Apelācijas instancē Aivaru Lembergu plāno notiesāt pa kluso – rakstveidā

T.s. Lemberga krimināllietas apelācijas instances tiesnese Sandra Amola Latvijas Televīzijas ziņu raidījumam “Panorāma” paziņojusi par pieņemto lēmumu šo krimināllietu iztiesāt līdz nākamā gada 21. decembrim rakstveida procesā.
Rīgas apgabaltiesas tiesnese Sandra Amola lēmumu izskatīt apelācijas instancē t. s. Lemberga krimināllietu rakstveidā balsta uz Covid-19 izplatības pārvaldības likumu, ne Kriminālprocesa likumu. Vēl pirms gada Rīgas apgabaltiesai nekas netraucēja Aivaru Lembergu, Anriju Lembergu un Ansi Sormuli tiesāt mutveida procesā pašā Covid-19 krīzes augstākajā punktā ©Ekrānšāviņš no LTV

Tiesneses parakstītājā lēmumā cita starpā teikts: “Apsūdzētais Aivars Lembergs, zvērināti advokāti Māris Grudulis, Olga Hincenberga, Irina Kauke, Jānis Rozenbergs un Oskars Rode apelācijas sūdzībās lūguši lietu izskatīšanai apelācijas instancē nozīmēt mutvārdu procesā. Pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. panta pirmo daļu, tiesnese atzīst, ka krimināllieta apelācijas kārtībā ir iztiesājama rakstveida procesā. Ņemot vērā krimināllietas izskatīšanas ilgumu (12 gadi) pirmās instances tiesā, iegūto pierādījumu un ziņu apjomu, tiesas kolēģijas tiesnese atzīst, ka lietas izskatīšana ir iespējama rakstveida procesā pēc lietā esošajiem materiāliem, ievērojot apelācijas instances tiesas kompetenci.”

Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. pantā teikts: “Krimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī gadījumos, kas nav minēti Kriminālprocesa likumā. Prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, var izteikt lūgumu, to pamatojot, lietu izskatīt mutvārdu procesā.”

Turpretī Kriminālprocesa likuma 559. pants ļauj lietu iztiesāt rakstveida procesā tikai ar nosacījumu, “ja prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst”.

Tātad pēc kāda laika mēs uzzināsim, kura likuma norma izrādīsies spēcīgāka.

Liecinieki vairs neesot jāpratina

Līdzīgi S. Amola savu lēmumu pamatojusi arī LTV raidījumā: “Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese ir ņēmusi vērā krimināllietas izskatīšanas ilgumu pirmās instances tiesā, iegūto pierādījumu un ziņu apjomu un atzinusi, ka lietas izskatīšana ir iespējama rakstveida procesā pēc lietā esošajiem materiāliem.”

A. Lemberga advokāts Māris Grudulis LTV paziņojis, ka par turpmāko rīcību apspriedīsies ar A. Lembergu, savukārt uzņēmēja A. Sormuļa advokāts Dr iur. J. Rozenbergs par tiesneses lēmumu LTV teica: “Šī lieta varētu būt pietiekami komplicēta, lai to kvalitatīvi varētu izskatīt rakstveida procesā. Tādēļ visdrīzāk lūgums par lietas skatīšanu mutiskā procesā no mūsu puses varētu būt līdz šis nedēļas beigām iesniegts.”

Ekrānšāviņš no LTV

Tiesnese LTV arī uzsvērusi, ka lietas skatīšana rakstveidā iespējama tādēļ, ka neesot vajadzības nopratināt lieciniekus, jo jau pirmajā instancē visi liecinieki esot vai nu nopratināti, vai arī viņu iztaujāšana atteikta.

Tiesnesei pilnīga taisnība ir tajā, ka pirmās instances tiesa noraidīja gandrīz visus aizstāvības lūgumus par liecinieku pratināšanu - gan par liecinieku aicināšanu uz tiesu, gan par to, lai aizstāvībai ļautu pabeigt pratināšanu (prokuroriem tiesa ļāva lieciniekus pratināt, cik ilgi viņi gribēja un par ko viņi gribēja, bet aizstāvībai tas tika būtiski ierobežots). Tieši šis bija būtiskākais (bet ne vienīgais) aizstāvības iebildums par pirmās instances procesa gaitu un arguments, ka tiesības uz aizstāvību tiek ignorētas, patiesība netiek noskaidrota.

Tādējādi t.s. A. Lemberga prāvā 12 tiesvedības gadu pieredze liecina, ka procesa steidzināšanas vārdā var ignorēt tiesības uz taisnīgu tiesu vai pat speciāli Saeimā grozīt likumus. Procesa steidzināšanas vārdā tiesas sēdes tika noturētas četras dienas nedēļā pat Covid-19 infekcijas liesmās ārkārtas situācijā.

Cilvēktiesību ignorance

Ja lieta tiks iztiesāta rakstveidā, tad arī apelācijas instance nevarēs novērst pirmajā instancē prokuroru un tiesas pieļautos cilvēktiesību un procesuālos pārkāpumus, par kuriem runāja gan aizstāvji savā debašu runā, gan pats A. Lembergs pēdējā vārdā un vairākās intervijās.

Piemēram, savā pēdējā intervijā, ko viņš sniedza Rīgas Centrālcietumā, A. Lembergs uzskaitīja šādus tiesību uz aizstāvību pārkāpumus: “Apsūdzība debatēs runāja neierobežoti ilgi, bet aizstāvībai debates tika būtiski saīsinātas. Tiesa man neļāva aizstāvībai pieaicināt manis izvēlēto aizstāvi, ar kuru man bija noslēgts līgums, - Aivo Leimani, un vienlaicīgi uzspieda citos procesos aizņemto valsts aizstāvi Genādiju Ivankinu. Prokurori debatēs runāja gadu. Man pēdējam vārdam deva četras dienas. Tiesā kā apsūdzības liecinieki tika nopratināti 100 cilvēki. No aizstāvības 100 pieteiktajiem lieciniekiem atļāva nopratināt tikai trīs. Iztiesāšanas laikā apsūdzība nemotivēti mainījās trīs reizes. Lai ar jaunajām apsūdzībām iepazītos, laiks netika dots. Apsūdzība mainījās arī pēc tam, kad liecinieki jau bija nopratināti. Pierādījumi jaunai apsūdzībai netika pārbaudīti. Valsts apzināti novilcināja tiesas procesu. Tiesas un prokuroru vainas dēļ tika atceltas ļoti daudzas tiesas sēdes. Pierādīšanā netika izmantoti no prokuroru puses lietai pievienotie pierādījumi 75 sējumos. Kas tie par pierādījumiem, ja tie netiek izmantoti pierādīšanā? Kāpēc tie tiek nesti uz tiesu? Tiesas spriedums ir vārds vārdā, komats komatā ar visām pareizrakstības un stila kļūdām pārrakstīta apsūdzība, kura simtprocentīgi motivēta ar apsūdzības - prokurora debašu runas citēšanu. Aizstāvības argumenti tikpat kā nav ne pieminēti, ne analizēti. Tā par kukuļu izspiešanu no Aināra Gulbja 1994.-1995. gadā es vēl 1999. gadā ģenerālprokuroram lūdzu pārbaudīt versiju, ka akcijas, daļas iegūtas nevis no Aināra Gulbja, bet gan nopirktas no kompānijām, nomaksājot parādus Ventspils pilsētas domei. Šo patieso notikumu versiju prokuratūra neizmeklēja, pret tās izmeklēšanu tiesā iebilda prokurori. Tiesa par šo versiju noņēma pat vēl neuzstādītus jautājumus lieciniekiem un liedza man sniegt liecības šajā sakarā, saucot to par lietas novilcināšanu! Spriedums apsūdzības daļā pēc Krimināllikuma 219. panta par ārzemju kompāniju nedeklarēšanu ir klajā pretrunā ar Augstākās tiesas Senāta 2021. gada nolēmumu analogā apsūdzībā “Latvenergo” lietā.

Savukārt tiesa manā spriedumā apgalvo, ka noziedzīgā ceļā iegūtā manta tika sākta “atmazgāt” 1995. gada 10. februārī, lai arī speciālais likums un kriminālatbildība par šādu nodarījumu ir spēkā tikai no 1998. gada. Tātad pret Lembergu likumam ir atpakaļejošs spēks. Tas, protams, ir nelikumīgi. Vienlaicīgi jāņem vērā, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns intervijā BNN ir pārkāpis Aivara Lemberga tiesības uz nevainīguma prezumpciju, vēl pirms pilnā sprieduma sastādīšanas un tā stāšanās spēkā nepārprotami norādot, ka Lembergs ir vainīgs viņam inkriminētajos noziegumos. Viņš paziņoja:

“...pašlaik Rīgas apgabaltiesa ir... ļoti pamatoti, manā ieskatā, ir piemērojusi pašu bargāko drošības līdzekli apcietinājumu.” Ministrs atkārtoti uzsvēris, ka tas ir “ļoti izsvērts un pamatots lēmums” - ielikt Lembergu tagad cietumā. Tieslietu ministrs vēl pirms pilnā sprieduma jau ziņojis, ka tas ir pamatots. Kā viņš to zina, ja spriedums vēl nav pieejams? Tiesa to vēl raksta. Tātad kurš tad patiesībā rakstīja “pareizo” spriedumu? Tas, kurš, nebūdams tiesas sastāvā, jau zināja, ka būs “ļoti izsvērts” spriedums. Tātad tiesa ir bijusi tikai izkārtne? Tā pilda tieslietu ministra uzdevumu - Lembergu cietumā. Savukārt Latvijas valdības loceklis no Jaunās konservatīvās partijas Gatis Eglītis šā gada 6. jūnijā LTV 1 paziņoja: tas, ka “Aivars Lembergs sēž cietumā, ir lielā mērā pateicoties mums”. Tātad valdības locekļi nosaka tiesas spriedumu! Šādi fakti nav savienojami ar Latvijas kā demokrātiskas - faktiski, ne formāli - valsts, kā arī objektīvas, taisnīgas un neatkarīgas tiesas jēdzienu. Visa tiesas norise skaidri rādīja, ka tiesa aizstāvības argumentus nevērtēs, neanalizēs un ignorēs. Tā tas arī notika.” (pilnu intervijas tekstu skatīt šeit).