Smēķēšana ir process, kas izraisa spēcīgu fizisku un psihisku atkarību no nikotīna, un dažādas aptaujas rāda, ka lielākā daļa (70%) smēķētāju vēlas atmest smēķēšanu. Kamēr viens nezina, kā to izdarīt, otrs attaisnojas, ka tas nav tik vienkārši, bet trešais vienā dienā pieņem lēmumu un pasaka cigaretēm nē.
Armands Simsons, TV raidījumu un pasākumu vadītājs, četru meitu tētis:
«Pēdējā laikā saņemu daudz ziņu ar lūgumu dalīties, kā man ir izdevies tikt vaļā no dūmu atkarības. Nu man tā ļoti gribētos domāt, ka esmu jau ticis, jo par smēķēšanu neesmu domājis vairāk nekā divus mēnešus. Tikums vai netikums, tas katram ir jāizvērtē pašam.
Pārstājis pīpēt esmu laikam divas reizes. Un abas reizes ir bijušas pēc kārtīgiem fiziskajiem treniņiem, kuru laikā, kad tā jau vidējais pulss slodzes dēļ uzkāpa anaerobajā režīmā, iedomājos par dūmu mutuli mutē un plaušās. «Sorry», bet vienkārši parāva uz augšu. Protams, ka sevi nav jānodzen līdz spēka izsīkumam, bet, kā atceros, tas bija labs grūdiens, lai pēc treniņa cigarešu paciņu izmestu miskastē.
Pēc tam ik pa laikam domas, protams, atgriezās pie šī pieraduma procesa, bet tad uzreiz devu organismam kādu citu, jaunu paradumu. Saka, domām ir liels spēks. Un šajā gadījumā no jaunas cigaretes neaizpīpēšanas vai sildierīces nenoklikšķināšanas domas aizvirzīju uz kaut ko pavisam citu. Jā, tas ir darbs. Jā, darbs ar gribasspēku. Padoties un ļauties ir vieglāk nekā noturēties. Toties gandarījums par nepadošanos ir daudz lielāks.
Atradu sev līdzīgu «atmetēju», pavilkos līdzi un iedvesmojos. Ja jau viņš var, tad arī es varu. Un sanāca, un nostrādāja. Šajā gadījumā, ja jau es varu, tad kāpēc lai tu arī nevarētu? Nepapīpējam kopā! Iedvesma! Tas daudzās dzīves situācijās mūs dzen uz priekšu un motivē dzīvot labāk, dzīvot veselīgāk. Jau vairāku gadu garumā es regulāri veicu gan savas fiziskās veselības pārbaudi, gan standarta asinsanalīzes, lai būtu pārliecināts, kas ar mani notiek. Un paļauties tikai uz to, ka ai, gan jau viss ir labi, galīgi nav labi. Pēc pēdējo analīžu saņemšanas ar sporta ārstu nospriedām: lai rezultāti un pašsajūta būtu labāka, pamēģināsim tik vaļā no dūmošanas ieraduma. Divreiz man nebija jāatkārto, jo ilgtermiņā es gribu būt veselīgs un spējīgs uz daudz ko.
Brīdī, kad sagribas ievilkt kārtējo dūmu - vienkārši paelpo. Desmit dziļas ieelpas caur degunu un lēnākas izelpas caur muti, un desmito ieelpu un izelpu aizturi sevī ilgāk. Bik’ noreibsi, bet toties bagātināsi ķermeni ar labu skābekļa devu. Šo tehniku iepazinu un pamēģināju, izlasot Riharda Mickeviča grāmatu «Pārspēj šodienu». Es pamēģināju, man sanāca. Pamēģini arī tu, un, ja ļoti vēlēsies, šaubu nav - tev arī sanāks!»
Atis Zviedris, mūziķis, pasākumu vadītājs, brīvmākslinieks, grāmatas «Skaņas. Garšas. Pilsētas» autors:
«Esmu bijis atkarīgs no nikotīna stabilus divdesmit gadus, biju aktīvs smēķētājs un smēķēju tiešām diezgan daudz. Ja esi smēķētājs, tad, strādājot mūzikas industrijā, ir grūti smēķēt maz.
Kad izlēmu tikt no tā vaļā, izmēģināju visvisādas metodes, līdz beigās sapratu, ka nekas cits kā tikai mans gribasspēks man var palīdzēt. Citādi to nav iespējams uzvarēt. Es noteicu konkrētu datumu, no kuras dienas vairs nesmēķēšu. Izvēlējos 1. maiju. Tas bija 2019. gads. Atceros: aprīļa beigās man bija ļoti stipras iesnas, gāju uz kiosku pēc salvetēm un cigaretēm. Nopirku salvetes, izgāju ārā, izšņaucu degunu un domāju, ka vajadzētu uzpīpēt, bet… biju aizmirsis nopirkt cigaretes. Tad arī sapratu: viss, ir jāliek punkts smēķēšanai! Kāpēc man jāpīpē vēl līdz 1. maijam, ja varu nepīpēt jau šodien?!
Domāju, smēķētāji man piekritīs, ka, tiklīdz ir alkohols, ir ļoti grūti noturēties nesmēķējot. Jā, tā ir. Sākums bija grūts, turklāt 2019. gadā man bija jāpiedalās vairākās vecpuišu ballītēs - trīs no mūsu grupas tajā gadā precējās -, pēc tam bija kāzas, bet es izturēju!
Kas mani motivēja atmest smēķēšanu? Gan sava, gan apkārtējo cilvēku veselība. Sapratu, ka vairs nevēlos piesārņot ne sevi, ne pasauli sev apkārt. Arī finansiālais aspekts nebija mazsvarīgs. Patiesībā plusu, atmetot smēķēšanu, ir daudz. Plaušas noteikti jūtas daudz labāk, sirsniņai ir vieglāk, ir kvalitatīvāks miegs, retāk ir iesnas un klepus. Pat ādas kvalitāte ir uzlabojusies - tā kļuvusi veselīgāka, kopš nepīpēju. Tāpēc tiem, kuri vēl smēķē, varu ieteikt: metiet nost! Netērējiet naudu pie «pesteļu tantēm», visādiem plāksteriem un košļenēm, kas sola palīdzēt atmest šo kaitīgo ieradumu, vienkārši nolieciet sev konkrētu datumu! Ja tas neizdodas, skaidrs, ka ir jācīnās pašam ar sevi «no iekšpuses» - tikai katrs pats varam sevi uzvarēt.
Uzvarēt smēķēšanu nav vienkāršs uzdevums, un, ja tas ir izdevies, arī cīņa ar saviem iekšējiem dēmoniem, lai kādi tie būtu, kļūst daudz vieglāka, jo sevi ir vieglāk saprast. Turklāt, uzvarot vienu cīņu, esi gatavs savām nākamajām mazajām uzvarām, jo es neticu, ka smēķēšana ir cilvēka vienīgais netikums.»
Ainārs Ančevskis, Latvijas Nacionālā teātra aktieris:
«Smēķēt sāku jau studiju gados. Sākumā lēnu garu, lēnu garu un tad tā riktīgi - no 24 gadu vecuma. Joprojām smēķēju, šajā ziņā aktīvi atbalstu Latvijas ekonomiku.
Man nav izdevies no šī kaitīgā ieraduma tikt vaļā, un man grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, nav kaut kāds fails galvā vēl sastājies. Visu ko esmu mēģinājis, esmu rēķinājis finansiāli, esmu paniekojies arī ar elektroniskajām cigaretēm, esmu pat veselu nedēļu nepīpējis, bet tad es biju neciešams, varēju sakašķēties par vienalga ko. Un tomēr pie tā draņķa vienmēr esmu atgriezies atpakaļ. Jā, pie tā ātri pierod, bet ir ļoti grūti tikt vaļā. Un nedomāju, ka «vainīgs» ir darbs teātrī. Domāju, ka katram pašam tie drošinātāji galvā ir jāsaslēdz, un vai nu tev tas izdodas, vai nē. Nedomāju arī, ka vienmēr tā ir kāda diagnoze, kas piespiež atteikties no smēķēšanas. Neatceros, kurš to teica, bet vislielākais «činčiku» daudzums esot redzēts tieši pie onkoloģijas nodaļas durvīm. Man ļoti patika, kā Intars Busulis reiz teica, ka viņš ir nevis atmetis smēķēšanu, bet pārtraucis. Baidos sameloties, bet šķiet, ka viņš ir pārtraucis jau deviņus gadus.»
