Tiesa pati spriedumu neraksta, bet vienkārši nokopē apsūdzību

Saīsinātais spriedums tā dēvētajā Lemberga lietā vairākās sadaļās ir vienkārši vārds vārdā, komats komatā nokopēta apsūdzība – ar tām pašām gramatikas kļūdām un aplamībām, pēc principa “Copy-paste”.
©Neatkarīgā

Līdz ar to var secināt, ka šo lietu iztiesājušais tiesas sastāvs (krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāja Irīna Jansone, tiesneses Ligita Kuzmane un Ārija Ždanova) šajās sadaļās nemaz nav sprieduma teksta autors.

Bet tad jau jāuzdod jautājums - kāpēc bija vajadzīgs vairāk nekā 12 gadu ļoti intensīvs tiesas process šajā lietā; kāpēc bija vajadzīga, piemēram, cietušā miljonāra Valentīna Kokaļa vairāku mēnešu pratināšana, kuras gaitā viņš sapinās tādās pretrunās, ka nekāda apsūdzība vairs nebija iespējama; kāpēc bija vajadzīga aizstāvības debašu runa mēnešu garumā, ja tajā tiesa pat neieklausījās?

Atrodi atšķirības!

Varēja taču šī tiesa jau 2008. gada rudenī nokopēt elektroniski apsūdzības tekstu un uzdot to par tiesas spriedumu!

Kā zināms, pirmās instances tiesa A. Lembergu notiesāja par to, ka viņš 1993. - 1995. gadā esot izspiedis kapitāla daļas un akcijas no tā laika ietekmīgiem ļaudīm; par to, ka neesot deklarējis virkni viņam (prokuroru un tiesas ieskatā) piederošu uzņēmumu kapitāla daļas un akcijas, bet attaisnoja faktiski visnopietnākajās apsūdzībās - par visiem pieņemtajiem lēmumiem valsts amatpersonas statusā.

Uzņēmuma juridiskais statuss kā “lakmusa papīrs”

Neatkarīgā salīdzināja saīsinātā sprieduma un apsūdzības tekstus krimināllietas epizodē par SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanu “ne ātrāk kā 1993.gada rudenī” (sīkāk skat. 10. maija publikāciju “Atrašanos interešu konfliktā tiesa atzīst par likumīgu”) no Valentīna Kokaļa.

Vispār saīsinātais spriedums t.s. Lemberga lietā ir uz 455 lapām, līdz ar to tā pilna analīze būtu ļoti nopietns un laikietilpīgs darbs.

Bet epizodē par SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanu tiesa tiešām ir vienkārši nokopējusi apsūdzības tekstu, absolūti neiedziļinoties visos absurdos, kas šajā apsūdzībā sarakstīti.

Piemēram, Jāni Blažēviču gan prokurori, gan tiesa sauc par “VAS “Ventspils nafta” direktoru”, bet Valentīnu Kokali - par “VAS “Ventspils nafta” juriskonsultu”.

Patiesībā šādu amatu valsts akciju sabiedrībā nemaz nebija! Šādus amatus abi minētie kungi ieņēma valsts uzņēmumā “Ventspils nafta” un tas jau ir pavisam cits laika periods, un tas nekādā gadījumā nav “ne ātrāk kā 1993. gada rudenī”. Cita starpā, latviešu valodas zinātāji sapratīs, ka šeit gan prokuroriem, gan tiesai būtu bijis jālieto “ne agrāk kā”, jo runa jau ir par laiku, nevis par ātrumu.

Bet 1993. gada 21. septembrī (tiešām - tas ir rudens) valdība pieņēma lēmumu, ka “Ventspils nafta” tiek pārveidota par valsts akciju sabiedrību un tajā J. Blažēvičs kļuva par prezidentu, bet V. Kokalis - par valdes locekli.

Šajos augstajos amatos abus kungus pēc A. Lemberga ieteikuma (!) tiešām 1993. gada rudenī iecēla valsts pilnvarnieku kopsapulcē (akcionāru sapulcē). Tajā piedalījās galvenais valsts pilnvarnieks finanšu ministrs Uldis Osis un valsts pilnvarnieki - Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Aina Bataraga, Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Uldis Pētersons un Ventspils Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs A. Lembergs.

Tātad, valsts pilnvarnieki bija četri, un, atbilstīgi VAS “Ventspils nafta” statūtiem, akcionāru pilnsapulce bija tiesīga tikai tad, ja tajā piedalījās vismaz 3 pilnvarnieki. Neskatoties uz to, prokurori apsūdzībā raksta, ka A. Lembergs pildījis “akcionāru pilnsapulces funkcijas”, savukārt tiesa šo aplamību vārds vārdā ir atkārto!

Respektīvi - VAS “Ventspils nafta” akcionāru pilnsapulces “funkcijas” varēja izpildīt tikai tad, ja sapulcējās vismaz 3 šīs uzņēmējsabiedrības valsts pilnvarnieki (turklāt tam bija jānotiek likumā noteiktā kārtībā), nevis viens pats A. Lembergs kaut ko izlēma.

Turklāt - vai tiešām nopietni ir apgalvot, ka vienas pašvaldības vadītājs ir ietekmīgāks nekā finanšu ministrs un divu “naudīgo” ministriju valsts sekretāri? Pašvaldības vadītājs varbūt ir gudrāks, izveicīgāks, ar labākām prasmēm argumentēt savu viedokli u. tml., bet ne ietekmīgāks.

Tie visi ir pat ļoti svarīgi fakti, lai vispār saprastu, par kādu laika periodu ir runa apsūdzībā, kā arī lai varētu novērtēt, cik patiesa kaut vai teorētiski varētu būt versija par kapitāla daļu izspiešanu no V. Kokaļa “ne ātrāk kā 1993. gada rudenī”, un kā A. Lembergs šajā “neātrajā 1993. gada rudenī” varēja apdraudēt V. Kokaļa un J. Blažēviča “konstitucionālās tiesības” ieņemt amatus VAS “Ventspils nafta”, kas esot bijis tas “ierocis”, ar kuru A. Lembergs varējis kapitāla daļas no šiem izspiest.

Vēlreiz - kurš bija ietekmīgāks?

Tāpat svarīgs ir vēl viens fakts - “Ventspils nafta” pirmoreiz par valsts akciju sabiedrību tika pārveidota jau 1993. gada 17. jūnijā, un šajā statusā tā pabija apmēram mēnesi, kad tā atkal kļuva atpakaļ par valsts uzņēmumu.

Kāpēc? Šajā laikā Ainārs Gulbis cīnījās par to, lai par sviestmaizi (12 miljoniem dolāru gadā) iegūtu nomā valsts uzņēmumu “Ventspils nafta”, kas nebūtu iespējams, ja “Ventspils nafta” būtu valsts akciju sabiedrība! Tomēr A. Gulbis panāca, ka “Ventspils nafta” no valsts akciju sabiedrības atkal kļuva par valsts uzņēmumu.

Kāpēc fakts par to, ka “Ventspils nafta” 1993. gadā savu juridisko statusu mainīja vairākkārt, ir svarīgs apsūdzības epizodē par SIA “Puses” daļu izspiešanu? Tas palīdz novērtēt V. Kokaļa liecību (ne)patiesumu un prokuroru sarakstītās apsūdzības (ne)adekvātumu, bet nu jau arī pirmās instances spriedumu, kas acīmredzami ir nokopēta prokuroru sacerētā apsūdzība.

Šis fakts ir svarīgs tāpēc, ka iepriekšminēto 1993. gada vasaras mēnesi A. Lembergs bija iecelts par VAS “Ventspils nafta” valdes locekli, līdz ar to nevarēja nezināt, kādiem uzņēmumiem VAS “Ventspils nafta” sniedz pakalpojumus.

Līdz ar to apsūdzības apgalvojums, ka “ne ātrāk kā 1993. gada rudenī” A. Lembergs pēkšņi uzzināja, ka par VAS “Ventspils nafta” klienti ir kļuvusi SIA “Puses” un šī firma ir pārkrāvusi lielus naftas apjomus, ir vienkārši izzīsts no pirksta!