tiesa ir attaisnojusi A. Lembergu šajā apsūdzības sadaļā.

Kā sabiedrība tagad lai uzzina, kādu lēmumu pieņemšanā prokurori apsūdzēja A. Lembergu?

Ordeņa vietā - kriminālapsūdzība

A. Lembergs bija apsūdzēts arī pēc 318. panta 2. daļas par “dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai un pārvaldības kārtībai”.

Lietas būtība ir sekojoša. 1999. gadā pie varas nākušās Andra Šķēles vadītās Tautas partijas finanšu ministrs Edmunds Krastiņš atteicās dot valsts budžeta likumā iekļauto valsts galvojumu kredītiem, kas bija paredzēti Ventspils brīvostas attīstībai - konteineru termināla izbūvei. Tolaik, kā zināms, notika kariņš starp t.s. Ventspils (līderis A. Lembergs) un Valmieras (līderis A. Šķēle) grupējumiem.

Bankas bez galvojuma tajos gados kredītu nedeva pat tādai bagātai valsts struktūrai kā Ventspils brīvostas pārvalde.

Tad Anrijam Lembergam piederoša firma, riskējot, iemaksāja bankā depozītu kā garantiju kredītiem, par kuriem reāli tika izbūvēts konteineru termināls valstij piederošajā Ventspils ostā.

Tomēr par bankā noguldītu naudas depozītu procenti tiek izmaksāti jebkurā gadījumā - vienalga, vai depozīts noguldīts vienkārši, lai tikai nopelnītu depozīta procentus, vai noguldītājs uzņēmies ļoti lielu risku, garantējot kredītus, par kuriem izbūvē svarīgu valsts infrastruktūru. Lūk, tad šo depozīta procentu saņemšana, prokurorprāt, esot “dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana”, bet konteineru termināla izbūve esot radījusi “būtisku kaitējumu valsts varai un pārvaldības kārtībai”. Nu, šitam pat tiesa nenoticēja.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.