Spriedums t.s. Lemberga prāvā atklāj prokuroru neobjektivitāti

Ja Ģenerālprokuratūras vadošie prokurori ar valsts apsūdzības uzturētāju grupas vadītāju Juri Jurisu priekšgalā nebūtu uz tiesu sūtījuši aplamas apsūdzības pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, tiesas process pirmajā instancē nebūtu ieildzis 12 gadus un sprieduma teksts būtu vairāk nekā uz pusi īsāks, liecina sarakstītais Rīgas apgabaltiesas pilnajā spriedumā.
12.07.2021. Ritums Rozenbergs
 
Ģenerālprokuratūras prokurora Jura Jurisa (no labās, pa kreisi prokurors Aivis Zalužinskis) vadītās valsts apsūdzības uzturētāju grupas darbu tiesa atzinusi par nepieņemamu saistībā ar apsūdzībām pēc Krimināllikuma 325. panta pirmās un otrās daļas. Ja prokurori būtu atturējušies no šo nepamatoto apsūdzību celšanas, tiesvedības process pirmajā instancē būtu vismaz uz pusi īsāks ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

1920 lappušu pilnā sprieduma tekstā gandrīz 1000 lappuses veltītas prokuroru celtajām apsūdzībām pēc 325. panta pirmās un otrās daļas, par kurām tiesa A. Lembergu pilnībā attaisnoja. Ievērojamo lappušu apjomu par minēto pantu veido tiesas skaidrojumi, kādēļ A. Lembergs pēc šīm apsūdzībām ir jāattaisno. Sākotnēji pēc 325. panta A. Lembergam tika inkriminētas aptuveni 300 epizodes saistībā ar dalību dažādu lēmumu pieņemšanā Ventspils domē un Ventspils brīvostas valdē. 12 gadu laikā, pēc vairākkārtējas apsūdzības grozīšanas, dažas no epizodēm pazuda.

Sods par aizstāvēšanos

Jau tiesvedības pirmajos gados A. Lembergs un viņa aizstāvji vērsa tiesas uzmanību uz acīmredzami nepamatoti celtajām apsūdzībām. Par to gan advokāti, gan arī pats A. Lembergs izpelnījās prokuroru un tiesas dusmas. A. Lembergam un viņa aizstāvjiem neļāva pratināt liecinieku, gan apraujot pratināšanu, gan ierobežojot pratināšanas laiku, tiesa liedza pienācīgi pārbaudīt rakstveida pierādījumus, pārtrauca un ierobežoja A. Lemberga liecību sniegšanu, aprāva, pārtrauca un ierobežoja A. Lemberga aizstāvju debašu runu. Gan A. Lembergs, gan viņa aizstāvji par mēģinājumiem norādīt uz acīm redzamajām nejēdzībām apsūdzībā izpelnījās procesuālās sankcijas - brīdinājumus un pat soda naudas.

Tiesāties varēja krietni īsāk

Balsoties uz 12 gadu vērojumiem tiesas zālē un pieejamiem tiesvedības materiāliem, Neatkarīgā mēģināja rekonstruēt, aptuveni cik daudz laika no 12 tiesvedības gadiem aizņēma apsūdzības epizožu pēc 325. panta pirmās un otrās daļas iztirzāšana. Tiesvedība uzsākās 2009. gada 16. februārī. Ja šādas apsūdzības netiktu celtas, tad liecinieku pratināšana varētu noslēgties nevis 2016. gadā, bet jau 2012. gadā. Izpaliktu arī daudzie strīdi starp aizstāvību, tiesu un prokuroriem par rakstveida pierādījumu pārbaudi, saīsinātos rakstveida pierādījumu pārbaudes laiks par vismaz deviņiem mēnešiem. Savukārt A. Lemberga liecību un viņa aizstāvju debašu runas laiks samazinātos kopumā par vairāk nekā diviem gadiem.

Tādējādi, ja pret A. Lembergu prokurori nebūtu cēluši šīs noraidītās apsūdzības, tiesvedības process pirmajā instancē teorētiski varēja noslēgties jau 2014. gadā. Taču arī pieci tiesvedības gadi pirmajā instancē būtu ļoti nesaprātīgi ilgs laiks.

Nepamatotās apsūdzības

Spiedumā tiesa prokuroru darba kvalitāti nav vērtējusi. Tā cita starpā norādījusi vien sekojošo: “Tiesa uzskata par nepamatotām Aivaram Lembergam celtās apsūdzības pēc Krimināllikuma 325. panta pirmās daļas (četri noziedzīgi nodarījumi) un otrās daļas (piecpadsmit noziedzīgi nodarījumi)... Noklausoties apsūdzētā Aivara Lemberga paskaidrojumus, liecinieku liecības, pārbaudot rakstveida pierādījumus lietā un novērtējot to, tiesa uzskata, ka Aivara Lemberga vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 325. panta otrajā daļā (apsūdzības sadaļas [20] līdz [34.2]) un Krimināllikuma 325. panta pirmajā daļā (apsūdzības sadaļas [35] līdz [38.2]), netika pierādīta un viņš ir attaisnojams noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.”

Gribēja, lai notiesā par autobusa pieturu

Viens no daudzajiem prokuroru apsūdzību aplamību ilustrējošajiem piemēriem atspoguļojas Ventspils brīvostas valdes 2001. gada 23. februāra lēmuma izmantošanā. Tajā ir runa par autobusa galapunkta pārcelšanu tālāk no akciju sabiedrības “Ventbunkers” sprādzienbīstamā termināla teritorijas.

Par autobusa pieturas pārcelšanu tika lemts rūpēs par pieturu izmantojošo iedzīvotāju drošību gadījumā, ja uzņēmumā notiktu avārija. Cita starpā, prokurori šo lēmumu izmantojuši A. Lemberga apsūdzēšanai, pat neiedziļinoties, kas sēdes protokolā ir teikts par A. Lemberga dalību šā lēmuma pieņemšanā.

A. Lembergs tiesā liecināja, ka 2001. gada 23. februārī Ventspils brīvostas valdē pieņemts pareizs, iedzīvotājiem svarīgs un Ventspils pilsētas budžetam racionāls lēmums, ar kuru joprojām var lepoties: «Lai arī no terorisma viedokļa 2001. gadā situācija pasaulē bija citāda nekā šodien, taču jau tolaik bija skaidrs, ka braukt pa ielu, kuras abās pusēs atrodas “Ventbunkers”, nav loģikas. “Ventbunkers” bija gatavs maksāt par šo ielas posmu nekustamā īpašuma nomas maksu, kas iepriekš viņiem nebija jādara. Arī sabiedriskajam transportam sarūk attālums, kas jābrauc līdz galapunktam, līdz ar to mazāks degvielas patēriņš. Arī no tāda viedokļa izdevīgi, jo biļetes cena jau nemainās. Izsverot visus «par» un «pret» - faktiski «pret» tur nebija -, izrādījās pamatoti pieņemt lēmumu neiebilst /AS “Ventbunkers”/ caurlaides izveidošanai /citā vietā/ Dzintaru ielā. Tas bija pilnīgi loģisks lēmums, un galvenais, ka atbilda drošības prasībām, sabiedrības drošības interesēm,» tiesā liecināja A. Lembergs.

Viņš tiesai atgādināja, ka šī pieņemtā lēmuma dēļ tiek krimināli apsūdzēts, jo esot «piedalījies lēmuma pieņemšanā interešu konflikta situācijā». Šāds lēmums esot ietekmējis Lembergu «mantiskās, materiālās intereses akciju sabiedrībā “Ventbunkers”, jo nodrošina akciju sabiedrības “Ventbunkers” saimnieciskās darbības veikšanu».

A. Lembergs tiesai skaidroja, kāpēc šāda apsūdzība ir absurda: «No saimnieciskās darbības veikšanas viedokļa šis lēmums nekādā veidā neko absolūti neietekmēja. Arī ne manas, ne dēla, ne meitas mantiskās, materiālās intereses nekādā veidā šāds lēmums neietekmēja. Taisni otrādi, tas pozitīvi ietekmēja pašvaldībai piederošā pasažieru pārvadāšanas uzņēmuma “Ventspils reiss” budžetu. Viņiem mazāk jābraukā; mazāk jātērē degviela, bet biļešu cena tā pati vecā. Ugunsdrošība, iespējamā sprādziena seku draudu mazināšana - tas absolūti atbilst drošības interesēm, līdz ar to sabiedrības interesēm un tātad arī valsts interesēm. Kopš 2001. gada pagājuši daudzi gadi, un jūs zināt, kādi notikumi izvērtušies pasaulē. No šīs dienas skata leņķa tas, protams, bija tālredzīgs lēmums. Tas uzlaboja drošības situāciju pilsētā un līdz ar to arī valstī. Nekādas mantiskās, materiālās intereses te nebija. Caurlaidi būvēja “Ventbunkers”. Autobusa apgriešanās vieta viņiem bija jāuztaisa par savu naudu. To viņi arī izdarīja. To nedarīja pašvaldība, tā ka arī te nekādas mantiskās, materiālās intereses ne man, ne maniem bērniem nebija. Šis lēmums pēc būtības bija par drošību un transporta organizāciju.»