Kāpēc tiesai neradās vismaz saprātīgas šaubas par apsūdzētāju versijām t.s. Lemberga lietā?

Proti, krimināllietu kolēģija ir piekritusi prokuroru izvirzītajām apsūdzībām, ka Aivars Lembergs 1993. - 1995. gados esot izspiedis kā kukuli četru uzņēmumu akcijas un kapitāla daļas no Aināra Gulbja, Valentīna Kokaļa, Vladimira Krastiņa un SIA “Man - Tess”, kas tolaik 100% piederēja Jūlijam Krūmiņam.

Turpretī tiesa ir attaisnojusi A. Lembergu par visiem viņa pieņemtajiem lēmumiem Ventspils mēra un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētāja amatā. Tātad tiesas ieskatā pieņemtie lēmumu ir bijuši gana labi - valsts un sabiedrības interesēs pieņemti.

Taisnīguma mēraukla

Kā jau vairākkārt rakstīts, par kapitāla daļu un akciju izspiešanu četri minētie izspiestie miljonāri atcerējās (ticamāk, ka viņiem to kāds “atgādināja”) tikai 2008. gadā un šo apmēram 15 gadu laikā - starp 1993. un 2008. gadu - viņi ar “izspiedēju” A. Lembergu gan kopā atpūtās, gan gāja medībās, gan - kā tiesā liecināja V. Kokalis - dzēra konjaciņu, piekožot lašmaizītes un pliki sēdēja uz lāvas pirtī, gan slēdza miljonu darījumus.

Draudzība turpinājās līdz agrāk vai vēlāk visi tomēr sastrīdējās. Respektīvi kompetentam novērotājam no malas šādai miljonāru atmiņas pēkšņai ataušanai noteiktos apstākļos 15 gadus pēc apsūdzībā aprakstītiem notikumiem būtu jārada vismaz saprātīgas šaubas, vai šāda izspiešana tiešām ir notikusi, nevis tā ir prokuroru 2008. gadā safabricēta versija par 15 gadus seniem notikumiem ar mērķi notiesāt A. Lembergu par katru cenu.

Neatkarīgās žurnālisti kā skatītāji ir novērojuši lielāko daļu šīs prāvas tiesas sēžu (piemēram, nav bijuši tajās slēgtajā tiesas sēdēs, kurās tika pratināti Rudolfs Meroni un Gints Laiviņš-Laivenieks), ir iepazinušies ar lielāko daļu no šajā tiesas procesā pārbaudītajiem rakstiskajiem pierādījumiem, līdz ar to viedoklis par taisnīgumu vai netaisnīgumu šajā lietā mums ir izveidojies.

Īpašumu konfiskācija - lūk, īstais dzinulis!

Bet loģika ir tāda - ja A. Lembergs netiktu notiesāts pēc absurdajām apsūdzībām par akciju un kapitāla daļu izspiešanu 1993. - 1995. gados no četriem ļoti ietekmīgiem vīriem, tad viņu nevarētu notiesāt arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (Krimināllikuma 195. panta 3. daļa, sevišķi smags noziegums); tad nevarētu notiesāt Anriju Lembergu un Ansi Sorrmuli.

Bet, kas pats galvenais, nevarētu konfiscēt īpašumus, kurus lielākoties šobrīd apsaimnieko no Latvijas varas iestāžu puses pēdējā laikā nedaudz patraucētais Rudolfs Meroni. Kā zināms, iepriekš gan viņu neviens netraucēja un pat pazuda apsūdzības par partiju nelikumīgu finansēšanu īpaši lielā apmērā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir vērts iedziļināties apsūdzības epizodēs par akciju un kapitāla daļu izspiešanu no augšminētajiem četriem kungiem (vai viņiem piederošajām firmām) 1993. - 1995. gadā, kad kāds no viņiem jau bija miljonārs ar attiecīgu personīgo, politisko un ekonomisko ietekmi, bet cits šim statusam, šķiet, vēl tikai strauji tuvojās.

Trīs loģiski jautājumi

Tātad A. Lembergs apsūdzēts un nu jau arī pirmajā instancē notiesāts par SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu izspiešanu no šādiem SIA “LatTransnafta” dalībniekiem:

• SIA “Man - Tess”;
• “SWH Riga Zurich AG”;
• AS “Naftas parks 100”, kuras akcionāri esot bijuši VAS “Ventspils nafta”, “SWH Riga Zurich AG”, SIA “Ventrans Rīga” un Ventspils dome;
• AS “Banka “Baltija””;
• Vladimirs Krastiņš.

No šī uzskaitījuma vien uzreiz rodas vismaz trīs jautājumi prokuroriem - protams, retoriski, jo nevienā no kriminālprocesa stadijām prokuroriem nekādus jautājumus uzdot nevar. Viņi jautā, nevis viņiem kāds jautā.

Pirmkārt, starp izspiestajiem SIA “LatTransnafta” dalībniekiem apsūdzībā nav pieminēta Britu Virdžīnu salās reģistrētā kompānija “Ost Trading&Finances Ltd.” (turpmāk - “O T&F”). Kaut gan krimināllietas materiāli liecina - un par to jebkurš var pārliecināties arī Uzņēmuma reģistra datos -, ka šai “O T&F” 1995. gada sākumā piederēja 30% SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu un tobrīd tā bija lielākais šīs uzņēmējsabiedrības dalībnieks.

Kāpēc prokurori “O T&F” nemin starp izspiestajiem, kāpēc nepiedāvā tai kļūt par cietušo?

Otrkārt - bet kur tad šajā sarakstā ir izspiestie Ainārs Gulbis un Valentīns Kokalis?

Treškārt, ja jau no šīm juridiskajām un fiziskajām personām kapitāla daļas tika izspiestas, tad kāpēc starp cietušajiem nav arī, piemēram, AS “Banka “Baltija”” un AS “Naftas parks - 100”?

Meklēsim atbildes uz šiem pašsaprotamajiem jautājumiem.

Vai no “SWH” varēja kaut ko izspiest?

Apsūdzībā teikts, ka Ainārs Gulbis kā fiziska persona esot izspiests, jo viņš esot bijis juridiskas personas “SWH Riga Zurich AG” akcionārs. Prokurorprāt, tas nekas, ka A. Lembergs arī esot bijis “SWH Riga Zurich AG” akcionārs, līdz ar to iznāk, ka kaut ko izspiedis arī no sevis paša.

Vispār jau nedz pirmstiesas, nedz tiesas izmeklēšanas laikā nemaz netika noskaidrots, kam tad īsti šī Šveicē reģistrētā “SWH Riga Zurich AG” piederēja - pietika ar A. Gulbja apgalvojumu, ka piederējusi viņam.

Bet var izteikt ticamu pieņēmumu, ka “SWH Riga Zurich AG” bija Latvijā reģistrētās “SWH Rīga” “spoguļkompānija” un tās īpašniece bija Latvijā reģistrētā AS “SWH Rīga”. Bet AS “SWH Rīga” nekad nav piederējusi A. Gulbim vienam pašam. Tās līdzīpašnieki ir bijuši arī Māris Forsts, Andris Tālbergs, Valdis Lokenbahs, Aivars Borovkovs un kādu īsu brīdi pat Aivars Lembergs.

Tad kāpēc šiem kungiem līdzīgi kā A. Gulbim prokurori nepiedāvāja kļūt par cietušajiem no “SWH Riga Zurich AG” piederošo SIA “LatTarnsnafta” kapitāla daļu izspiešanas? Vai tāpēc, ka šie kungi kategoriski noliedza, ka no “SWH Rīga” jebkad kaut kas būtu izspiests?

Piemēram, Andris Tālbergs tiesā liecināja, ka no “SWH Rīga” neko izspiest nevarēja nedz fiziski, nedz juridiski, jo šo uzņēmējsabiedrību apsargāja labākā apsardze, pat Sužu izlūkdesanta bataljons, un apkalpoja tolaik spožākie Latvijas advokāti. Nu, vai tad šāds liecinieks ir derīgs apsūdzībai?

Uz interešu konfliktiem var arī pievērt acis

Savukārt no V. Kokaļa SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas nemaz neesot izspiestas - no viņa esot izspiestas tikai SIA “Puses” kapitāla daļas. Prokurorprāt, tas nekas, ka V. Kokalis kopā ar citiem VAS “Ventspils nafta” valdes locekļiem bija augstākminētās “O T&F” līdzdalībnieks, respektīvi pilnīgi identiskā situācijā, kā A. Gulbis, t.i., viņš bija pastarpināts SIA “LatTransnafta” dalībnieks, jeb mūsdienās teiktu - patiesais labuma guvējs.

Tad kāpēc prokurori pat nepiedāvāja V. Kokalim un citiem “O T&F” līdzīpašniekiem - “Ventspils naftas” tā laika valdes locekļiem Jānim Blažēvičam, Igoram Skokam, Genādijam Ševcovam - kļūt par cietušajiem šajā epizodē? Vai tik ne tāpēc, ka “Ventspils naftas” valdes locekļi SIA “LatTransnafta” darījumos atradās kliedzošā interešu konfliktā?

Bet vai tad kliedzošs interešu konflikts šajā kriminālprocesā ir bijis šķērslis kļūšanai par cietušo? V. Kokalis t.s. Lemberga krimināllietā kļuva par cietušo no SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanas, jo prokurori (no saīsinātā sprieduma secināms, ka arī pirmās instances tiesa) uzskata - SIA “Puses” kapitāla daļas V. Kokalim savulaik piederējušas pilnīgi likumīgi. Tas nekas, ka viņš kā valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” valdes loceklis pieņēma lēmumus attiecībā uz viņam vai viņa sievai piederošo SIA “Puses” un tādējādi interešu konflikta situācijā sapelnīja miljonus.

Ciešanu patiesībā nav bijis

Bet kāpēc AS “Banka “Baltija”” un AS “Naftas parks - 100” nav cietušie šajā epizodē?

Atbilde ir vienkārša - tolaik jau likvidējamās AS “Banka “Baltija”” likvidatoram un AS “Naftas parks - 100” galvenās akcionāres AS “Ventspils nafta” valdei prokurori 2008. gadā piedāvāja kļūt par cietušajiem.

Abu uzņēmējsabiedrību amatpersonas veica lietas apstākļu pārbaudi un secināja, ka nekādas ciešanas (zaudējumi) tām nav radītas, jo 1995. gada sākumā tām iedalītās SIA “LatTransanafta” daļas nav tikušas apmaksātas!

“Ventspils naftas” vadība arī konstatēja, ka Finanšu ministrijas auditori SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu dāvināšanu kompānijai “Kaywood” (t.i., to, ko prokurori nosauca par kukuļa izspiešanu) pārbaudījuši vairākkārt jau 1995. - 1996. gados un nekādu iebildumu par to nav bijis. Tolaik VAS “Ventspils nafta” akciju turētājs bija Finanšu ministrija un VAS “Ventspils nafta” pārvaldībā nemaz nevarēja neievērot stingru kārtību. Katrā ziņā, reāls aktīvs VAS “Ventspils nafta” nevarēja pazust.

Pēc dažiem gadiem arī SIA “Man - Tess” jaunie īpašnieki konstatēja, ka nekādas ciešanas 1995. gadā tai nav radītās, tomēr tiesa SIA “Man - Tess” neļāva atteikties no cietušā statusa - tiesa tikai piekrita, ka SIA “Man - Tess” atsakās no Jūlija Krūmiņa sākotnēji pieteiktās kompensācijas maksāšanas miljonu apmērā.

Jāatgādina arī Jūlija Krūmiņa liecības tiesā, ka viņš vērsies pret A. Lembergu tāpēc, lai A. Lembergs nekļūtu par premjeru. Pēc šīm liecībām tika darīts viss, lai J. Krūmiņš vairāk neliecinātu t.s. Lemberga prāvā.

Savukārt AS “Banka “Baltija”” kādreizējais Uzraudzības padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lavents un prezidents Tālis Freimanis tiesā liecināja, ka no “Bankas “”Baltija” nekad neviens neko nav izspiedis un arī nevarēja neko izspiest (tiem, kas atceras “Bankas “Baltija”” varenību 1995. gada sākumā, droši vien liksies absurdi jau tas vien, ka kāds vispār varēja iedomāties par kādu izspiešanu no šīs kredītiestādes).

Vēl vairāk - T. Freimanis liecināja, ka kompānijas “Kaywood” tā laika īpašnieks Vitāls Lejiņš ir bijis viņa draugs un studiju biedrs ne tikai Rīgā, bet arī aspirantūrā Maskavā un V. Lejiņa cilvēcisko īpašību dēļ nekādas nelietības no viņa puses vispār nebija iedomājamas.

Pretrunas - “pofig”

Atbilstīgi apsūdzībai, izspiešana notikusi tā, ka augstāk minētās izspiestās četras juridiskās un viena fiziskā persona 1995. gada janvārī atdāvināja kādu daļu tām piederošo “LatTransnafta” kapitāla daļu kompānijai “Kaywood”, kas esot A. Lembergs. Tas nekas, ka kompānija “Kaywood” tolaik piederēja A. Lemberga draugam Vitālam Lejiņam.

Bet kompānijai “O T&F” un Vladimiram Krastiņam SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas 1994.gadā arī tika iedāvinātas un tikai pēc tam šie dalībnieki kādu daļu atdāvināja tālā kompānijai “Kaywood”.

Tad kāpēc vienas kapitāla daļu dāvināšanas prokurori uzskata par pilnīgi legālām, bet citas - par izspiešanām?

Atbilde ir, kā tajā parupjajā anekdotē: “A pretrunas “pofig”! (šo krievu žargonu latviskot varētu tā, ka “pretrunas ir pie kājas”, jeb tās nav jāņem vērā).”

Vai var izspiest biznesa ideju?

Protams, jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kas tad patiesībā bija SIA “LatTransnafta” 1995. gada sākumā, kad esot notikusi kapitāla daļu izspiešana?

Visticamāk tā vēl bija tikai biznesa ideja, nevis reāls bizness, un kapitāla daļu dāvināšana šurpu-turpu bija noskaidrošana, kam tad ir reāla interese (lasi - nauda) par šo biznesa ideju.

Šurpu-turpu tolaik vēl tika dzenāts tukšs gaiss, nevis reālas vērtības, kas biznesa projektos tolaik bija bieža prakse. Piemēram, “Banka “ Baltija”” 1995. gada maijā bankrotēja un 1996. gadā saprotamu iemeslu tā pazuda no SIA “LatTransnafta” kapitāla. Kādam taču nonāca bankai piederošās kapitāla daļas (1994. gadā bija pat 24%!) - kāpēc te neviens nekliedz par izspiešanu?

Krimināllietas materiālos esošie gada pārskati arī liecina, ka SIA “LatTransnafta” nekādu saimniecisko darbību neveica līdz 1995. gada vidum. Bet tad SIA “LatTransnafta” dalībnieki beidzot apmaksāja ne tikai kapitāla daļas, bet arī pamatkapitāla pieaugumu. Kā tiesā loģiski norādīja no cietušā statusa neatbrīvotie SIA “Man - Tess” jaunie pārstāvji - 1995. gada vidū apmaksājot pamatkapitāla pieaugumu, varēja pieteikties uz tik daudz kapitāla daļām, cik vien SIA “Man - Tess” vēlējās, neatkarīgi no tā, cik kapitāla daļu tai piederēja iepriekš. Līdz ar to apsūdzības apgalvojums par kapitāla daļu izspiešanu 1995. gada janvārī ir civiltiesisks absurds, kuram, diemžēl, tagad ir piekritusi arī tiesa pirmās instances.

Bet SIA “LatTransnafta” tikai 1995.gada vidū parādījās nauda un tā sāka savu saimniecisko darbību. Tikai tad šīs uzņēmējsabiedrības kapitāla daļām parādījās reāla vērtība.

Parāds nav brālis

Savukārt ne vienreiz vien ir rakstīts par to, kāpēc A. Gulbis nodeva citām personām SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas, “Multinord AG” akcijas un “Ventk Company Ltd.” daļas - respektīvi, visu to mantu, kuru, prokurorprāt, no A. Gulbja esot izspiedis A. Lembergs.

Īsos vārdos - A. Gulbja kontrolētās kompānijas 1990. gadu sākumā bija palikušas parādā Ventspils domei 6 miljonus dolāru.

Šo parādu pašvaldībai nenomaksāja A. Gulbis; to nomaksāja citas uzņēmējsabiedrības, tostarp ar A. Lembergu saistītas uzņēmējsabiedrības. Par šā parāda un ar to saistītā konflikta atrisināšanu 1996. gadā starp “ventspilniekiem” (A. Lembergu, V. Kokali, J. Blažēviču u.c.) un “rīdziniekiem” (A. Gulbi, M. Forstu, A. Laksu u.c.) tika noslēgts mierizlīgums, tomēr A. Gulbis konfliktu turpināja, līdz tas pārtapa kriminālprocesā un tagad arī pirmās instances tiesas notiesājošā spriedumā.

Protams, šeit vēl nav pastāstīts, cik pretrunīgas bijušas liecinošo personu liecības. Aināram Gulbim par vieniem un tiem pašiem notikumiem bija pat septiņas versijas un arī tās disonēja ar citu liecinieku liecībām. Te nav atgādināts vislielākais absurds šajā epizodē - ka Ansis Sormulis AS “Naftas parks - 100” piederošās kapitāla daļas esot A. Lemberga interesēs izspiedis nevis no šo kapitāla daļu īpašniekiem (tostarp no augstāk pieminētās VAS “Ventspils nafta”), bet gan no šā uzņēmuma tehniskā direktora.

Tomēr, kā mēs redzam no notiesājošā sprieduma, tiesa ir piekritusi prokuroru viedoklim un nekādas saprātīgas šaubas tai nav radušās.

Ar interesi gaidīsim pilno spriedumu, kurā būs redzams, kā tiesa pamatos vismaz sapratīgu šaubu nerašanos, analizējot augstākminētos faktus.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā